- Viegla migrofobijas stadija, - teica pazīstama balss. - Simptomi ļoti līdzinās jūras slimībai un diskomfortam aklimatizācijas laikā.
Pār manu pieri pārslīdēja kaut kas mīksts, pūkains, un uzreiz sliktā pašsajuta atkāpās, un pārstāja reibt galva. Ap dvēseli kļuva viegli un mierīgi, lūpas neviļus pastiepās smaidā, bet es nesteidzos atvērt acis. Nekad nebūtu domājis, ka Buratino balss spēs izraisīt manī pozitīvas emocijas.
- Kas ir migrofobija? - pajautāju.
- Bailes no ceļojuma Visumā. Izplatīta fobija starp īpatņiem, kuri dodas savā pirmajā ceļojumā. Vestibulārā aparāta, redzes, nervu sistēmas traucējumi, vispārējs savārgums un neadekvāta vides uztvere saistīta ar atmosfēras sastāva, temperatūras režīma, gravitācijas un magnētiskā lauka, spektrālā starojuma izmaiņām. Vari atvērt acis un piecelties, esmu simptomus mazinājis.
Atvēru acis, bet kājās necēlos, jo savā priekšā Buratino vietā ieraudzīju no violetas dzijas austu astoņkāji, kas jautri dejoja pa smiltīm.
- Bet... - neizpratnē paskatījos apkārt. - Kur tad Buratino?
- Es jau arī esmu Buratino. Kā tev patīk mana jaunā forma?
Viņš skaidri izrādījās manā priekšā, kā pie spoguļa, stikla acis, kas bija dziļi iespiestas dzijā, mirdzēja, bet es kaut kā nespēju noticēt viņa sirsnībai un vienkāršībai. Viņš zināja pārāk daudz, lai es viņam ticētu. Viņš pārāk daudz zināja par cilvēkiem, par Zemi un tagad, izrādās, arī par Galaktisko Savienību. No kurienes, jābrīnās, viņš iegūst informāciju par migrofobiju, ja, pēc Ivanova domām, viņa civilizācija neietilpst Savienības sastāvā?
- Nu kā tev patīk mans jaunais augums? - atkārtoja mohēras astoņkājis un uz vietas apgriezās. - Patīk?
- Nē.
- Kāpēc? Bet man gan patīk!
- Hī-hī, ha-ha, he-he! - es viņu drūmi noliku vietā. - Kur tad palika koka lelle?
- Šeit, - teica Buratino un izkāpa smiltīs blakus pītā astoņkāja ķermenim, kā no zila gaisa.
Skats bija iespaidīgs. Pats viņš ne reizi vien uzradās kā no zila gaisa gan anomālajā zonā Korstenas augštecē, gan Mirona dzīvoklī un pat šeit, bet šo procesu tuvumā vēroju pirmo reizi. It kā velniņš izlektu no aiz neredzama aizkara.
- Un kurš no jums ir kas? - pajautāju, skatoties no viena uz otru. - Abi jautri, abi smējīgi... Vārdu sakot, lelles.
- Kādā ziņā? - abi vienā balsī pajautāja.
– Vistiešākajā. Kuru no jums satiku vakar, aizvakar?
- Mani! - abi atbildēja, un atkal vienbalsīgi, pie manis atnāca kā stereo skaņā.
– Bet jūs esat divi?
- Hī-hī, ha-ha, he-he! - uzjautrinājās koka gabals un dzijas kamols. - Vai tu mēdz valkāt vienu vai divus cimdus? Vai tu valkā vienu zābaku?
Līdzība bija nāvējoša, un es beidzot to sapratu. Leļļu mākslinieks var vadīt divas lelles vienlaicīgi... Adītais astoņkājis jautri dejoja, putinot ar smiltīm, taustekļi dubultojās, trīskāršojās, un es biju šausmās.
– Un cik ķermeņos tu vari iemājot? - pajautāju saspriegtā balsī.
– Nav ne jausmas – pagaidām ķermeņi ir divi. Bet, iespējams, varu arī vairākos.
Un tad atcerējos, kāds objekts, kuru naivi nosaukuši par Buratino, ir šis zemās temperatūras plazmas sabiezējums. Plazmoīds var dalīties neskaitāmos mazākos veidojumos un pēc tam apvienoties neierobežota lieluma konglomerātā. Tāpēc viņš pastāvīgi sajauc "es" un "mēs" nozīmes...
Kļuva skaidrs, kāpēc Ivanovs no viņa baidās. Līdz pat kodoluzbrukumam... Un, ņemot vērā Galaktiskās savienības civilizāciju attīstības pakāpi, iespējams, arī kaut kā daudz baigāka. Neiedomājami stiprāka, kas spēj ne tikai samalt pulverī Zemi, bet arī visu Saules sistēmu saberzt starpzvaigžņu gāzes un putekļu mākonī.
