Nu, ja transcendentālās lietas jāatliek, būs jārīkojas ar triviālām metodēm – jāmeklē Osokinu caur dekanātu. Visticamāk, Andrejs ir kaut kur korpusa ēkā.
Es devos pie studentēm.
- Sveikas meitenes!
- Sveiki ...
Viņas uzmeta man novērtējošus skatienus, un nešķita, ka es būtu atstājis iespaidu.
– Sakiet, kurā stāvā atrodas dekanāts?
- Ko ta jūs, onkul, - ievilkdama dūmus jautāja pilnīga apaļvaidze, - institūtā gribat stāties? Nāciet vasarā, kad būs atvērta uzņemšanas komisija.
Viņas iesmējās.
Skābi pasmaidīju par nepretenciozo joku, labsirdīgi pakratīju pirkstu un saslējos.
– Nē, meitenīt, es esmu firmas “kemikal prodakšen” pārstāvis. Atnācu, lai izvēlētos vajadzīgos speciālistus.
Studentīšu sejas izstiepās, cigaretes salidoja miskastē.
– Jums vajadzīgi maģistrantūras studenti? - jautāja tumša brunete. Viņas acīs bija cerība dzirdēt noraidošu atbildi.
Es viņu nepievīlu.
- Nē, - ar aplombu pateicu un aizrāvos: - Otrais vai trešais gads, ilgtermiņa līgums, studiju atmaksa, liela alga... Nu, kur tad ir dekanāts?
- Bet mēs tieši esam no otrā kursa, grupa "B". Nāciet pie mums, - studentes sāka bērt un sacentās savā starpā, lai stādītos priekšā: - Savelova, Rostockaja, Krošina ...
- Vispirms, uz dekanātu, - es nepiekritu. Vairs nebiju priecīgs, ka sāku šo spēlīti.
- Mēs jūs pavadīsim! - studentes labprāt ierosināja, satvēra mani zem rokām un ieveda ēkā. – Kādi speciālisti jums vairāk vajadzīgi? Organiskās, neorganiskās ķīmijas, varbūt analītiķi?
- Teicamnieki - izlaboju, un divas meitenes uzreiz sagarlaikojās, bet apaļvaidzīgā resnule uzplauka kā maija roze.
– Bet darbs šeit, vai ārzemēs? - Viņa lietišķi pajautāja. - Pa kreisi, lūdzu.
Mēs nogriezāmies pa kāpnēm garā gaitenī, kuru no maziem logiem virs klašu un laboratoriju durvīm vāji apgaismoja dienas gaisma.
- Savā dzimtenē, - atbildēju, bet, pamanot, kā teicamniece saviebās, daudzsološi piebildu: - Toties iespējami komandējumi uz ASV, Lielbritāniju, Franciju...
Gribēju pieminēt Seišelu salas, bet nolēmu nepārspēlēt.
Uz troksni gaitenī, atvērās tuvākās laboratorijas durvis, no tām paskatījās jauna sieviete, ģērbusies sastērķelētā, neiedomājami baltā halātā, un bargi paskatījās uz mums caur briļļu biezajām lēcām.
Gribēju, it kā nemanot, paiet garām, bet tas neizdevās. Sieviete paskatījās uz mani un pēkšņi pasmaidīja.
- Deniss? Jegoršins?
No pārsteiguma paklupu uz līdzenas zemes, apstājos un ieskatījos viņai sejā. Ak Dievs, tā taču mana kursa biedrene! Kā viņu tur sauca? Par Zaķīti, šķiet... Tfu tu, kāds bija viņas īstais vārds?
- Aļona! - beidzot atcerējos. - Ilgi neesat redzēta! – pagriezos pret studentēm. - Paldies, tālāk es pats.
Taču studentes pat nedomāja doties prom. Tad Aļona bargi paskatījās uz viņām un pavēlēja:
- Ko jūs te slaistāties? marš, pabeigt laboratorijas darbu! Kurš šodien nenodos, uz ieskaiti var necerēt.
- Aļona Viktorovna ... - studentes sāka činkstēt, žēli lūkodamās uz mani. - Vai drīkst, mēs...
- Nekādas izrunāšanās! - Aļona atcirta, sadzina otrkursnieces laboratorijā un aizvēra aiz viņām durvis. Tad pagriezās pret mani. – Ar kādiem likteņiem pie mums? Re kāds, dūšīgs palicis, spriežot pēc apģērba, par dzīvi nesūdzies...
- Bet tu joprojām tāda pati, neesi nemaz mainījusies, - es paglaimoju. – Un halāts, kā vienmēr, arī sniegbalts.
- Tā nu neesmu mainījusies, - Aļona savilka lūpas, taču no viņas sejas bija skaidrs, ka kompliments savu mērķi sasniedzis. – Redzi, brilles tagad nēsāju, un piedevām ar kādām lēcām.
