akurāti paņēmis ustjupendu, pagrozīju acu priekšā. Izskatījās pēc medūzas, lai gan, pretēji gaidītajam, bija blīvs un elastīgs, un, nokļuvis rokā, sāka aktīvi mirkšķināt un prasīgi pīkstēt. Pasmīnēju, saspiedu viņu un iemetu jūrā.
- Velti, gan tu viņu tā, - objekts nosodīja.
- Kāpēc tad tā? - paraustīju plecus. - Viņam patīk…
Līdz ausīm atplūda pieaugoša pīkstoša čala, it kā par laupījumu kautos kaiju bars. Vilnis, kas izskrēja krastā, neatkāpās, bet turpināja virzīties pa smiltīm. Bet tas nebija ūdens, bet gan ustjupendu bars.
- Bēdz, - objekts sarkastiski ieteica, - un ātrāk. Hi-hi, ha-ha, he-he!
Pāris sekundes neizpratnē skatījos uz neizbēgamo ustjupendu vilni, kas kā mazs cunami vēlās krastā, un tikai tad sapratu situācijas šausmas. Miljardiem ustjupendu sagribēja ar mani paspēlēties!
Pielēcu kājās un kā apsvilis metos uz teleportācijas līniju. Un, kad izmisīgā lēcienā ieniru cauri membrānai, aiz muguras saklausīju objekta homēriskos smieklus. Tas, kurš smejas pēdējais, smejas visgardāk, bet priekšpēdējam ļoti aizvainojoši.
Divtik aizvainojoši, jo solītā dzīvokļa vietā iekritu sausā, ērkšķainā krūmā, turklāt pašā viducī. Spilgto saules gaismu nomainīja pelēka krēsla, un ciešais zaru mudžeklis acu priekšā, traucēja saprast, kur atrodos.
Pamēģināju iztaisnoties un sāpīgi atsitu galvu pret zemajiem, pakāpienveida griestiem. jautrs stāsts... Aizmirsu, ka objekts rekomendēja ieiet teleportācijas šūnas sienā, nevis membrānā, tāpēc arī nokļuvu nezin kur. Kārtējo reizi. Iespējams, uz kādas no Galaktiskās savienības planētām. Paldies, ka elpot šeit var. Un paldies Buratino, ka viņš man atstājis nakts redzamību.
Mazā telpa bija piebāzta ar nūjām un zariem, zem kājām grabēja sarūsējuši dzelzs gabali. Bija auksti un smirdēja pēc putekļiem. Paliecis prom no sejas zarus, ar grūtībām apgriezos un ieraudzīju, kā no plaisas dēļu starpsienā, kas atgādināja durvis, bet bez roktura, ielaužas tievs gaismas stars. Piespiedies pie starpsienas, ieskatījos spraugā, bet neko neredzēju, jo spraugu no ārpuses aizsedza dēļi.
Cerībā, ka starpsiena tomēr ir durvis, es uzspiedu uz tām, bet tās nepadevās. Tad es uzsitu vienu, divas reizes ar dūri. Tāds pats efekts. Gribēju spert ar kāju, bet uz grīdas traucēja kaut kāds noslēpumains kubs. Nebija kur to pārvietot, un no izmisuma turpināju ar dūrēm dauzīt pa starpsienu. Neuzdrošinājos padot balsi - kaut kā neērti citplanētiešu priekšā. Ko viņi nodomās par zemes iedzīvotājiem?
Pēc apmēram piecām minūtēm sadzirdēju tuvojošos soļu troksni un pārtraucu klauvēt. Atskanēja dīvainas skaņas – it kā soļotu trīskājains radījums, un tā trešā kāja būtu no dzelzs. Tup-tup, grjuk. Tup-tup, grjuk..
Sastingu. Lūk, patiesības brīdis – divu dažādu civilizāciju pārstāvju tikšanās!
Soļi apstājās netālu no starpsienas, noskrapstēja kaut kas metālisks, starpsiena pavērās vaļā, un acīs iecirtās spilgta gaisma, kas apgrūtināja citplanētieša saskatīšanu.
-Tu?! - man jautāja dobja balss. - Kāpēc tu esi šeit ieslēdzies?
Manā priekšā, vates pufaikā un ausainē stāvēja sētnieks Mihaličs. Tāds lūk pirmatklājējs no manām iedomām, tikai Krievijas karoga kāta vietā, rokās turēja lauzni.
Apmulsis spēru soli uz priekšu, beidzot iztaisnojos un šokēts paskatījos apkārt. Mana ieslodzījuma vieta bija kambarītis zem kāpnēm, ērkšķainais krūms - slotas un noslēpumainais kubs - mana kaste ar lellēm.
- Tu te gadījumā nepiedirsi? - Mihaličs vēlreiz pārjautāja.
- Ko jūs, Mihalič, patiešām... - es samulsu. - Esmu tomēr inteliģents cilvēks ...
- Pazīstu jūs, inteliģentus, - sētnieks neapmierināti norūca. - Jūs jau arī esat tie lielākie dirsēji.
