Pēkšņi man sāka aizmigloties acis, pārņēma slikta dūša, un satvēru dīvāna atzveltni, lai nesabruktu uz grīdas.
Ivanovs un Seva apmainījās skatieniem.
- Tev slikti? - Seva jautāja.
- Aha...
Viņš paņēma no galda glāzi, ielēja krietnu porciju konjaka un pasniedza to man.
- Iedzer, tas nāks par labu.
Man absolūti negribējās dzert, it īpaši viņu kompānijā, tāpēc iedzēru malku un gribēju nolikt glāzi uz galda, bet Seva apturēja manu roku.
- Līdz dibenam, - viņš stingri pateica, vērīgi skatīdamies man acīs.
Viņa skatiens bija nepatīkams, hipnotizējošs, un es, nezinkāpēc, lēnprātīgi izdzēru.
- Mēsls, ne konjaks, - saviebos, sajutis mutē hinīna rūgtumu. – Jums tāda solīda firma, bet dzerat paštaisītu surogātu.
Jevgeņijs Viktorovičs paņēma pudeli un pagrozīja to acu priekšā.
- Lielisks, desmit gadus izturēts konjaks, - viņš teica. – Bet rūgtums mutē, tāpēc ka glāzes apakšā bija zāles. Noņem stresu, uzlabo tonusu, uzlabo asins piegādi smadzenēm, aktīvi veicina hematomas uzsūkšanos.
Atkal uzmanīgi pieskāros sāpošajam punam uz galvas. Vai tiešām Seva mani neķircināja, kad uzstādīja "diagnozi"? Vai arī tā tikai profilakse?
- Kaut kā nemana. Cik zinu, pret sasitumiem lieto kompreses, bet, lai iekšēji, pirmā dzirdēšana.
- Jūs vēl daudz ko nezināt, - Ivanovs sarkastiski pasmīnēja. – Farmācijas firmas par šīm zālēm samaksātu tik lielu naudu, ka vēl jūsu mazmazbērniem nebūtu jāstrādā.
- Ko jūs, - atgaiņājos, - Man nav nekas nav pretī. Ja panaceja desmit gadus izturēta...
- Bet te nu man ir jūs jāsarūgtina, - Jevgeņijs Viktorovičs papleta rokas. - Kā blakusefekts ir pilnīga alkohola intoksikācijas neitralizācija. Izdzeriet šodien kaut kasti konjaka nejutīsiet neko.
- Nu paldies! Jūs nu gan rūpējaties!
- Nav par ko, - teica Seva. - Bet par to, ka neko nejutīsit, priekšnieks kļūdās. Konjaka kastē ir divdesmit pudeles jeb desmit litri. Ja jūs to pieveiksiet, visu nakti skraidīsiet uz tualeti, bez kādiem diurētiķiem.
Turpinot stāvēt, viņš ielēja sev un Ivanovam glāzēs konjaku.
- bet man? - es aizvainoti piezīmēju.
- Bet kāda jēga? - Seva augstu parāva uzacis un paskatījās uz mani. - Pilnīga produkta izniekošana.
- Ielej vien, - Ivanovs nepiekrita, un Seva paklausīgi ielēja manā glāzē konjaku.
Nezinu, vai viņi gatavojās uzsaukt tostu, bet es viņus apsteidzu.
- Par tikšanos! - daudznozīmīgi izrunāju tādā tonī, it kā būtu teicis: "Kaut manas acis jūs neredzētu!" - un vienā rāvienā izdzēru. Un nesajutu neko. Tikpat labi būtu iedzēris ūdeni. Pakratīju galvu, ieklausoties sajūtās. Nekas, kas pavada alkohola lietošanu, nebija jūtams, bet galva sāka skaidroties, parādījās griba dzīvot. Ieinteresēts vēlreiz pataustīju punu uz galvas, bet tas nekur nebija pazudis un joprojām sāpēja.
- Ātri pasakas stāstās, bet lietas tik ātri nenotiek, - manus neizpratnes pilnos žestus komentēja Ivanovs. Viņš iemalkoja savu konjaku un nolika glāzi uz galda. – Pēc stundas viss pāries.
Seva izdzēra līdz dibenam, noklakšķināja mēli.
– Ātri šņabis tiek dzerts, bet paģiras turas ilgi, – viņš izmainīja sakāmvārdu. - Ko uzkost šajā dzīvoklī atradīsies?
- Paskaties virtuvē, - ieteica Jevgeņijs Viktorovičs, - tur noteikti jābūt citroniem.
Seva iegāja virtuvē, ieslēdza gaismu.
- Oho! - no turienes atskanēja viņa izsauciens. – Te tak ir restorāna pusdienas diviem! Tiesa, atdzisušas, bet gandrīz neskartas... - Viņš ieskatījās istabā. - Kāds vakariņos?
- Nē, - Ivanovs īsi attrauca.
Es noliedzoši pakratīju galvu.
- Bet es gan! - teica Seva. - No rīta arī neēdis...
Viņš atkal pazuda virtuvē un pēc brīža parādījās durvīs ar otrā ēdiena šķīvi. Bez ceremonijām apsēdās pie galda, nolika šķīvi un sāka aktīvi vicināt dakšiņu.
