Visai ticams, ka svarīguma ziņā otrajā vietā pēc gāzu apmaiņas stāv ūdens-sāļu līdzsvars un skābju-sārmu līdzsvars, ūdens un sāļi tiek ievadīti organismā caur gremošanas traktu, bet izvadīti — caur nierēm. Anjonu un katjonu daudzumam jābūt noteiktās savstarpējās attiecībās, lai uzturētu konstantu pH. Tiesa, pH ietekmē arī CO2 veidošanās audos un tās izdalīšanās caur plaušām. Anabiozes apstākļos šī funkcija jāuzņemas mākslīgās nieres aparātam, kas darbojas pēc vienkāršas dialīzes principa. Izmainot dializatoru apskalojošā šķidruma sastāvu, iespējams uzturēt sāļu un pH vajadzīgo līmeni, kā arī ūdens kopējo tilpumu organismā. Uz paša nierēm šai gadījumā nav ko cerēt, jo, arteriālajā sistēmā pastāvot zemam spiedienam, to funkcija būs krasi pazemināta. Taču neliela funkcija tomēr ir nepieciešama, lai urīns sistemātiski skalotu nieru kanāliņus. Tas arī ir pierādījums par labu periodiskajam MAA režīmam, kad arteriālajā sistēmā uz īsu laiku var radīt normālu spiedienu. Bez šīm funkcijām mākslīgā niere izdalīs urīnvielu — olbaltumu maiņas gala produktu. Aparāts «mākslīgā niere» darbosies periodiski, acīmredzot tas būs jā ieslēdz ne biežāk kā reizi 4—5 stundās vai pat retāk.
Lai uzturētu organisma enerģētisko līdzsvaru un radītu jaunas struktūras vielmaiņas procesā noārdīto vietā, nepieciešamas barības vielas. Tās ir olbaltumi, tauki, ogļūdņi un vitamīni. Tā kā gremošanas trakta darbība nesaglabāsies, visus šos produktus nāksies ievadīt tieši asins straumē. Medicīnas praksē izsenis pazīstama glikozes ievadīšana, jau apgūta emulģētu tauku un aminoskābju ievadīšana. Viss vitamīnu komplekss arī jau ir šķīdumos. Beidzot, jāievēio, ka nozīmīgu daļu no derīgajām barības vielām organisms saņems ar svaigu plazmu, kuru vajadzēs pievadīt, kā liekas, ik dienas. Tā satur retus elementus, hormonus, aminoskābes, citus svarīgus faktorus, no kuriem daudzi vēl nav zināmi. Nepieciešamais barības vielu daudzums būs nenozīmīgs, ja ievērojam, ka vielmaiņa pazemināsies divdesmit—trīsdesmit reižu.
Parasti organismā vienmēr veidojas zināms daudzums toksisku produktu, kas aknās pārvēršas nekaitīgos savienojumos. Aknu funkcija anabiozes apstākļos var krasi pazemināties. Tāpēc, iespējams, būs nepieciešams periodiski pilnīgi apmainīt plazmu. Bez tam pēdējos gados sekmīgi tiek kostruēti «mākslīgo aknu» tipa aparāti, kuri spēj absorbēt augstmolekulārus toksiskus slāpekļa produktus.
Tātad teorētiski pilnīgi iespējams uzturēt anabiozi, nodrošinot šūnām nepieciešamo ārējo vidi, kas piegādās tām barības vielas un aizvadīs sairžanas produktus.
Tomēr ir daudz speciālu jautājumu un tehnisku detaļu, kas vēl apspriežami un pētījami. Tagad pat grūti tos visus paredzēt. Pakavēsimies pie dažiem no tiem.
Sirds pārstiepšanas profilakse. Kā jau minēts, atdzesēšanas laikā sirdsdarbība apstāsies, temperatūrai tuvojoties 15°. Pareizāk sakot, sirds vispirms sāks fibrilēt un tikai pēc tam apstāsies pavisam. Sasildīšanas periodā, atgriežoties dzīvē process ies pretējā virzienā: sākusies fibrilācija arvien pastiprināsies un, temperatūrai tuvojoties normālajai, iespējams atjaunosies pareizais sirdsdarbības ritms Visbiežāk tā sasniegšanai jāķeras pie mākslīgas defibrilācijas ar augstsprieguma strāvas acumirklīga lādiņa palīdzību. Sirdsdarbības pārtraukuma periodā tās dobumi ir atslābuši un var tikt pārpildīti ar asinīm (vai plazmu), ja aortas vārstulis nav pilnīgi blīvs. Pārstieptu sirdi iedarbināt nav iespējams. Lai izvairītos no pārstiepšanas, vajadzēs drenēt kreisē kambara dobumu ar tievu caurulīti, kuru varēs ievadīt no dobās vēnas un labā priekškambara caur mākslīgu atvērumu sirds priekškambaru šķērssienā. Drenāžas metodika nolūkā izmērīt spiedienu priekškambarī ieviesta klīnikā
Lai novērstu izmaiņas plaušu audos, acīmredzot retumis būs nepieciešama mākslīgā elpināšana alveolu izplešanai Vislabāk to izdarīt, virs krūšu kurvja ar speciāla karkasa palīdzību radot retinājumu.
