Sarunas vairs nevedās. Ikvienam atradās savas darīšanas. Jura vispār kaut kur aizgāja, droši vien uz darbnīcu: dzirdēju, ka runāja.
Es apsēdos pie loga un skatījos uz ielu. Krita sniegs, bet ārā bija drēgni. Nepatīkams laiks, pilnīgi atbilst garastāvoklim. Domas aizklīda uz citu pusi: bet, ja atmodināšana iespējama, tad mēs atteikdamies būtu izrādījušies nodevēji? Es jau esmu sapinusies.
Atceros, cik bezcerīga tobrīd man likās dzīve. Pat bērni: Kostja jau sācis pa telefonu ar meitenēm ilgi runāties. Tiesa, pagaidām visu man vēl stāsta, bet varbūt jau ne vairs visu? Ej nu sazini! Dola pagaidām vēl pilnīgi ir manējā, lai gan viņa ļoti mīl tēvu, un es vēl nezinu, kuru viņa būtu izvēlējusies. Viņi augs un attālināsies — tāds ir dabas likums. Ar vīru diez vai tuvība atjaunosies, vismaz tad man likās, ka ne… Bet ar Vaņu es būtu bijusi laimīga līdz pašam vecumam, par to esmu pārliecināta. Paliek vēl ķirurģija… Bet kas es par ķirurgu? Vienkārši pilsētas slimnīcas nodaļas vadītāja. Brukas, apendicīti, kuņģa rezekcijas… Retumis — plaušu operācijas, tās man padodas labi, bet slimnieki dod priekšroku klīnikai. Vidējam līmenim neesmu pacēlusies pāri. Veci ķirurgi ir, viņus mīl un ciena līdz nāvei, bet vecas ķirurģes es diez kāpēc neesmu redzējusi? Vai arī sievietes uznākušas arēnā tikai pēc kara un vēl nav paguvušas novecot? Es jau esmu pārkāpusi četrdesmit gadu slieksni, sākšu piebriest, sirmot un pavisam nemanot kļūšu par pretīgu veceni, kas mīļa būs tikai mazbērniem … Un atminēšos tikai šos nedaudzos spilgtos gadus. Lai gan tajos bija vairāk ciešanu nekā laimes.
Bet viņš šai laikā tikai gulēs un gulēs? Jeb vai man lemts pārdzīvot tikšanos ar viņu pēc tam, kad ar mani jau viss būs galā? Nē, negribu! Mani pārņēma šausmas, kad es iedomājos sevi un viņu. Sevi nākotnē, bet viņu tādu, kāds viņš bija pirms slimības: ne jau diez kādu «skaistuli vīrieti», protams, bet slaidu, staltu un vienmēr steidzīgu…
Lūk, tādas man bija domas toreiz. Tās arī tagad periodiski atkārtojas, īpaši kad nodaļā ir nelaime, nāve vai kad iegriežos laboratorijā un paskatos.
Mākslīgās asinsrites aparātu iedarbināja, un es pierakstīju skaitļus no aparātiem (Jura man to uzdeva), domāt nebija laika. Pēc tam atkal apstādināja, un mēs gaidījām.
Garastāvoklis mazliet uzlabojās. Jādzīvo. Kam kas ir uzdots, to arī pildi. Ne visiem lemts būt profesoriem, izgudrotājiem, māksliniekiem, kādam jādara arī parastais darbs. Tanī ir jāatrod prieks, citādi dzīvot nevar. Man aug bērni, vajag, lai viņi izaugtu par krietniem cilvēkiem. Es ārstēju slimniekus, un arī tas ir jādara labi, lai no operācijām nomirtu tikai retais, lai arī cilvēku dvēseles ciestu mazāk. Ak, es sāku runāt trafareti, man nav ne mazākā talanta izvēlēties skaistus un oriģinālus vārdus.
Vai esmu pieļāvusi kļūdu?
Dzīvoja reiz sieviete, nē, sākumā bija meitene. Bija laba meita, laba skolniece, laba pioniere un komjauniete. Bargajos kara gados strādāja rūpnīcā, vēl pusaudze būdama, un ne tikai trūkuma dēļ. Viss viņai labi veicās. Sapņoja kļūt par ārsti, iestājās institūtā, pabeidza. Nostrādāja trīs noliktos gadus uz laukiem un atgriezās mājā pie māmiņas, lielpilsētā. Godīgi runājot, vajadzētu vēl tā kā palikt, bet tur bija pārāk skumji, vientuļi un gribējās strādāt interesantu darbu, būt par ķirurgu, iet uz teātri. Un par visu vairāk gribējās satikt viņu, lai iemīlētu — uz mūžu. Studente būdama, nez kāpēc nepaspēja.