Atjēdzos un sāku no drēbēm tīrīt putekļus.
- Kā var, Mihalič? Pats jau arī esat bijušais skolotājs un inteliģents ...
- Tāpēc man ir tiesības tā teikt, - noņurdēja Mihaličs. Viņš ieskatījās būcenī, rūpīgi to apskatīja, tad ielika iekšā lauzni un aizslēdza durvis.
Pavadīju, lauzni ar skatienu. "Trešā kāja" - vajag tak ko tādu izdomāt!
- Bet ko tad tu šeit darīji ieslēgts? - Sētnieks vēlreiz jautāja.
- Pazaudēju atslēgu, - nepadomājis izmetu.
Sētnieka kuplās uzacis uzlidoja līdz ausainei, viņš nolieca galvu un paskatījās uz mani no uzacu apakšas.
– Bet kā tad tu tiki iekšā? - Viņš jautāja.
Šķiet, nosarku. Stulbāku attaisnojumu laikam nevarēju izdomāt! Un tad, skatoties uz Mihaliča bārdu, es vairāk neapzināti izgrūdu:
- Sveicieni no jūsu brāļa Aleksandra Mihailoviča!
Sētniekla sejā nekas neizmainījās. Viņš pašķobīja lūpas, uzmeta man drūmu skatienu.
– Pēc drēbēm redzu, ka esi atradis ar viņu kopīgu valodu. Vai "Horizontā" strādā?
- Nu, ne jau gluži strādāju... - nomurmināju, šoreiz neuzdrošinādamies melot.
- Galaktiskā savienība, vertikālais progress... - Mihaličs ironiski pasmīnēja, nenolaižot acis no manis. - It kā progress var būt horizontāls. Nu-ka atver ieejas durvis un pieturi!
Nesaprotot, kāpēc tas bija vajadzīgs, es atvēru dubultās durvis. Sētnieks atkal atvēra būceni, izņēma kasti ar lellēm un tad no visa spēka izmeta to man garām pagalmā.
- Mihalič, ko jūs darāt?! - apmulsu.
- Lasies prom no šejienes un lai manas acis tevi vairs te neredzētu! - Viņš uzbļāva.
Steidzīgi noskrēju lejā pa kāpnēm pie kastes. Man pakaļ lidoja saliekamais galdiņš.
- Kāpēc jūs tā, Mihalič...
Uz lieveņa parādījās sētnieks ar lāpstu rokā.
- Ieraudzīšu vēlreiz - vaino sevi! - viņš apsolīja un izteiksmīgi padraudēja ar lāpstu.
Paņēmu kasti un saliekamo galdiņu un vilkos prom no pagalma. Ne tikai pēc inerces, bet arī pēc saprātīgas izpratnes, ka ne šodien tad rīt man būs jāatgriežas pie sava vienkāršā amata. Objekts mani tikko "atlaida", un "Horizontā" necietīs nekam nederīgu darbinieku. Ja vien viņiem pietiek veselā saprāta.
Tomēr starp maniem paziņām atradās viens cilvēks, kurš nebija nopērkams ar naudu un nekļuva par nelieti. Bet tajā pašā laikā nekādu prieku nejutu. Tukša bija dvēsele.
Izejot no pagalma, apstājos, pārdomājot, vai ir vērts braukt ar tramvaju, vai tomēr labāk iet ar kājām. Nolēmu, ka labāk iet ar kājām. Dienas vidū tramvaji vienmēr pārpildīti, un diez vai es ar savu kravu iekāpšu vagonā.
Nočīkstēja bremzes, un man priekšā piebrauca taksometrs.
- Aizvest? - jautāja šoferis.
Padomāju. Patiesībā kāpēc gan ne? Ja Ivanovs rekvizēs naudu, tad, kamēr tā ir, to ir jātērē. Un, ja arī nerekvizēs, arī nevajadzētu to taupīt. Labāk taupīt savas kājas.
- Lai notiek, - rezignēti pamāju, neskatīdamies uz taksistu.
Viņš atvēra bagāžnieku, palīdzēja tajā iekraut leļļu kasti un saliekamo galdiņu, un mēs braucām.
Pie vējstikla uz auklas raustījās lelle skelets, un es vienaldzīgi atzīmēju, kā taksistu gaumes tomēr ir vienādas. Un tikai tad, kad nobraucām kādus piecsimt metrus, pēkšņi sapratu, ka šoferis nav pat uzprasījis adresi.
Neizpratnē pašķielēju uz taksistu un beidzot viņu atpazinu. Tas bija tas pats pļāpīgais šoferis, kurš mani aizveda uz Ļubašas māju. Bet tagad viņš brauca klusēdams.
Es minūti skatījos uz viņu, tad klusi painteresējos:
– Tu esi no "Horizonta"?
- Jā, - viņš nesāka laipot un pastiepa roku. - Vsevolods. Varat Seva.
Gļēvi to paspiedu.