Vitālijs Zabirko
Mēs atnācām ar mieru…
PIRMĀ NODAĻA
Rīts bija saulains un tik salts, ka gaisā mirguļoja sasalušu tvaiku dzirksti. Sals pārvērta laukuma kokus kristāla biezoknī no ziemas pasakas, un uz tā fona pārdošanai izliktās vietējo mākslinieku gleznas izskatījās kā sena primitīvisma piemēri. Faktiski tas tā arī bija.
Mākslinieki, saģērbušies kā ziemas makšķerēšanai, aitādas kažokos un puskažokos, mīņājās no kājas uz kāju un drūmi noskatījās gar aleju. Daži smēķēja, daži, sildoties, malkoja no termosiem tēju, vai ko stiprāku. Par pircējiem nebija vērts pat sapņot - pat gadījuma garāmgājēji šādā niknā salā neizrādīja vēlēšanos iegriezties laukumā.
Atšķirībā no māksliniekiem es labi zināju, ka neesmu nekāds ģēnijs, bet tikai amatnieks un mana prece nekādā veidā nepieder pie mākslas darbiem. Velniņi, rotaļu skeleti, neglīti citplanētieši un citi ļaunie gari, kādus autovadītāji mēdz pakarināt aiz auklas pie vējstikla. Un ko gan citu varētu pārdot bijušais, pirms trim gadiem nodegušā leļļu teātra, leļļu meistars? Laika vēsmojums ... Neskatoties uz to, mani produkti bija pieprasīti - galu galā neesmu slikts meistars un zinu, kā aiz auklas raustāmai lellei, likt izskatīties kā dzīvai un ļoti smieklīgai. Dažreiz man izdevās pārdot pat desmit leļļu dienā, bet šodien, šķiet, nebija mana diena. Šādā salā es uz laukumu nebūtu nācis, bet izmisīgi bija vajadzīga nauda. Tā ir vienmēr - kad ļoti vajag naudu, to nekur nedabūsi. Slavenā nelietības teorija.
Man pa kreisi ar velteņiem čirkstināja Mirons. Patiesībā Savelijs Mironovs, taču viņam nepatika savs vārds un viņš labprātāk atsaucās pēc uzvārda. Precīzāk, kā viņš izteicās, uz priekšteča-dzimtas pamatlicēja vārdu. Mirona lielais deguns bija kļuvis zils, bārda, ūsas un uzacis noklātas ar sarmas kārtu. Nu īsts polārais pētnieks, un nekas vairāk. No viņa aizņemties, vai? Viņš nav slikts mākslinieks, bet ne no tiem, kas upurē visu mākslas dēļ. Pilnīgi labi saprotot, ka mākslinieka gleznu vērtība sāk pieaugt tikai pēc viņa nāves, Mirons negrasījās mirt, bet pārkvalificējās par ikonu gleznotāju. Lai gan neticēja Dievam. Viņš gleznoja, kā pienākas, uz dēļiem, novecināja ikonas un kaut kā galus savilka.
Uzmetu Mironam vērtējošu skatienu. Nē, kur lai viņš ņemtu naudu? Ja viņam būtu skaidra nauda, viņš šodien nebūtu izgājis skvērā, lai te aukstumā klabinātu zobus.
Es saklausīju raksturīgo sniega čirkstēšanu no kāda ātrajiem soļiem, un visi kā pēc pavēles pagrieza galvas uz skaņām. Pa aleju, pārliecinošā solī, nepievēršot uzmanību gleznām, gāja meitene. Gluži vai Sniegbaltīte. Baltā kažokā ar kapuci, baltos zābaciņos, vienīgi no pleca nekarājās ruda bize. Skaistule, kurai ne pa nolaista laukuma aleju staigāt, bet pa podiumu. Vaigi bija no sala apsārtuši, mirdzēja zaļas acis, bet lūpas savikās noslēpumainajā Monas Lizas smaidā, kas adresēts nevis kādam konkrēti, bet visai pasaulei.
Kā leļļu meistars es zināju šāda smaida fizioloģiju. Ģenētiskā deformācija - iedzimta sejas muskuļu spazma. Šādu "kropļu" vairāk vajadzētu - pasaule šķistu gaišāka ...
Mirons pieliecās un iečukstēja man ausī:
-... viņa gāja ar laimē starojošu seju, un viņas dvēsele dziedāja: "Ehma, tru-ļa-ļa, es neesmu stāvoklī!"
- Vienmēr tu visu vulgarizē ... - es saviebjos, ar acīm sekojot meitenei. - Eh, nomest dažus gadus ... Hm ... Nav vērts par bēdīgo.
- Tā nav vulgaritāte, bet skarba dzīves patiesība. Sildīsies?
- Kas tev tur ir, tēja?
- Kas es tev - "Liptona" reklāma? Kurš muļķis tādā sala laikā sildās ar tēju? Ņem augstāk - "Vigors"!
- Aptiekas?
