Kāds asprātis teicis, ka iestādes pārdzīvo uzplaukumu, kamēr atrodas vecās un sliktās ēkās. Tikko uzceltas pilis, tā iestājas pagrimums. Ar to es pastāvīgi mierinu savus puišus, kad viņi sūdzas par neērtībām.
Bet ja nu viņi bez manis neuzplauks?
Kauns.
Vestibilā stāv pingponga galds. Kaut kādi dīkdieņi jau no agra rīta sit bumbiņu. Liekas, no elpošanas fizioloģijas sektora. To sauc par fizkultūras pauzi. Speciāli izdomāja slaistiem.
Cik tumšs gaitenis.
Lūk, mūsu spārns: pa trim istabām katrā pusē. Visas durvis vaļā. Patīkami skatīties, ka darbs kūsā: cilvēki steidzas šurp un turp. Nerīko, palaidņi, vingrošanu, ignorē rīkojumus.
Es šodien jūtos kā viesis: uz visu raugos no malas un citām acīm.
— Laburītu, Ivan Nikolajevič!
Pirmais sveicinājums: Glaša, apkopēja, nes spaini.
Pilnu — tas uz laimi.
Sveicināta, Glašas krustmāt! Kā jūtaties?
— Slikti. Atkal noteka operāciju zālē aizsērējusi, stiepju ar spaiņiem.
Pati vainīga: vienmēr grasās bērt gružus kanalizācijā…
Pirmā operāciju zāle: tur notiek Semjona mēģinājums ar izolētu nieri.
— Labrīt, biedri!
Visi atņem sveicienu. Tomēr patīkami redzēt smaidus un siltus skatienus, Pagaidām vēl neviens nezina.
Te jau arī viņš, mans vietnieks.
— Ivan Nikolajevič, mēs ņemam nieres raksturojumus hipoksijas apstākļos.
— Ļoti labi.
Faktiski — ne visai. Šis Semjons nekādi nevar saprast jauno tehnisko pieeju mēģinājumiem: jākontrolē maksimums «ieeju» — arī es, sekojot Juram, tagad saucu tā visas ārējās vides ietekmes uz sistēmu.
— Semjon Ivanovič, kāpēc tad jūs temperatūru neesat nostabilizējuši? Tikai 30 grādu.
— Siltummainis sabojājās. Mēs nolēmām strādāt tāpat.
— Žēl. Tik sarežģīts mēģinājums un izrādīsies velts.
Blisina acis, un viss. Kas viņam ko teikt?
Redzu: centrā uz paliktņa niere caurspīdīgā traukā. Tai pievienotas divas gumijas caurules no mašīnas — mākslīgās asinsrites aparāta, pie kura sēž «mašīnists» Sima un ļoti norūpējies griež aparāta kloķus. No gumijas caurulēm, mašīnas un nieres stiepjas vadi uz kaktu pie sarežģīta, trīs stāvos izkārtotu elektronu aparātu kompleksa. Tur komandē divi tehniķi: Miša Samohins un Ļena Ganža. Viņi ir pavisam jauni, šogad beidza tehnikumu.
— Cik parametru tad jūs kontrolējat šodien?
Liekas, ka Semjons apjuka. Inženieris Koļa Gulijs — es zinu, viņš te visu pārzina, — veras viņā kā nožēlodams. Viņš atbild:
— Mēs nepārtraukti pierakstām asinsspiedienu ieejā un izejā, O2 un CO2 saturu. Bez tam nosakām PO2 pašas nieres audos. Bioķīmija dod mums analīzes pēc 30 minūtēm.
Viņš uzskaita: adrenalīns, organiskās skābes, sārmu rezerves, aminoskābes, pH un daži fermenti. Un, saprotams, urīna daudzums un sastāvs.
— Bet kāpēc jūs nenostabilizējāt temperatūru?
— Mēģinājuma sākumā sāka tecēt siltummainis, es …
Viņš apklusa, negrib iegāzt priekšniecību.
Semjons:
— Mēģinājumus turpināt pavēlēju es. Žēl bija pārtraukt, kad niere jau bija izolēta.
— Labi, Turpiniet. Ja jau reiz tā noticis, es jūs palūgšu pasekot nieres darbībai speciālas atdzesēšanās apstākļos.
Tas ir vajadzīgs man. Manas nieres būs pavisam aukstas un diez vai darbosies. Bet tas jau arī nav tik svarīgi: ir speciāls aparāts …
Katrs aizņemts ar savu darbu. Atmosfēra mierīga. Pret Semjonu viņi, liekas, ir vienkārši vienaldzīgi. Bet pret mani? Kā nekā labs priekšnieks. Nepiesienos sīkumiem. «Es jums ieteiktu», «Es jūs lūdzu izdarīt to un to». Man ir neērti pavēlēt. Tas bieži kaitē disciplīnai. Ne visi prot novērtēt labu izturēšanos.