Jādomā. ka zināmas grūtības radīs aseptikas uzturēšana zarnās Lai gan aukstumu mikroorganismi pacieš slikti, ar laiku tomēr tie var pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Tāpēc, cilvēku gatavojot anabiozei, jāseko, lai viņa zarnas būtu pilnīgi tukšas un pēc iespējas bez mikrobiem. Šāds stāvoklis sasniedzams ar atbilstošu dietu un antibiotiskiem līdzekļiem.
Anabiozes periodā būtu ieteicams periodiski skalot muti, barības vadu un zarnas. To var izdarīt ar speciālu divlumenu caurulīšu palīdzību, pa vienu šķidrumu piesūknējot. pa otru — nosūcot. Tiesa, zarnu trakta vidusdaļa skalosanai paliek nepieejama.
Asinsrites nevienmērīguma novēršanai acīmredzot vajadzēs vai nu periodiski pakļaut visu ķermeni vibrācijai, vai izdarit vibrācija masāžu pa daļām Tas sevišķi nepieciešami būs tiem ādas apgabaliem, kas nāks saskarē ar guļvietas virsmu un izjutis pastāvīgu spiedienu. Varbūt būs vajadzīga speciāla gulta, pa kuru visu laiku tiks vadīti viļņi.
Vissvarīgākais mēģinājuma moments būs atgriešana dzīvē. Šai periodā audu vielmaiņa pieaug un tuvojas normai, turpretī orgānu funkcijas ir pazeminātas un nevar nodrošināt organismu. Iespējams, ka pēc ilgstoša aukstuma iedarbības šūnu iekšējā «saimniecība» izjuks un tās atjaunošanai būs nepieciešams ilgāks laiks. Šai periodā var iestāties dažādi regulācijas traucējumi, kas saistīti ar nervu un endokrīnās sistēmas funkciju traucējumiem.
Tāpēc var izrādīties nepieciešama ilgstoša papildasinsrite, mākslīgā elpināšana, mākslīgā niere. Protams, atdzesēšana, sasildīšana un ilgstošais periods pēc tās noritēs vieglas narkozes apstākļos.
Iekams pakļaut cilvēku ilgstošai anabiozei, nepieciešams liels pētniecības darbs visdažādākajos virzienos. Var minēt tikai dažus no tiem:
1. Audu kultūru anabioze. Noskaidrot dažādu temperatūru, O2 un CO2 parciālo spiedienu ietekmi uz dažādu šūnu dzīvības procesiem.
2. Izolētu orgānu anabioze. Orgānu konservēšana zemā temperatūrā ar mākslīgu asins vai šķidruma cirkulāciju, pastāvot dažādiem ārējiem un dažādiem gāzu parciālajiem spiedieniem. Sevišķi svarīgi noskaidrot aknu un nieru funkciju.
3. Visa organisma anabioze. Izpētīt, kāda ietekme ir cirkulējošajam šķidrumam — asinīm un plazmai ar dažādu eritrocītu saturu un tīrā veidā, kā arī augstam spiedienam ar dažādu skābekļa saturu dažādās temperatūrāss un dažāda ilguma mēģinājumos. Izvēlēties gāzu apmaiņas optimālo režīmu. No jauna noteikt maiņas intensitāti zemās temperatūrās un noskaidrot ogļūdņu, olbaltumvielu un tauku vielmaiņas īpatnības. Noskaidrot kādiem gala produktiem notiek sairšana — noteikt sārņu daudzumu un sastāvu.
4. Izstrādāt labākos atdzesēšanas un sasildīšanas režīmus. Noskaidrot kā anabiozes ilgums ietekmē atdzīvošanās periodu pēc sasildīšanas.