Vai tā nebija kļūda, ka iemīlēju? Varbūt kļūdījos tad, kad neuzdrīkstējos rīkoties noteikti? Vajadzēja atstāt Pāvelu, bērni bija vēl mazi, ne tā kā tagad. Nemelot. Bet viņš taču neuzstāja. Pat otrādi… «Padomā, apsver, bērni…» Ak, cik bezgala grūti tagad gūt skaidrību visā šai lietā! Pamazām viss maini jās: redzējāmies reti, bērni auga, Pāvels viņus mīlēja arvien vairāk, un tas tuvināja. Un tagad būtu vēl sliktāk …
Vispār es rakstīju, rakstīju, bet pabeigt nevaru. Vainas sajūta mani tomēr nepamet. Daudzus gadus es meloju. Es, kas sevi uzskatīju par nevainojami godīgu. Vairākas reizes mēģināju saraut saites, ieslīgt šajās skumjās, pamest cerības tāpat kā šobrīd. Cerības mani ķircināja līdz pašai slimībai: «Bērni paaugsies,» bet pēc tam tu atskaties — ar vēsu prātu: «Kur nu vairs!» Nevarēju pamest, kaut kas mani vilka, nepārvarami. Es zināju viņa trūkumus, visu piedevu — vai tā ir mīla? Cik labi tomēr, ka ir tāds vārds — mīla, kas nepakļaujas loģikai. Pat tagad, kad palikusi tikai loģika, es teikšu: labi.
Dzīvoju, jau trīs nedēļas dzīvoju. Visu dienu ir ko noņemties. Darbu vienmēr var atrast, kad tas ir ļoti nepieciešams. Tikai vakarā pirms iemigšanas mani ielenc šo gadu ēnas, kuri nule kā beidzās tik neparasti.
Dzīve rit savu gaitu. Trīs nedēļas — tas nav ilgs laiks, un ir pat smieklīgi tās skaitīt: «Pagājušas trīs nedēļas, vēl palicis… divdesmit gadu!» Bet viņš piesaistījis mūs pie sevis ar stiprām saitēm. Ar laiku pieradīsim neskaitīt dienas, kad priekšā ir vēl gadu desmiti, bet pagaidām — nevaram neskaitīt.
Nekas būtisks nav noticis, ja neskaita bojājumus mākslīgās asinsrites aparātā un kondicionētājā. Daži bija visai nopietni: nācās pat ledu likt sarkofagā, kad samaitājās saldētājs. Bet viss beidzās labi. Temperatūru noturējām.
Vielmaiņa pazeminājusies apmēram līdz vienam procentam. Tas nozīmē — viens gads par simtu! Nieri ieslēdz reti: reizi trijās četrās dienās. Varētu pat retāk, bet viņi cenšas rūpīgi noturēt atkritumvielu daudzumu normālā līmenī. Ir sameklēts un apmācīts pastāvīgs dežurantu štats maiņā — viens inženieris un tehniķis laborants, viņš ir arī ķīmiķis. Jura uzrakstījis sīku instrukciju — to viņš prot, visu salikt pa plauktiņiem. Viņa zinātnē arī bija tāds, vienīgi dzīvē viņam nebija kārtības
Jautājums par olbaltumu sairšanu vēl nav . Tagad cenšas izstrādāt tādas konstrukcijas jaunu iekārtu, lai varētu sekot svaram. Slāpekļa līdzsvars tiekot uzturēts, bet precīzi konstatēt ir grūti, jo olbaltumu patēriņš ir niecīgs un noteikšanas metodes nav sevišķi precīzas. Bioķīmiķi gan izdara sīkus pētījumus, bet es te daudz neko nesaprotu, lai gan Igors man stāstīja.
Vadims pārvācās, nesagaidījis mēneša beigas. Sievasmāte nez kādā ceļā uzzinājusi un sākusi tā uzvesties, ka vajadzējis pasteigties. Viņš bija atnācis, jautāja man, vai būšot ērti? Bet es gan zinu, ka pats galvenais — viņam ir neērti manā priekšā. Teicu, lai pārbrauc vien. Iesvētījām jauno dzīvokli, bija runas, atmiņas. No notikumiem bija maz ko atminēties, to vispār nebija daudz, vairāk bija intelektuālu strīdu ar Ivanu Nikolajeviču. L. P. arī bija, iedzēra, bet ar mēru. Viņam un man bija visgrūtāk, pārējie bija jauni, viņiem viss vēl priekšā, bet no mums Vaņa paņēmis līdz un aiznesis pagātnē pārāk daudz. Taču es centos būt jautra.