Ar roku noslaucīju nosvīdušo pieri un nolamājos. Pie plaukstas lipa rupjās smiltis.
Nerimstoši dārdēja paisums, veļot uz krastu putojošus viļņus ar acainajiem ustjupendiem, zenītā spīdēja divas saules, biezo zāli kalnu nogāzēs maisīja viegls vējiņš. Un es nez kāpēc biju pārliecināts, ka kaut kur tur, aiz kalniem, uz salas atrodas maza balta mājiņa. Idille ... Dzīvo un priecājies. Bet dvēseli tomēr māca skumjas.
- Vai šeit ir tas "drošākais patvērums"? - klusi pajautāju, noslaukot smiltis no plaukstām. Uz Buratino un adīto astoņkāji neskatījos principā.
- Tagad tam vairs nav nozīmes.
- Kāpēc tad es tev esmu vajadzīgs?
- Tagad tu man vairs neesi vajadzīgs, - atbildēja vai nu astoņkājis vai nu Buratino. Vai nu abi. Pareizāk sakot, kāds vienotais, divās lellēs.
Nu ko, viņam taisnība. Atradās bez manis vēl kāds nelietis, kurš piekrita no dzijas saadīt daudz ērtākus ķermeņus nekā koka. Domās izstaigāju visus paziņas un pēkšņi starp viņiem neatradu nevienu, kas varētu atteikties no tik ienesīga piedāvājuma. Vai nu mani paziņas visi ir potenciāli nelieši, vai arī sabiedrība tik pretīga.
- Kāpēc tad tu mani šurp aicināji?
- Kļūda iznāca, - Buratino atvainojās. – Es neaizvēru eju aiz sevis, un tu man sekoji.
Skaidrība par teleportācijas tehnoloģijām nemaz neuzlabojās. Maz man tā, ka, izejot cauri sienām, nokļūstu nezin kur, izrādās, ka ierašanās vieta kaut kā ir atkarīga no Buratino. Tas ir, objekta. Laiks pāriet uz Ivanova terminoloģiju - astoņkāji taču par Buratino nenosaukt? Tad tīe tiešām izrādīsies suņa murgi. Un pilnīgi.
- Tev pienācis laiks atgriezties. Celties.
Neskatīdamies uz lellēm, pamāju, bet nepakustējos. Nopūtos, paskatījos zenītā uz abām oranžajām saulēm, tad ar plaukstu noglaudīju siltās smiltis.
- Kur tad palikusi sarkanā saule? - apātiski pajautāju.
- Tās šeit nav! - Neapmierināti atcirta objekts. - Šeit ir tikai divas saules, bet tā trešā ir tava sapņa auglis!
'"Kā viņš zina par sapni?" - pazibēja man smadzenēs.
— Vai tu pats neesi mana sapņa auglis?
- Hī-hī, ha-ha, he-he! - lelles vienbalsīgi iesmējās. - Man patīk tavs joks!
Astoņkājim nebija mutes, bet Buratino regulāri kustināja žokli, un šķita, ka vārdi nāk no mutes, nevis no aizmugurē paslēptā skaļruņa.
- Kam tas ir joks, bet kam nē, - nopūtos, beidzot sapratis, ka sapni par šo planētu iedvesis objekts.
- Tu mājās iesi? - viņš aizkaitināti atgādināja.
- Mājās? - atjautāju, bet pats nezināju, gribu mājās vai nē. Nekas labs mani tur negaidīja. bet šeit vispār nekas negaidīja. Ne labs, ne slikts. Objekts ir licis saprast, ka es tam neesmu vajadzīgs. Ivanovam nesanāks nekādu kontaktu, velti naudu iztērēja.
- Jā, mājās.
Atspiedos ar roku uz smiltīm un paskatījos apkārt. Teikt, ka negribu iet mājās, man mēle negriezās. Jauka pasaule, bet ko te darīt vienam pašam? Pat ja kaut kur aiz kalniem ir mazā baltā mājiņa.
– Vai šī šūna ir savienota ar Zemi? - pamāju uz teleportācijas līniju.
– Kas tev par daļu? Tu ieiesi nevis šūnā, bet tā sienā, un tālākais vairs nav tava darīšana. Vēlies atgriezties savā dzīvoklī? Tad dodies uz to!
Kaut kas auksts un slidens pieskārās plaukstai, ar kuru es balstījos smiltīs. Paskatījos un ieraudzīju ustjupendu izteiksmīgi piemiedzošu man ar milzīgu aci. Vēl vairāki ustjupendi pamazām rāpās ārā no ūdens mūsu virzienā.