— Vairs tā nedariet, — komandants pamācoši pateica. – Nelāgi sanāks.
- Bet man... kā? - noķērkstēju, noslaucīdams no pieres aukstus sviedrus.
- Tieši jūs jau arī domāju, - viņš korekti paskaidroja.
– Paldies, ka savlaicīgi brīdinājāt.
Nezinu, no kurienes tajā brīdī radās humora izjūta. Lie gan smieties negribējās nemaz.
- Vienmēr jūsu rīcībā, - komandants nolieca galvu, un man šķita, ka viņa acīs uzplaiksnīja izsmiekla dzirkstis.
Laba kopija. Taču sacensties asprātībā ar šo stereo attēlu nebija vēlmes.
- Kādēļ tad mani šeit gaida? - noņurdēju.
– Jūs apsolījāt aprunāties ar Ivanovu.
- Viņš ir šeit? - biju pārsteigts. Lai gan kas te ko brīnīties? Ja jau saka: "Šeit gaida", tad kur citur viņam būt?
Komandants saminstinājās.
- Netālu, - viņš izvairīgi atbildēja.
Pirmo reizi viņa sejai pārslīdēja nepārliecinātība, un tad atcerējos, ko bija teicis par Buratino vārdu īstais komandants.
- Sūda konspiratori, - ar izjūtu pateicu un devos uz liftu. - Kurš stāvs?
- Jums ne jau šeit, - komandants mani apstādināja. - Izejiet pagalmā - otrajā nodalījumā viesnīcas piebūvē.
Hologramma pasmaidīja, papleta rokas un izgaisa.
Audience beigusies, sapratu, un mani pārņēma dusmas. Man nepatīk, kad sāk ko slēpt. Spēru apņēmīgu soli uz durvju pusi, uzkāpu uz ustjupenda, paslīdēju un izstiepos uz grīdas.
Mana pirmā reakcija bija izbailes. Ne par sevi, par ustjupendu. Nezinu, kas draudēja ar citplanētiešu radījuma samīcīšanu, bet diez vai kaut kas labs. Tomēr nekas briesmīgs ar ustjupendu nebija noticis. Vārīgā izskata medūzai līdzīgais radījums aizvainoti nopīkstēja, kā bumba aizlidoja pie sienas, kur sastinga, nosodoši mirkšķinot.
- Zem kājām vajag skatīties, - no tukšuma atskanēja pārmetošā komandanta balss.
- Bet nav ko maisīties zem kājām, - nomurmināju, pieceļoties.
- Ustjupendam nenotiks nekas, - neredzamais komandants nopūtās, - bet lūk jums... Nesasitāties?
- Sasitos! - es nobrēcu, atrāvu durvis un izlēcu uz lieveņa. Pilnīga trako māja. Nebāz ar pirkstu, nekāp virsū ... Vai šeit elpot drīkst?!
- Lūdzu, ar durvīm nedauzīt, - komandanta balss pieklājīgi palūdza.
Aiz principa gribēju tā aizcirst durvis, lai tās izlec no eņģēm, bet laicīgi pārdomāju un akurāti aiztaisīju. Pietiek man neapdomīgu eksperimentu. Kas zina, ar ko beigsies nākamais izlēciens? Efekts var izrādīties daudz sliktāks nekā pirkstu bakstīšana hologrammā.
Es pašķielēju uz varavīkšņaino piebūvi, un manu kareivīgumu kā ar vēju aizpūta. Šausmīgi negribējās ieiet caurspīdīgajā, ritmiski vibrējošajā puslodē, kas šķita dzīva un elpojoša. Kas es, kāds Jonass, vai, lai līstu kāda sveša radījuma žokļos, it kā valzivs iekšās? Ja nu sagremos un pat paldies nepateiks?
Apaļie caurumi, kuru diametrs bija aptuveni divi metri, bija pārklāti ar duļķainu plēvi, un apkārt katram caurumam mirgoja gaismas. Viens, divi, trīs... Aha, skaidrs, caurums ar divām gaismām ir otrā šūna.
Šūnas izskatījās, maigi izsakoties, nepievilcīgi. Mirdzošās sienas glumi spīdēja kā kašalota sāni, un duļķainā membrāna, kas klāja ieeju, atgādināja zivs peldpūsli, aiz kura sākās pelēka dūmaka. Ne uz ciemu, ne pilsētu pēkšņi neatcerējos, ka vārds "radījums", kas mūsdienās ir ieguvis tikai aizskarošu nozīmi, patiesībā ir cēlies no skaistā "radīt". Burtiski “Dieva radījums” ir zemes būtne, Radītāja radījums. Bet lieta ir tāda, ka šai būtnei nebija nekāda sakara ar Dieva radībām. Ja viņa vispār bija radījums.