- Cita neņemam! Iedomājies, no rīta ieeju aptiekā, paņemu pudeli, bet man blakus stāv tantiņa un jautā farmaceitei: “Vai tas ir kas līdzīgs "Bitneram"? Farmaceitīte pamīņājas un neskaidri pamāj ar galvu: “Vispār līdzīga tinktūra ...” Tad es pagriežos un saku: “Jā, ļoti līdzīga. Tikai jums tā jālieto ne jau vienu reizi, bet trīs reizes dienā, un nevis pa tējkarotei, bet pa simtgramu glāzītei."
Mirons izvilka padusē iebāzto pudeli, bet, pretēji savai receptei, ielēja glāzē tikai trešdaļu un pasniedza man.
- Rokas salst un kājas vēsas, vai nav pienācis mums laiks, mazliet sasildīties? - viņš deklamēja. - Dzer kamēr silts.
- Kāds varens dzejnieks tevī zūd ... - nomurmināju, iedzēru un saviebos.
- Ko viebies? - Mirons aizvainojies piezīmēja. - "Vigors" tak labāks par jebkuru degvīnu. Un lētāks arī. Un piedevām nekad nemēdz būt "surogāts" - tas tiek taisīts tikai caur rektifikatoru, jo farmaceiti atrodas zem kriminālkodeksa panta. Ja kāds mēģinās taisīt "surogāta" mikstūru, nekavējoties nonāks zonā.
Viņš iedzēra, izsūca no ūsām ledus pinkuļus, un zilganais deguns sāka kļūt violets.
- Noderīga mikstūra, - viņš filozofiski paziņoja, - īpaši mums - radošiem cilvēkiem.
- Andrejs gan gudrāks par mums, - es pamāju uz tukšo vietu blakus manai letei. - Sēž mājās siltumā un komfortā ...
Andrejs Osokins strādāja Universitātes Ķīmijas fakultātes stikla pūšanas darbnīcā. Maksāja viņam grašus, tāpēc viņš piepelnījās, pūšot stikla bumbiņas ar ziemas dārzu iekšā. Iznāca ļoti skaisti, daudzi pirka - bērniem par prieku.
- Andreja vairs nebūs, - Mirons nopūtās.
- Kādā nozīmē? - aizdomīgi pajautāju. - Mūsu vecums, šķiet, vēl nav "pārejas", bet visādi jau var gadīties ... - Saslimis?
Mirons neizpratnē paskatījās uz mani, tad viņu sasniedza paša frāzes neskaidrība. Viņš šķībi pasmīnēja.
- Dzīvs un vesels, bet tagad viņš šeit ilgi nerādīsies. Palaimējās cilvēkam, saņēma nopietnu pasūtījumu - tagad taisa stikla acis. Pirmā partija - tūkstoš pāru.
- Invalīdiem, vai?
- Maz ticams. Vienacainiem cilvēkiem stikla acis taisa pa vienai, bet neredzīgajiem tās vispār nav vajadzīgas. Precīzi nezinu, bet domāju, ka pasūtījumu apmaksā kāda ceļojumu aģentūra. Tie, kuriem tagad ir nauda, dodas safari, medī lauvas un krokodilus, un, atgriežoties mājās, pasūta izbāzeņus. Bet taksidermistiem maksā labi, pat Andrjuham par acu pāri tiek simt dolāru.
- Ak tā gan ... - skaudīgi nopūtos. - Patiešām, Andrjuham paveicies ...
Te uzreiz parādījās pircējs. Bet es biju tik ļoti iegrimis sarunā, ka nepamanīju, no kurienes viņš parādījās manas letes priekšā. Nobarojies, garā, līdz papēžiem, saburzītā mētelī, apvalkātā kažokādas ausainē un milzīgām brillēm ar tumšiem optiskiem stikliem. Mute no sala aizsegta ar šalli, un uz āru izvirzījās tikai liels, gandrīz kā Mironam deguns. Deguns bija bāls, neveselīgi dzeltenīgā krāsā, it kā būtu apsaldēts. Bomzis ne bomzis - nevar saprast.
Viņš pastiepa roku melnā pirkstaiņu cimdā, paņēma no letes Buratino, pacēla aiz auklas un papurināja. Buratino lēkāja gaisā, parādīja klientam ar divām plaukstām garu "degunu" un pretīgi iesmējās, pārejot no rupja basa uz augstu diskantu:
-He-He, ha-ha, hi-hi...
Lellei vienkāršas kustības un skaņas, taču uz pircējiem tās atstāj iespaidu. Īpaši tie velnišķīgie smiekli.
- Cik? - Klients blāvi neskaidrā balsī no zem šalles pajautāja.
- Trīssimt, - es pateicu minimālo cenu. Ja man priekšā ir bomzis, tad arī šāda cena viņam būs pārmērīga.
- Rubļu?
- Dolāru, - manam godīgumam pa priekšu sarkastiski paziņoja Mirons.
Pircējs, nenovilcis cimdus, parakņājās kabatā, rakājās ilgi un beidzot izvilka paciņu dolāru. Nepaklausīgiem, vai nu no sala, vai arī tāpēc, ka ar pirkstaiņiem, viņš noskaitīja trīs simtdollāru naudas zīmes un pasniedza tās man. Tad paņēma no stenda Buratino, iebāza to kabatā un aizklīda pa aleju, ar mēteļa stūriem slaucīdams sniegu.