Puišiem plānu ir daudz. Darbs, liekas, sokas labi. Jura vāc kopā arvien vairāk matemātiķu un inženieru, bet no fiziologiem pakāpeniski taisās vaļā. Viens otrs kurn, taču vairums viņu atzinuši. Vienīgi daži ortodoksi profesori turpina saukt: «jaunais cilvēks».
Bez šaubām, ja viņam gadīsies klupt, daudzi pagrūdīs. Bet nezin vai kāds to sagaidīs. Man viņš joprojām nav sevišķi simpātisks, taču gods kam gods. Talantīgs cilvēks. Vaņas liktenis ir drošās rokās.
Mājā man arī viss normāli. Tas ir ļoti svarīgi — atgūt godu, neļaut vainas apziņai sevi saliekt. Žēl Vaņas, žēl mīlas, bet es pieķeru sevi pie domas: «Atkārtot? Nē, negribu!» Es pati brīnos: vai tiešām esmu tik raupja? Kādas tad man ir tiesības nosodīt puišus par nepietiekamu godbijību pret nelaiķa šefu?
Šai telpā, kur viņš guļ sarkofagā, kļuvis kaut kā ikdienišķi. Divpadsmit stundu dežūras, ieraksti žurnālos. Kādreiz jaunībā Pāvels mani aizveda uz elektrostaciju (gribēja palepoties, redzi, es esmu priekšnieks! Paskaties, kā visi mani ciena), un tur arī sēž dežuranti, kas ik pēc stundas pieraksta aparātu rādījumus. Tā tas ir arī šeit. Kādu laiku pat sāka nosegt sarkofagu ar palagiem, lai nebūtu redzams, bet Jura aizliedza, jo varot saplīst kādas zondes un laikā nepamanīs. Bet labāk būtu neskatīties …
Cik dīvaini — guļ cilvēks ne dzīvs, ne miris. Ir saglabājušies kaut kādi pienākumi pret viņu, bet tu nevari saprast, kādi un kālab?
Laboratorijā (tagad to sauc jau par nodaļu) paredzēta plaša darbu programma anabiozes jautājumos. Tiks radīta jauna iekārta, to samontēs jaunā ēkā, klīniskajā pilsētiņā, bet šo pēc modernizācijas izmantos eksperimentiem. Pētīs atmodināšanu — ar suņiem. Tomēr, manuprāt, ja viss izdosies, tad pēc dažiem gadiem atradīsies arī brīvprātīgie. Tāds jau cilvēks ir — kaut kas viņu virza uz visriskantākajiem pasākumiem.
Bet, ja nu neizdosies, ko tad? Taču Jura ir pārliecināts, un arī Vadims sāk piekāpties. Viņi laipo, saka, ka mēģinājumus, kas tika veikti Vaņas laikā, viņi noteikti varēšot atkārtot, bet pēc tam ļoti pakāpeniski sākšot paildzināt anabiozi. Nesteidzoties, ja būs neveiksmes, rēķinoties ar zinātnes attīstību.
Šis eksperiments (es arī jau esmu pieradusi — «eksperiments»!) acīmredzot stipri stimulēs anabiozes pētīšanu un dzīvības funkciju regulēšanu. Ļoti daudz zinātnieku no dažādām zemēm brauc skatīties šo brīnumu. Tā ka, pēc manām domām, eksperiments izdosies.
Tikai bailes par viņu: ko viņš jutīs, kad pamodīsies? Kāds viņš būs? Es gan neparko nebūtu piekritusi. Labāk mirt tā, kā mirst visi … Žēl, ka mūsu medicīna maz domā par mierīgu nāvi — jāizcieš pārāk daudz moku, pirms sasniegsi miera ostu …
Šodien es beidzu savas piezīmes. Varētu arī tālāk rakstīt dienasgrāmatu, taču neredzu jēgas. Kā veicas darbi, kas noticis ar iekārtu — tas viss tiek pierakstīts oficiālajās atskaitēs daudz sīkāk un kvalificētāk.
Bet mani pašas pārdzīvojumi, tenkas, neveiksmes darbā un mājā (par priekiem tā kā nav vēlēšanās rakstīt) diez vai kādu interesēs. Parastas sievietes ārstes necilā dzīve, kam nejaušības pēc gadījās saskarties ar varoņdarbu. Bet varbūt tas nemaz nav varoņdarbs? Pat ar visu savu mīlestību es nevaru viņu iedomāties kā varoni, lai gan visi saka — jā. Bet es viņu pazīstu labāk, un bez tam man ir viņa piezīmes.
Neiztirzāsim: ja varonis, tad varonis.
Pirmās daļas beigas