Mācījies no rūgtās pieredzes, ar pirkstu viegli pieskāros duļķainajai membrānai. Membrāna ieliecās kā īsts zivs peldpūslis, bet es nejutu pieskārienu pirkstam. Tikai izskatu. Pie katras šūnas zāle bija nomīdīta, un es sapratu, ka šis citplanētiešu bionikas brīnums tiek apmeklēts un ne reizi vien. Varbūt šis ir tāds atnācēju mājoklis, kas barojas nevis no pašiem cilvēkiem, bet gan no viņu dabiskajiem izvadatkritumiem, ar sviedru izdalījumiem? Lasīju taču kādam zinātniskās fantastikas rakstniekam bija par šādu simbiozi. Nu ko, jau jau iesaka, jāiet.
Un es iegāju šūnā.
Duļķainā membrāna zem manis vizuāli, bet absolūti nejūtami ieliecās, un tad ar rāvienu aizlēca man aiz muguras, un es nokļuvu pustumšā koridorā. Virs galvas iedegās gaisma, un es uzreiz sapratu, kur atrodos. Šis bija tas pats bezgalīgais modernā cietuma, kurā Ivanovs gatavojās mani turēt, gaitenis.
Atvērās tuvākās durvis, un ārā iznāca iepriekšējais sanitārs-uzraugs.
- Labdien, Denis Pavlovič, - viņš sveicināja.
Negribīgi pamāju ar galvu. Paskat, cik pieklājīgi kļuvuši, bet kur tad palika “Seju pret sienu!”, “Rokas aiz muguras!”?
- Lūdzu, sekojiet man, - "sanitārs" uzaicināja, nesagaidījis no manis atbildi uz sveicienu. Viņš pagriezās un, nemaz nerūpēdamies, ka rāda man muguru, devās pa koridoru prom.
Es sekoju. Bet ko bija darīt, nesist taču viņam pa galvu? Ja kaut kas tāds būtu noticis vakar, tad varbūt arī būtu iegāzis.
Kad iegāju Ivanova kabinetā, viņš piecēlās no galda un ar sirsnīgu smaidu steidzās man pretī, it kā vecam labam paziņam, lai gan acis palika aukstas.
- Sveiks, Denis Pavlovič!
Es neatbildēju, roku nepaspiedu, bet, šķiet, ka tas viņu nemaz nesamulsināja.
- Kafiju nevēlētos?
Nesteidzos ar atbildi un pārlaidu piekasīgu skatienu kabinetam. Kopš vakardienas te nekas nebija mainījies, izņemot to, ka uz kafijas galdiņa parādījusies kafijas kanna un pāris krūzītes.
- Šodien pieticīgi pieņemat, - pateicu. - Kur tad konjaks ar artišokiem?
Smaids no Ivanova sejas pazuda, viņš piegāja pie galda, ielēja sev kafiju.
- Apsēdieties, - viņš teica, apsēdies krēslā. – Saruna būs gara.
Šoreiz arī es apsēdos krēslā, bet kafijas kannai nepieskāros. Neskatoties uz brīdinājumu par ilgstošo sarunu, jaku nenovilku, tikai atpogāju un cepuri uzmetu uz dīvāna.
Ivanovs nosodoši paskatījās uz jaku, bet, uzdūries manam nepielūdzamajam skatienam, neko neteica.
- Vakar jūs bijāt parasts pilsonis, - viņš iesāka un iedzēra malku kafijas, - kas, kā mēs iedomājām, nejauši nonācis mūsu interešu sfērā. Šādos gadījumos mēs veicam vervēšanu vai izbrāķējam.
No viņa vārdiem dvēselē saskrāpēja kaķi, bet es pārvarēju sevi un izspiedu, ceru, ironisku smaidu.
- Es to jau dzirdēju, un kāds tam sakars ar konjaku un artišokiem? Šorīt, ziniet, pabrokastoju tikai ar olu kulteni.
– Vistiešākā. Vervēšana notiek pēc "pātagas un prjaņika" metodes. Tas uzskatāmi demonstrē, cik nopietna ir mūsu organizācija, un tajā pašā laikā parāda to, kādas iespējas paveras darbiniekam.
caurspīdīgo mājienu, par manām vieglajām brokastīm, viņš atklāti ignorēja, un es sapratu, ka barot mani šeit vairs negrasās.
- Iznāk, ka mans statuss ir mainījies?
- Iznāk, ka mainījies, - Ivanovs saviebās.
Šķita, ka viņam nepatika mana statusa maiņa.
- Un kas es tagad esmu?
Ivanovs iedzēra no krūzītes, to izgaršojot ar lūpām.
- Starpnieks, - viņš teica, skatoties man acīs. šis skatiens neko labu nesolīja.
Lai neizgrūztu kaut kas nevietā, es tomēr paņēmu kafijas kannu, ielēju sev kafiju, iedzēru malku. Kafija izrādījās patiešā izcila, bet tagad nebija laika gardēžu sajūtām.
– Un ar ko tas saistīts? - piesardzīgi pajautāju.
– Ar to, ka objekts stājās kontaktā ar jums.
Ivanovs turpināja blenzt uz mani. Kur gan pazudusi viņa labsirdība, ar kuru viņš mani sagaidīja uz kantora sliekšņa. It kā pie viņa būtu ienācis labākais draugs, bet kafiju dzertu niknākais ienaidnieks.