Taču ne visu, jo stikla pūšanas darbnīcas vietā nokļuvu slimnīcas gaitenī. Un vairs nebiju pārsteigts. Izrādās, ka mana pārvietošanās telpā ir atkarīga ne tikai no objekta, bet arī no tā, par ko domāju. Bet manas domas bija par Andreju.
Ar pelēku nedzīvu seju un tukšu skatienu viņš sēdēja uz dīvāna pie palātas ieejas, sastrādātās rokas ar apdegumu pēdām nedzīvi gulēja uz ceļiem. Pa gaiteni staigāja medmāsas un mūķenes, bet Andrejs neko neredzēja.
"No kurienes te tās mūķenes?" – Biju pārsteigts, bet tad, pamanot priesteri, sapratu, ka esmu nokļuvis Svjatogorskas klostera hospitālī, kur turēja bezcerīgi slimos. Pirmais impulss bija klusi apgriezties un doties prom, bet tad man palika kauns. Kas gan ar mums notiek - kā kādam gadās kas priecīgs, tā visi ir klāt kā saukti, gatavi svinēt, bet kā bēda - nav neviena?
Piegāju pie Andreja, apsēdos uz dīvāna, paspiedu viņam roku. Man trūka vārdu.
Andrejs paskatījās manī ar izdzisušu skatienu.
- Paldies.
Balss skanēja dobji un nedzīvi.
- Varu tev kaut kā palīdzēt? - piesardzīgi jautāju.
- Vairs jau nekā, - Andrejs atbildēja tikpat nedzīvi. - Atlikusi diena vai divas... - viņa balss apklusa.
Garām cienīgi gāja priesteris, paskatījās uz mums, apstājās, tad pagriezās un pienāca.
- Esi stiprs, mans dēls, - viņš klusi teica un uzlika roku uz Andreja pleca.
- Es neticu Dievam, - Andrejs teica vienaldzīgā balsī un pieklājīgi noņēma priestera roku no pleca.
- Dievs tev sūta pārbaudījumu...
- Dievs? - Andrejs vienmērīgā balsī pajautāja. - Man? Kāds tad ar to sakars manam dēlam? Kāpēc būtu jācieš viņa nevainīgajai dvēselei? Kur ir Dieva žēsirdība un taisnīgums?
- Tas ir pārbaudījums mums visiem, - priesteris sevi palaboja.
- Pārbaudījums? - Andrejs turpināja bezkrāsainā balsī. – Kas tas par pārbaudījumu, kad mana sieva mira tādās mokās, kuras nevarētu nosaukt citādi kā par spīdzināšanu? Ja Dievs atņem cilvēka dzīvību ar elles mokām, tad cik viņš ir žēlsirdīgs? Bet, ja tās ir velna intrigas, tad cik visvarens Dievs ir, ja viņš to pieļauj? Bet, ja Dieva pārbaudījums un velna spīdzināšana ir viens un tas pats, tad Dievs un velns ir viena persona. Un tas ir līdzvērtīgi tam, ka vispār nav ne Dieva, ne velna.
Priesteris pakratīja galvu.
- Tu esi nobēdājies, mans dēls, un tavas lūpas nezina, ko tās runā. Lai Dievs piedod tev!
Viņš pārkrustīja Andreju ar krusta zīmi un devās savu ceļu.
Andrejs pagriezās pret mani un jautāja:
- Izdari man pakalpojumu... - Viņa balss joprojām bija mierīga un bezkaislīga, it kā viņš nebūtu tikko diskutējis ar priesteri. - Es šeit esmu parādā ārstiem par pretsāpju zālēm... - Viņš izņēma lielu atslēgu un pasniedza to man. - Aizej uz darbnīcu, varbūt tur parādījušies dolāri, atnes tos.
Andrejs ar apmaldījušos skatienu paskatījās gar koridoru.
- Kas tagad ir - diena, nakts?
- Vakars.
– Tikai neaizmirsti aiziet uz būdiņu aiz stikla pūtēju darbnīcas un brīdināt Jegoriču, ka esi no manis. Pretējā gadījumā viņš var uzrīdīt suni. Viņa suns ir nikns...
Paņēmu atslēgu un pēkšņi sapratu, ko varu izdarīt Andreja labā. Drudžaini parakņājos pa kabatām, izvilku visus dolārus un ieliku viņam klēpī.
- Ņem.
Andrejs paskatījās uz naudu ar vienaldzīgu skatienu.
- Pat nezinu, kad varēšu atmaksāt parādu.
- par ko tu mani uzskati? - pašūpoju galvu. – Atradis, par ko domāt.
- Eh, būtu agrāk... - viņš smagi nopūtās.
Līdzjūtīgi paspiedu viņam roku, piecēlos, bet vienkārši tā aiziet nevarēju. Aizgāju uz palātu un ieskatījos caur stikla durvīm.