— Kā darbojas jaunais «analogkoda» aparāts? — To es saku Koļam. (Ko es zinu par viņu? Tikpat kā neko.)
— Liekas, ka labi. Re, ko tas dod.
Rāda papīra rituli, kas viss pilns ar skaitļu rindām. Skaidras acis.
— Tagad mēs varam tieši ievadīt informāciju mašīnā.
— Tātad jums paliks brīvs laiks, kas bija jāpatērē līkņu apstrādāšanai? Es gribētu palielināt jums slodzi.
Entuziasmu sejās es neredzu. Viņi daudz strādā un bija cerējuši uz atvieglinājumiem. Nē, nevar. Mīļie biedri, jūs nezināt, cik tas ir nepieciešams. (Bet viņiem varbūt nav nepieciešams? Diez vai Semjons būs pratis viņos izraisīt entuziasmu.)
Koļa:
— Bet vēl jasarunā par mašīnu. Mums jau ir daži neapstrādāti mēģinājumi.
— Pacentīšos sarunāt. Tomēr nākošajā nedēļā jums būs jātiek galā ar trim un nevis diviem mēģinājumiem. Semjon Ivanovič, es jums pastāstīšu programmu. Un jums, Koļa, arī.
Semjons prot tikai izolēt nieri sunim. Eksperimentētājs viņš ir labs. Izgājis skolu. Bet elektroniku nav apguvis.
Es varu iet prom. Gribētos pateikt siltus vārdus, bet neprotu. Tas liksies smieklīgi.
Eju uz citu istabu. Zinu, ka tur jābūt mēģinājumam sirds un asinsvadu sistēmas raksturojuma pētīšanai. Jauna metodika.
Kas par ansambli! Operē Igors un Vadims, bet Jura ņemās pie aparātiem. Viņi nepamana mani.
— Labrīt !
— Labrīt, Ivan Nikolajevič! Jūs esat atnākuši pašā laikā. Mēs gribam izolēt sirdi kopa ar plaušām, lai pilnīgi nogrieztu nervu ceļus pie tam, bet saglabātu asinsvadu un iekšējo orgānu nervu regulāciju.
— Nu un?
— Bet mums nekādi neizdodas izolēties no barības vada un mugurkaula. Daudz sīku asinsvadu. Parādiet mums!
To saka Vadims. Viņš nekad nekautrējas palūgt.
— Labi. Tūlīt pārģērbšos.
Es gan nebiju taisījies operēt, bet nu esmu priecīgs.
Blakus istabā, kur glabājas dažnedažāds inventārs, uzvelku baltas bikses un kreklu. Labi izgludināts. Par to parūpējusies Juļa, vecākā laborante.
Man patīk operēt» Tiesa, patlaban ir mēģinājums bez aseptikas ievērošanas, taču tik un tā man gribas, lai būtu tīri un skaisti.
Mazgāju rokas. Uzvelku halātu un cimdus. Visi pārtraukuši darbu un gaida. Vienīgi Jura un divi palīgi joprojām noliekušies pie aparātiem. Acīmredzot kaut kas nav kārtībā. bet drīz jau jāsāk pieraksti. Vadims pamet ar aci.
— Tehnika iegāž.
Acis pašam draiskas. Jautrs.
— Nekas, kaut kā tiksim galā.
Suns guļ, pārgriezts gandrīz vai uz pusi. Operācija ir smaga: jāizolē sirds kopā ar plaušām no blakus esošajiem orgāniem, arteriālajā un venozajā gultnē jāieslēdz speciāla ārēja caurulīšu un rezervuāru sistēma, kas ļautu patvaļīgi regulēt sirdsdarbību. Turklāt smadzeņu apgāde ar asinīm nedrīkst tikt pārtraukta ne sekundi, lai netiktu traucēta visa organisma inervācija. Bez tam artērijās un vēnās jāievada daži adapteri.
Operēt mani iemācīja karš. Tur bija īsta ķirurģija. Bet, starp citu, ķirurgi veltīgi ceļ degunu gaisā: operēt suni ir grūtāk nekā cilvēku. Lūk, piemēram, šīs plaušu vēnas, — tās ir tik sīciņas, ka tā tik skaties, lai nesaplīst.
Manas kustības ir precīzas un veiklas. Patīkami. Un puišiem arī prieks, es redzu. Viņi prot labi asistēt. Jo es taču viņus iemācīju operēt. Vai viņi ir pateicīgi? Tu gaidi pateicību?
— Jura, cik kanālus jūs varēsiet šodien pierakstīt?
— Domājam, ka desmit, bet divi nedarbojas. Būs jāaprobežojas ar mērīšanu.
— Tas ir slikti, Jurka. Pats šefs iesaistījies darbā, bet tu neesi nodrošinājis tehniku.
Vadimam deguns garš un uzacis melnas. Kaukāzietis viņš, vai? Uzvārds Pļašņiks — ukrainis? Odesietis? Tur reiz esot sajaukušās visas nācijas.