- Ēd, ēd, dārgais viesi, bazārā viss tik dārgs... - es pasmīnēju.
Sevu tas nesamulsināja nemaz. Turpinot ēst, viņš paskatījās uz mani un teica:
– Ja es šovakar būtu ieskrējis kafejnīcā uzkost, suns tevi vēl tagad laizītu.
- Tu citronu atnesi? - Jevgeņijs Viktorovičs vienaldzīgi atgādināja.
Seva aizrijās un pielēca no galda.
- Tūlīt... - viņš ar pilnu muti nomurmināja, ieskrēja virtuvē, atgriezās ar apakštasīti ar sagrieztu citronu un atgriezās pie savas aukstās karbonādes ar ceptiem kartupeļiem.
Ivanovs iedzēra malku konjaka, paņēma citrona šķēli un pakošļāja.
- Nu? - Viņš pajautāja, skatoties tieši acīs.
- Barankas liecu! - atcirtu, un apziņa refleksīvi atzīmēja ka atdarinu Oksanu. Ar ko saskarsies, no tā iegūsi. Pat objekts no viņas inficējies.
– Redzu, ka pēc sitiena pa galvu esam atguvušies, – Jevgeņijs Viktorovičs mierīgi noteica. – Es te sagaidu, ka jūs interesēs Oksanas liktenis. Laikam jau nesagaidīt. Vai tas nozīmē, ka jūs viņas atrašanās vietu jau zināt?
Pašķielēju uz Ivanovu un visu sapratu. Labas zāles viņi man ielējuši, lieliski attīra smadzenes.
- tikpat daudz cik jūs, - attraucu.
- Mēs? – Jevgeņijs Viktorovičs bija pārsteigts. - Mēs nezinām neko.
- Vai nu tā ir?
- Kur jūs rāvāt? - turpināja laipot Ivanovs.
- Pārāk ātri mani izskaitļojāt stikla pūšanas darbnīcā, - es pateicu un ar acīm norādīju uz Sevu: - Man ir aizdomas, ka tas nav tikai viņa nopelns.
Seva pacēla galvu un ar neizpratnē izplestām acīm paskatījās uz mani.
- Sasodīts, un bet kā tad vēl? - Viņš ar dakšiņu uzdūra pēdējo karbonādes gabalu un iebāza to mutē. - izglāb no suņa, un pretī - melna nepateicība ...
– Kāda ir jūsu attieksme pret auksto gaļu ar mārrutkiem? - jautāju, skatīdamies nevis uz Sevu, bet gan uz Ivanovu.
- Aukstā gaļa man garšo, - Seva mājienu nesaprata. Viņš piecēlās, paķēra tukšo šķīvi un devās uz virtuvi.
Ivanovs pasmīnēja, paņēma konjaka glāzi, iedzēra malku un atlaidās krēslā.
– Nav te nekādas aukstās gaļas! - izliecās no virtuves Seva. - Mārrutki ir, bet... - Viņš sastapās ar Ivanova skatienu un apklusa. - Sapratu. Ja ievajadzēšos, pasauciet.
Seva aizvēra virtuves durvis, un no turienes atskanēja trauku šķindoņa.
- Jums taisnība, - teica Jevgeņijs Viktorovičs, kad mēs palikām vieni, - jums tika uzkarināta "bāka".
Mani pārņēma satraukums, bet centos to neizrādīt. Viena lieta ir intuitīvi uzminēt, pavisam cita lieta - precīzi zināt, ka esmu “zem pārsega”.
- Kad tad man piekarinājāt to "bāku"?
– Mūsu iepazīšanās laikā.
- Tas ir ... kad jūs ieradāties šeit rajona pipnvarotā izskatā?!
Šoreiz nevarēju noslēpt pārsteigumu.
- Tieši tā.
- Bet…
— Denis Pavlovičs, — mani pārtrauca Ivanovs, — jums būtu laiks pierast pie tā, ka mēs izmantojam nedaudz atšķirīgus novērošanas līdzekļus nekā Zemes valstu izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti. Citādus un daudz efektīvākus. Līdzīgus jūsu pieminētajiem mārrutkiem ar auksto gaļu.
Mani pārņēma auksts niknums. Izrādās, viņi izsekoja katram manam solim un zināja visu, kas ar mani notiek. Viņi nemanāmi bija klāt visās manās kustībās un tikšanās reizēs ar objektu. Un kādu rosību Ivanovs sarīkojis ap mani! Tīklus noaudis...
Pēkšņi nomierinājos, bet šim mierīgumam nebija nekāda sakara ar apātiju - saka, ja tevi noķēruši kā cāli uz plūkšanu, tad nav par ko vairs raustīties. Miers bija skaidrs un aprēķināts. Nekad agrāk neko tādu nebiju sajutis, mana apziņa nekad nebija bijusi tik kristāldzidra un gatava pieņemt lēmumus – mani vienmēr mulsināja nenoteiktības tārps. Un te... Ja jau viņu "zālēm" ir tāds efekts, tad liels paldies. Man tieši trūka pārliecības par sevi un saviem spēkiem.