Objekts tagad deva lielisku iespēju sākt pildīt man uzticēto Ivanova misiju, bet man tas nebija prātā. Zemes civilizācijas lietas var pagaidīt.
- Un tāpēc tev tagad ir vajadzīgas stikla acis, - es iztālēm iesāku.
- Jā.
– Bet vai tad ar vienu aci lellei nepietiek, lai ieraudzītu mūsu pasauli?
- Stereo redzei ir nepieciešami vismaz divi gaismas uztvērēji.
- Bet simts būtu vēl labāk, - es ironiski pateicu. - Nenopriecāties par iegūto stereo attēlu!
- Tu nesaprati, - astoņkājis pārmetoši izlaboja. – Es gribu izzināt tavu pasauli tāpat kā tu – binokulāri. Citādi kāda jēga kontaktam? Tātad, kur ir otrā acs?
– Nebūs tev otrās acs. Ne trešās, ne ceturtās, ne simtās. Vispār vairs nebūs.
- Kāpēc tad tā? - astoņkājis brīnījās. - Andrejs nevēlas ar mani strādāt? Viņam nevajag naudu?
- Ne visu var izmērīt naudā, - sāku iekaist. - Andrejam tagad nav laika ņemties ar tavām skaistajām acīm!
- Kaut kas noticis? - astoņkājis apmulsa un atkal izmeta stikla aci no taustekļiem.
- Jā, noticis. Mirst Andreja dēls. Bet tevi, kas sevi sauc par viņa draugu, kurš spēj "ar vienu kreiso" izārstēt jebkuru cilvēku no jebkuras slimības, interesē tikai stikla acis!
Mohēras astoņkājis sarāvās, neveikli pamīņājās no kājas uz kāju. Un man šķita, ja viņš varētu nosarkt, tad nosarktu.
- Sapratu, - viņš strupi pateica un izkusa gaisā, aizmirstot brūno stikla aci uz galda.
Ar pirkstu pieskāros stikla lodītei un domīgi paripināju to pa galdu. Šķiet, ka objektā ir daudz vairāk žēlsirdības, nekā varētu sagaidīt. Varbūt daudz vairāk nekā visos cilvēkos. Tas bija uzmundrinoši, un pēdējā laikā mani vajājošā vīzija par ciešajām koka vīru kolonnām, kas soļoja pa zemes pilsētu drupām, izgaisa. Tikai ko es teikšu Ļubašai, kā varēšu viņu nomierināt? Sākšu stāstīt patiesību – uzskatīs par idiotu.
Pārvarējis vēlmi iebāzt stikla aci kabatā, atstāju to uz galda, piecēlos no ķebļa un devos uz izeju. Izslēdzu darbnīcā gaismu, pavilku aiz roktura un tikai tad, kad no ārpuses atskanēja šķūņa atslēgas skrapsti, atcerējos, kā es te iegāju.
"Nu ko, vairs nav jāpierod staigāt cari durvīm," es nodomāju un spēru soli uz priekšu.
Šoreiz gan nekāda nekontrolēta teleportācija nenotika, izgāju stikla pūšanas darbnīcas lievenī un aci pret aci saskrējos ar bārdainu vecūksni garā aitādas kažokā.
- Aha! - viņš pateica un, nevilcinoties, iegāza man pa galvu ar rungu.
No pilnīgas samaņas zaudēšanas mani paglāba bagrationa cepure, bet tomēr gar acīm nodzirksteļoja, kājas padevās, un es, slidinot muguru gar durvīm, apsēdos uz sliekšņa.
- Ko tu šeit dari? - vecūksnis draudīgi noprasīja, viņa vārdi līdz ausīm nāca kā caur vati.
Es pamēģināju kaut ko nesaprotami nomurmināt, bet ne lūpas, ne mēle neklausīja. Pat nezināju, ko gribēju pateikt.
Acu priekšā parādījās pinkains suņa purns, žēlsirdīgi nosmilkstēja un nolaizīja man vaigu.
- Trezor, nost! - noskanēja jau skaidrāk, bet suns nepaklausīja saimniekam un atkal mani nolaizīja.
Apziņa lēnām atgriezās, un es kaut ko sāku atcerēties.
- Tu esi Jegoričs? - nočukstēju ar nepaklausīgām lūpām.
Suns sāka aizrauties, un viņa mēle noslienāja visu seju. "Suns viņam nikns," kaut kā vienaldzīgi atcerējos Andreja atvadu vārdus un samocīti pasmaidīju.
Sargs nolaida rungu.
- Jegoričs, bet kas tu tāds?
- Deniss ... Andrejs mani atsūtīja uz darbnīcu ... Lūk, viņš man iedeva arī atslēgu ...
Pakustināju savu nejūtīgo, it kā svešo, manipulatoram līdzīgo roku, neveikli iegrābu jakas kabatā, izņēmu atslēgu un parādīju to sargam.
Jegoričs neticīgi paskatījās uz atslēgu, tad uz mani, paraustīja durvīm aizlikto šķūņa atslēgu.