Augstā slimnīcas gultā zem pilinātāja gulēja vājš zēns, līdz zodam apsegts ar palagu. Nomocīta bāla seja, aizvērtas acis, pavērta mute. Tāpat kā visiem vēža slimniekiem, visvairāk pārsteidza galva, kas pēc daudzām ķīmijterapijas sesijām bija pilnīgi kaila. Likās, ka viņš neelpo, un tikai nomērītie, kā metronoma klikšķi, sirds monitora pīksti liecināja, ka viņā joprojām kvēlo dzīvība.
- Oļežka jau sen ir aizmirsis, smaidīt, - sacīja Andrejs. Viņš pienāca no aizmugures un pār manu plecu paskatījās uz savu dēlu. Viņam trīcēja lūpas. - Kopš nomira viņa māte, nekad vairs neesmu redzējis smaidu viņa sejā ...
Smagi nopūtos. Nebija ko teikt.
- Ej, - Andrejs viegli iegrūda aizmugurē. – Tev ir savas darīšanas.
Un tad pēkšņi sapratu, ko vēl varētu viņa labā izdarīt, bet šim nolūkam man noteikti ir jātiekas ar objektu. Pilnīgi noteikti. Un jo ātrāk, jo labāk. Kamēr Oļegs vēl dzīvs.
Pamāju Andrejam un, neatskatoties, lēnām devos pa gaiteni, lai gan man ļoti gribējās skriet. Skriet, lai paspētu laikā. Tomēr nebiju pārliecināts, ka viss izdosies, un negribēju aizvainot Osokinu. Bet, tiklīdz es nogriezos aiz stūra nākamajā gaitenī, paātrināju soļus.
Svjatogorskas klosteris atradās tālu ārpus pilsētas, un no šejienes nokļūt universitātes pilsētiņā nepilnas stundas laikā nebija iespējams. Pat, ja paveiktos šajā tuksnesī noķert taksometru. Bet attālumam nebija nozīmes. Kā šeit nokļuvu, tā arī aiziešu.
Varēja ieiet sienā tepat, bet pa gaiteni staigāja mūķenes un medmāsas, un es devos uz gaiteņa galu, uz tualeti. Sākumā gribēju ieiet iekšā, ieslēgties kabīnē un no turienes caur sienu ienākt stikla pūšanas darbnīcā, bet tad izlēmu savādāk. Laiks tagad darbojās pret mani, un man bija jāsteidzas. Diez vai kāds apjēgs, vai es atvēru tualetes durvis vai izgāju cauri tām. Ja vispār pievērsīs man uzmanību.
Es izgāju caur durvīm tieši mirklī, kad tās sāka atvērties uz iekšu. Atkāpties bija par vēlu, un man nācās steigšus ielēkt durvīs. Pēdējais, ko es redzēju hospitālī, bija apmulsusī priestera seja, kas nāca no tualetes laukā. Nu un velns ar viņu! Man vienalga, vai viņš interpretēs transcendentālo parādību kā Dieva aizgādību vai kā velnišķīgu apsēstību. Andrejam taisnība: Dieva nav. Un velna arī.
Beidzot biju nokļuvis tur, kur gribēju. Galu galā kaut ko biju iemācījies. Stikla pūšanas darbnīcā bija tumšs, bet, pateicoties savai nakts redzei, pamanīju uz galda blakus centrālajam deglim kustamies bezveidīgu masu. Pelēkajā krēslas gaismā bija grūti saprast, kādā formā objekts parādījies darbnīcā, un, acis no tā nenovēršot, ar roku taustīju gar sienu, meklējot slēdzi.
Slēdzis atradās blakus durvīm, un, kad iedegās gaisma, ieraudzīju uz galda sēžam mohēras astoņkāji. Ignorējot mani, viņš domīgi grozīja sev priekšā vienu brūnu stikla aci. Stikls taustekļos kustējās kā dzīvs: acs kā ūdens lāse izstiepās uz sāniem, te kļustot plakana, te atkal atgūstot sfērisko formu.
- Sveiks, - atviegloti teicu. pareizi darīju, ka pasteidzos, pretējā gadījumā, iespējams, nebūtu objektu šeit sastapis.
- sveiks, - astoņkājis nomurmināja, nepagriezies pret mani. - Vai tu zini, kāpēc ir tikai viena acs? Kur ir otra?
Man bija liels kārdinājums sākt uz viņu bļaut un pieprasīt atbildi, kur ir Oksana, bet es pārvarēju sevi. Pēc rūgtās pieredzes biju pārliecināts, ka dusmu lēkmes nelīdzēs un nepalīdzēs. Buratino uztvēra manus dusmu uzliesmojumus kā spēli un uzreiz sāka lekties un mani kaitināt. Ak, cik daudz taisnības bija Ivanovam par svešo psiholoģiju ...
- Bet no kurienes tu rāvi, ka es tev varēšu atbildēt? - es piespiesti jautāju, sasprindzinoties no izpratnes, ka jebkurā sekundē objekts var pazust, tā arī neatbildējis uz maniem jautājumiem. Tajā pašā laikā biju pārliecināts, ka, ja es sāktu uzdot tiešus jautājumus, viņa pazušanas iespējamība palielināsies. Objekts ir līdz galējībai ziņkārīgs, un tikai intrigas dēļ es viņu varēju noturēt vietā.