- Brilles tev piestāv, - vēlreiz paglaimoju. – piešķir stingrību. Studentītes droši vien uz pirkstgaliem staigā.
– Ar viņām citādi nevar. – Aļona no prieka pat nosarka, un es sapratu, ka tagad viņai komplimentus izsaka reti. - Ejam, uzpīpēt, kā jaunībā? Man ir kādas desmit minūtes, kamēr mani ohlamoni ir aizņemti ar laboratorijas darbiem.
– Esmu sen atmetis.
- Bet es lūk nekā nevaru. - Viņa izņēma no kabatas cigarešu paciņu. - Ejam uz lieveņa, šeit nedrīkst.
Mēs izgājām uz lieveņa, Aļona aizdedzināja cigareti un alkatīgi ievilka. Pirksti viņai trīcēja, un es sapratu, ka Aļonai ģimenes dzīve neveicas. - "Bet jaunībā mums kaut kas laikam bija," es atcerējos. Man tā bija epizode, bet viņai, šķiet, savādāk.
– Tad ar kādiem likteņiem pie mums? – Viņa uzvilkti atkārtoja un caur briļļu biezajām lēcām šāva man ar acīm. Skatiens izrādījās meklējošs, sievišķīgi žēlīgs. – Ko tās manas studentes luncinājās ap tevi?
- Mazliet izjokoju, - es atzinu. – Teicu, ka pārstāvu cienījamu uzņēmumu, kuram vajadzīgi ķīmiķi. Slēdzu ar studentiem izdevīgus līgumus.
Mēs iesmējāmies.
- Ar ko patiesībā nodarbojies?
- Meklēju jūsu stikla pūtēju.
- Darīšanas? - Aļona paskatījās uz mani pāri brillēm. - Vai arī gribi kandžas aparātu pasūtīt?
– Bet ko, vai tad pasūta? - biju pārsteigts. – Cukurs jau tagad dārgāks par šņabi.
- Eh, atradies ķīmiķis! – Aļona nošķaudīja. - kandžu var dzīt pat no taburetes.
- Kāds no manis ķīmiķis? Trīs nepabeigti kursi. Nē, es citā lietā. Personīgā.
- Tu esi Andrjuškas draugs?
- Draugs, ne draugs... - paraustīju plecus. - Paziņa.
- Tātad neko nezini?
- Bet kas? Kaut kas noticis?
Aļona nodzēsa cigareti un iemeta izsmēķi urnā.
- Viņam dēls mirst, - viņa blāvi pateica, neskatoties uz mani.
- Ko?! - apmulsu es.
- Piecpadsmit gadi... Vēzis... - Aļona slepus uzmeta man skatienu un uzreiz novērsās. - Viņam pirms četriem gadiem nomira sieva, tagad dēls. Iedzimtība…
Es mēmi pamāju.
- Es nu iešu, citādi mani ohlamoni laboratoriju apgāzīs, - sacīja Aļona, bet nekustējās no vietas.
Atkal pamāju.
- Klausies... - Viņa pieskārās manai piedurknei. – Saprotu, ka nevietā, bet... Mums šogad izlaiduma divdesmit gadu gadadiena. Svinam maija beigās, Ķīmiķu dienā. Tu atnāc, vai kā?
- Es taču ar jums kopā nebeidzu... - es vienaldzīgi teicu.
- Bet tu tomēr atnāc. Kopā mācījāmies.
- Pacentīšos, - izvairīgi apsolīju, lai neaizvainotu savu bijušo kursabiedri.
- Neaizmirsti mūs. - Aļona atvēra durvis. - Uz redzi.
- Uz redzi…
Palicis viens, smagi nopūtos un salīgi padrebināju plecus. Kas būtu domājis, ka Andrejam kas tāds gadījies? Mēs ar Mironu bijām pārliecināti, ka viņam sieva ir īsta megera, tāpēc viņš neko nestāsta par ģimeni. Bet izrādās ... Tagad skaidrs, kāpēc viņam vienalga, kas pasūta stikla acis un maksā par darbu. Viņa stāvoklī var pārdot savu dvēseli velnam.
Krēsloja. No betona nojumes lāstekām virs lieveņa pilēja kūstošs ūdens, debesis atkal aizvilka mākoņi, bija mitri, auksti un pretīgi, gluži kā manā dvēselē. Kas te īsti notiek? Kā tik kāds saskaras ar objektu, tā viņam uzkrīt septiņas nelaimes...
Starp augstskolas korpusiem nebija neviena, logos sāka iedegties gaismas, pagalmu pamazām aizmigloja slapja migla. Šādos laikapstākļos tikai pakārties.
Nokāpu no lieveņa, devos uz stikla pūšanas darbnīcu un, neņemot vērā iespēju, ka mani kāds varētu redzēt pa logiem, ātri izgāju cauri durvīm, pat neuztraucoties, ka varu atsisties ar pieri. Šķiet, ka esmu kaut ko iemācījies.