Lūk, piezīmju manuskripts. Rita darba auglis. Puišiem es to, jādomā, vēl nedošu
Un vispār, ko es gribu viņiem pateikt?
«Es esmu slims. Lūdzu, bez činkstēšanas.» Strādāt intensīvāk — gribu redzēt rezultātus. Par vietnieku pašreiz nerunāšu. Un par anabiozi arī ne. Jāsadala konkrētie uzdevumi, te ir saraksts.
Un viss. Nē, vēl pavērot reakciju. Pēcteča izvēlei. Lai viņš slavinātu skolotāju? Nē, lai turpinātu darbu. Godīgi? Gandrīz.
Izskatu manuskriptu
PIEZĪMES PAR ANABIOZI.
Teorētiski var iedomāties iespēju konservēt cilvēku tāpat ka jebkuru siltasiņu dzīvnieku. Vispār zināms, ka, pazeminot temperatūru, samazinās jebkuras ķīmiskās reakcijas, tātad arī vielmaiņas ātrums. Mēģinājumos konstatēts, ka 25° temperatūrā tā sastāda 25%, bet 10° temperatūrā — 6% no normas. Acīmredzot šos skaitļus var attiecināt arī uz cilvēku, varbūt ar nelielām korektīvām. Organismam sasalstot, vielmaiņa tuvojas nullei Protams, visvilinošāk būtu konservēt dzīvību sasaldējot. Tas izdodas ar zemākajiem dzīvniekiem pat zivīm .Bet zīdītāji pēc atkausēšanas neatdzīvojas.
Kāpēc?
Orgmisms sastāv no ļoti daudzveidīgām šūnām, kuras evolūcijas procesā diferencējušās. Nervu, muskuļu, dziedzeru šūnās. Saistaudi, epitēlijs. To vidū ir senākas cilmes šūnas, kuras gandrīz neatšķiras no attiecīgajām bezmugurkaulnieka šūnām, un jaunas, kas radušās augstāko adītāju līmenī. Pirmējās saglabā dzīves spēju visdažādākos ārējās vides apstākļos, un konkrēti, zemā temperatūrā. Ar otrējām ir sarežģītāk.
Ir divu tipu ķīmiskās reakcijas, kas nosaka dzīvību: vienas ir pamatā nespecifiskajiem dzīvības procesiem (piemēram enerģijas iegūšana ar vienkāršākiem oksidācijas procesiem), otras — specifiskajiem (piemēram, muskuļa kontrakcijas, nervu impulsa rašanās vai sarežģītu hormonu veidošanās). Šīs reakcijas ir ļoti jutīgas un notiek tikai stingri noteiktos apstākļos — kad tiek nodrošināts nepieciešamais daudzums skābekļa, pH. noteikta temperatūra. Tomēr to pārtraukšana nenozīmē šūnas nāvi: ja tiek radīti iepriekšējie apstākļi, funkcijas atkal atjaunojas.
Tātad jebkuru izolētu šūnu var iekonservēt atdzesējot; vienīgi jāpastāv nosacījumam, ka ārējā vide nodrošinās visnepieciešamāko barības vielu piegādi un sārņu aizvadīšanu. Specifiskās funkcijas izslēdzas agrāk, bet dzīvības galvenās reakcijas saglabāsies līdz zemai temperatūrai un pēc tam izzudīs, lai viegli atjaunotos, organismam sasilstot. Tas ir pierādīts ar tā saucamām audu kultūrām ārpus organisma, mākslīgos apstākļos audzējot atsevišķas šūnu kolonijas.
Diemžel to, kas izdodas ar šūnu, nav iespējams atveidot veselā organismā. Tā šūnas saņem barību no asinīm, bet asins sastāva pastāvīgums tiek uzturēts pateicoties iekšējo orgānu un regulējošo sistēmu darbībai, ko nosaka šo orgānu un sistēmu veidojošo šūnu specifiskie dzīvības procesi. Pazeminot temperatūru, šīs šūnas izslēdzas vispirms, un viss organisms paliek bez barības un skābekļa, kaut gan vajadzība pēc tā joprojām ir diezgan liela. Ja ņemam suni un narkotizētu sākam to atdzesēt, tad 30° temperatūrā izslēdza patstāvīga elpošana, bet 15° temperatūrā apstājas sirds. Skābekļa patēriņš šai laikā sastāda vēl 15%, bet tā piegāde ir pilnīgi pārtraukta. Tālākā atdzesēšana notiek, jau pastāvot smagai hipoksijai, kuras rezultātā šūnas sabrūk, pie kam pirmās sabrūk tik nozīmīgas šūnas kā garozas šūnas.
Modernā tehnika ļauj pārvarēt šo nāves barjeru. Ir mākslīgas elpošanas un asinsrites aparāti, makslīga niere un pat mākslīgas aknas. Ja tās lieto kompleksi, tad var mākslīgi uzturēt iekšējās vides nemainīgu atdzesēšanas procesā un tādā veidā nodrošināt skābekli un sārņu aizvadīšana no visām organisma šūnām.
Tālāk, visā anabiozes periodā, lai cik ilgs tas arī būtu, nemainīgas jāuztur asins sastāva galvenās konstantes. Atdzesētas šūnas samērā labi panes skābekļa vai jebkuru citu badu, jo to prasības ir ļoti zemas, taču ne ilgāk par zināmiem laika posmiem. Praktiski vielmaiņa gandrīz pilnīgi tiek pārtraukta par null zemākās temperatūrās, sasaldējot. Tas nozīmē, pirmkārt, asinsrites pilnīgu pārtraukšanu uz kādu laiku sasaldējot un sevišķi palēninātu tās atjaunošanos sasildīšanas periodā. Otrkārt, vēl nav skaidrs, kā pašas šūnas pārcietīs iekšējā šķidruma kristalizācijas periodu, šim šķidrumam pārvēršoties ledū.