Viss izdevās: Pjotra Stepanoviča klīnika, Pāvels, skaists, stalts inženieris, spožs kavalieris: dejotājs, balamute (lai mani bērni man piedod!). Nebija slikts cilvēks. Mīlestība, laulība un drīz vien — Kostja. Bija ļoti grūti: ķirurģija prasa no cilvēka ļoti daudz, bet te ģimene — vīrs un dēls. Klīnikā ir divas medicīnas: slimnieki un zinātne. Slimnieki — tās ir ļaužu bēdas, tas ir ļaužu prieks, bet reizē arī tavējās bēdas un tavējais prieks. Un darbs, darbs, kas ļoti bieži ir nepateicīgs. Zinātne klīnikā — arī tā vispirms ir darbs, nekādu spilgtu atklājumu — cerība uz tiem paliek priekšdienām un arī tad pavisam niecīga. Man patika tikai pirmā medicīna, zinātne man nezin kāpēc nelikās interesanta. Vismaz tā ne, kāda bija pie mums. Šefs mani rāja un mīlēja, nevaru sūdzēties. Es daudz operēju, biju viens no pirmajiem palīgiem, labi ārstēju slimniekus un lepojos ar to. Apzinīgi ārstēju pēc grāmatām, pat tulkotajiem maksāju no savas trūcīgās algas. Pāvels to neaizliedza, bet nievīgi viebās. Arī naktīm sēdēju slimnīcā, kā ikviens labs ārsts. Bet disertāciju neuzrakstīju, turpretī citas manas vienaudzes uzrakstsīja — un kļuva par asistentēm, pēc tam par docentēm, taču ķirurģijā es turēju viņām līdz, un raksturs man nav no saticīgajiem. Un tā nu mani izvirzīja patstāvīgā darbā. Šefs kliedza: «Apnicis man klausīties sūdzības par tevi, ja tu disertāciju neraksti — vācies! Še tev laba vieta — cīnies nu viena pati.» Pjotrs Stepanovičs ar savējiem diez ko viss neceremonējās, ne tā kā Vaņa. Žēl bija atstāt klīniku — astoņi gadi atdoti, un žēl bija šķirties no godkārīgajiem sapņiem, bet ko tu padarīsi.
Kāpēc gan es visu to rakstu? Es meklēju kļūdu. Nē, agrāk man nekas nebija jāpārmet. Vīru es mīlēju vairākus gadus, kamēr viņš pirmais nekļuva man … Nav ko žēloties, varbūt nekā arī nebija, tikai runas vien. Un, pat ja bija, tad arī es esmu vainīga — šo pašu slimnieku, bērnu dēļ es neveltīju viņam to uzmanību, kādu viņš vēlējās un bija pelnījis: alga viņam bija laba, strādāja viņš arī daudz, lai gan dzirksteli es nemanīju. Viņš lūdza mani pāriet uz vieglāku darbu, varbūt uz kādu laboratoriju. Es negribēju. Tā radās un aizvien platāka kļuva atsvešināšanās plaisa, un dažkārt bija arī rupjas scēnas. Mīla izplēnēja. Ko tur var līdzēt? Bērni un darbs, darbs un bērni. Un vēl — grāmatas. Vakaros apsēsties uz dīvāna, savilkt kājas zem sevis, ieslēgt stāvlampu, bet virskrekls neizgludināts, mājkalpotājas nav …
Un vēlāk? Kamēr viss bija pareizi — ikvienam vārēju skatīties acīs. Ja gadījās kļūda (medicīnā bez tām nevar iztikt), tad vienmēr varēju teikt: jā, esmu kļūdījusies, nebiju ņēmusi vērā to vai citu. Taču sirdsapziņa man tīra, tas nenotika ne aiz paviršības, ne arī aiz slinkuma. Pat kad braucu no laukiem projām, man bija tā kā kauns, bet ne ļoti — zināju, ka šurp sūta jaunu ārstu no absolventiem.
Bet tālāk gan … Es nezinu … Droši vien vajadzēja savaldīties. Jau tad, kad viņš gulēja klīnikā (galvaskausa lūzums, pakļuva zem mašīnas, kāds tūļa!), nevajadzēja šo sarunu — par grāmatām, par zinātni, par nākotni. Nevajadzēja uzklausīt skumjos mājienus par vientulību, par neveiksmēm — vīrieši ir viltīgi, kad sieviete viņiem patīk. Bet es nenoturējos: klausījos un pati runāju, viss sagadījās brinum labi — viņš gulēja mazā palātā.
Mana iemīlēšanās bija pirmā kļūda. Pēkšņi biju atradusi cilvēku, gudru, mazliet skumju, ļoti aizrautīgu, ar nenokārtotu dzīvi. Tas nav grūti, kad sapņi jau vītuši un dvēsele pilna vilšanās pelnu. Toreiz jau likās tāpat kā tagad: neko vairāk, tikai audzināt bērnus, ārstēt slimniekus, dzīvot ar cilvēku, kuru vairs nemīli. Bija pat vēl skaudrāk, jo biju jaunāka — žēlums pret sevi bija lielāks, ceļš priekšā garāks un Pāvels uzvedās sliktāk.