- Bet kā tad tu, neatslēdzis atslēgu... - viņš apmulsis iesāka un aprāvās, pamanījis, kā no aizmugures uz durvīm nokrīt kāda ēna. - Ei, kas vēl tur ir?
Apgriezties viņš nepaspēja. Nosprakstēja purpursarkana izlāde, un sarga ķermenis lēnām noslīdēja gar durvīm man blakus. Trezors pārsteigti ierējās un atlēca atpakaļ tumsā.
- Dzīvs? - Kāds pajautāja, pieliecoties pār mani.
Caur miglu acīs, ielūkojos sejā un pazinu aģentu Sevu. Galu galā piesegums man tomēr bija. Nav saprotams tikai, kā viņi mani šeit izskaitļoja.
- Ne... nezinu... - es godīgi atzinos.
- Inteliģents... - Seva nošņācās, satvēra mani aiz jakas atlokiem un ar rāvienu nostādīja uz kājām. - Viņš lūk nezinot, neesot pārliecināts ...
- Kāpēc jūs visi tik ļoti ienīstat viņus?.. - pēc inerces pajautāju.
- Ko tad? – Seva bija pārsteigts.
- Inteliģenci...
- Par pilnīgu neatbilstību saknes vārdam, - viņš pasmīnēja. - Intelektam. Bet kurš tad vēl bez manis?
- ir viens sētnieks...
- Ā! Radniecīga dvēsele. Viņš - sētnieks, es - tīrītājs... Paiet vari?
Lēnām pagriezu galvu un paskatījos uz pie durvīm sēdošo sargu.
- Bet... bet viņš?
- Ko - viņš?
- Dzīvs?
– Pēc piecām minūtēm nāks pie samaņas. Ejam.
Cieši turēdams aiz pleciem, Seva mani veda prom no stikla pūšanas darbnīcas. Tomēr es sāku kārpīties.
- Nav labi…
- Kas nav labi? Seva apstājās. - Vemsi vai?
- Nē... Nav labi atstāt viņu vienu... - es nomurmināju pinoties mēlei.
– Neuztraucies, viņš nebūs viens.
Pagriezos un ieraudzīju, ka blakus sargam sēž pinkainais jauktenis un smilkstēdams aktīvi laiza viņam seju.
"Ļoti nikns suns..." - bez ironijas nodomāju, noslaukot no vaiga suņa slienas.
PIECPADSMITĀ NODAĻA
Seva mani aizveda mājās un ieveda dzīvoklī. Man nebija ne spēka, ne vēlēšanās liegt viņam ienākt. Redze man bija izfokusēta, biju sastindzis, un nepievērsu uzmanību istabā degošajai gaismai.
Seva palīdzēja man novilkt jaku, noaut kurpes, aizveda mani uz vannas istabu, pabāza manu galvu zem ledusaukstas dušas un turēja tā līdz pakausī no aukstuma iesmeldzās. Ievaidējos, bet sanāca tikpat žēlabaini kā Trezoram. Bija žēl sevis, žēl Ļubašas, Oksanas, žēl Andreja, viņa dēla, žēl "niknā" suņa, žēl sarga Jegoriča. Visu bija žēl. Visas pasaules, izņemot Ivanovu.
Aizgriezis dušu, Seva nosēdināja mani uz vannas malas, noslaucīja galvu un, mēli klakšķinot, nopētīja punu.
- Vai izdzīvošu? - vienaldzīgi pajautāju.
- Neesmu pārliecināts... - viņš atdarināja mani aizkapa balsī. - Ja nu tikai līdz rītam.
- Bet pēc tam?
- Parādīs autopsija, - Seva mierināja.
Viņš mani pacēla un ieveda istabā.
Ivanovu, sēdošu atzveltnes krēslā pie kafijas galdiņa, uztvēru tikpat vienaldzīgi kā ziņu par gaidāmo "autopsiju".
- Sabraukuši te... - es nomurmināju, apsēžoties uz dīvāna. - Nelūgti viesi sliktāki par tatāriem ...
- Kāpēc nelūgti? – Jevgeņijs Viktorovičs gausi iebilda. - Uz pusdienām es tak uzprasījos. Rekur konjaks, kā aopsolīju, tā atnesu.
Uz galda stāvēja pudele konjaka un trīs lielas konjaka glāzes. Par to, ka vizīti viņam atteicu, Ivanovs neteica neko un es viņam neatgādināju. Tas varētu izrādīties pašam par sliktu, un turklāt no viņiem tā vai tā neatkratīties.
- Bet viņš, starp citu, - Ivanovs pasmīnēja un norādīja ar pirkstu uz Sevu, - patiešām ir tatārs.
- Un jūs kas tādā gadījumā - Laupītājs Lakstīgala? - Es nenoticēju, pataustīju punu uz galvas un saviebos.
- Taisnība, esmu tatārs, - Seva pamāja. - Kur tad liksies... Varu parādīt pat pasi.
-Zinu es jūsu dokumentus, - nomurmināju. - Jau redzēju viena Pidorova-Setrova apliecību ...