Tātad pamatota ir doma, ka anabioze ir iespējama un uzturama, organismau stipri atdzesējot, bet nav nekādas pārliecības, ka organismu var sasaldēt un uzglabāt leduskapjos kā produktus.
Tādi ir cilvēka anabiozes teorētiskie priekšnoteikumi. Diemžēl ceļā uz tās īstenošanu ir jāsaduras ar dažādām grūtībām. To pārvarēšanai nepieciešams liels darbs.
Vajadzēs pakavēties pie dažām detaļām.
Iekšējā vide — asinis — transportē barības vielas un indīgas vielas, saglabājot šo vielu zināmu optimālu līmeni. Patērētāji allaž ir audi, bet piegādātāji — dažādi orgāni, ko vada regulējošas sistēmas. Starp tām tiek uzturēts līdzsvars. Dažādu vielu daudzumu attiecībās novērojamas dažādas atkarības. Paanalizēsim tās sīkāk
Gāzu apmaiņa. Audi patērē skābekli un izdala ogļskābi. Gāzu apjomu un savstarpējo attiecību nosaka vielmaiņas intensitāte un attiecības starp noārdāmajām barības vielām — olbaltumiem, taukiem un oglūdeņiem. Šūnu optimālai funkcijai nepieciešams, lai gāzu parciālais spiediens audos un tātad arī kapilāru asinīs svārstītos diezgan šaurās robežās (O2 no 100 līdz 40 mm dzīvsudraba stabiņa), kurās darbojas oksidētājfermenti. Anabiozes apstākļos gāzu apmaiņu starp organismu un ārējo vidi realizē aparāts «sirds—plaušas» (MAA), kas pārsūknē tīrās vai ar plazmu atšķaidītās asinis. Mākslīgās sirds jaudai un gāzu apmaiņai oksigenatorā (mākslīgajās plaušās) jānodrošina skābekļa un ogļskābes normālie parciālie spiedieni audos. Ja ņemam tīras asinis, tad MAA ražīgumu var pazemināt proporcionāli tam. kā samazinās vielmaiņa, tas ir, 5° temperatūrā apmēram 15—20 reižu. Pieaugušam tas būtu anmēram 200 ml/min. Taču maz ticams, ka pilnasinis būs derīgas cirkulācijai zemās temperatūrās, jo tām ir augsta stingrība. Bez tam novērots, ka niecīgā kustības ātruma dēļ eritrocīti salīp un iestrēdz kapilāros. Tāpēc zemā temperatūrā mērķtiecīgi atšķaidīt asinis ar plazmu vai pat lietot tīru plazmu. Tiesa, šādā gadījumā ievērojami jāpalielina cirkulācijas tilpumātrums, bet tā nav īpaši sarežģīta problēma. Daudz lielākas grūti gādā tas, ka pašreiz nav tāda ideāla MAA, kas, ilgstoši darbojoties, nenoārditu eritrocītus. Hemoglobīns pāriet asins plazmā un padara to toksisku. Lietojot tīra plazmu, šīs briesmas var novērst.
Pēdējā laikā radušās jaunas iespējas, kā ievadīt organismā skābekli, proti, ievietojot augstspiediena kamerā. Plazmā izšķīdušā skābekļa daļa pieaug proporcionāli parciālajam spiedienam. Tāpēc, lietojot plazmu, iespējams atteikties no hemoglobīna un pat pazemināt sūkņa jaudu. Bez tam augstā spiedienā līdz 25% nepieciešamā skābekļa organisms saņem tieši caur ādu. Zemā temperatūrā elpošanas caur ādu īpatnējais svars pieaugs tiktāl, ka spēs pilnīgi nodrošināt organismu ar skābekli. Tiesa, šai sakarā rodas briesmas, ka virsējie audi būs pārsātināti ar skābekli un var ciest tā rezultātā, turpretī dziļie atradīsies hipoksijas apstākļos. Taču pats galvenais, ka skābekli ievadot šādā veidā, netiek nodrošināta vienlaicīga ogļskābes izvadīšana. Tāpēc audu gāzu apmaiņas galvenais līdzeklis anabiozes apstākļos paliek asinsrite, izmantojot plazmu. Spiediens kamerā būs dažāds atkarā no atdzesēšanas un sasildīšanas apstākļiem, cirkulācijas ātruma un temperatūras līmeņa. Var pieņemt, ka 0,5 atm spiedienā un lietojot tīru plazmu, nepieciešamais cirkulācijas ātrums būs ap 0.5 l/min. Tomēr jāievēro, ka gadījumā, ja jauda ir zema, ļoti grūti nodrošināt asins izplūšanu cauri visiem audiem. Ja tilpums bus mazs un spiediens zems var iestāties kaitīga centralizācija, proti, asinis cirkulēs tikai pa dažiem maģistrālajiem vadiem, bet organsma «nostūrīšos» nenonāks. Tāpēc iespējams, ka asinsrites optimālais režīms izrādīsies periodisks, MAA darbs ar jaudu 2—3 l/min — kā saldējamais agregāts: «skalos organismu un apstāsies. Tāda pulsējoša strāva varbūt būs izdevīgāka vēl arī tāpēc, ka tā pildīs mehānisku funkciju, proti, masēs audus.