- Ē-e...
- Es tevi ļoti lūdzu, - sacīja Mirons aizlauztā balsī, un klausulē atskanēja pīkstieni.
Uzmanīgi noliku klausuli vietā. Tādas lietas... Kas ar viņu noticis? Kas es galu galā - kāda "ātrā palīdzība" visiem un katram?!
Izgājis virtuvē, ielēju krūzītē atdzisušo kafiju, lēnām, maziem malciņiem, izdzēru. Aizkaitinājums norimās, un sapratu, ka lielā mērā esmu atbildīgs par notiekošo. Nav ko vairīties, kad tev lūdz palīdzību.
Sākumā uz Mirona dzīvokli gribēju teleportēties caur sienu, bet atcerējies par pie ieejas stāvošo taksi, pārdomāju. Man bija jautājumi "Horizontam", un nebiju pārliecināts, ka, izejot cauri sienai, nokļūšu tur, kur man vajag.
Saģērbos, izgāju no dzīvokļa, aizslēdzu durvis.
- Sveiks, - pateicu dzeltenajai sejai, kas bija uzkrāsota uz sienas.
- Sveiks! - Viņa jautri atbildēja, nosmīnēja, nolēca no sienas un, ripodama pa kāņu laukumiņu kā rausītis, aizlēca kāpņu telpā.
- Hi-hi, ha-ha, he-he! - no turienes atskanēja attālinošies smiekli, un tad no lieveņa noskanēja bēgošā kaķa Leopolda mežonīgais "mjauv".
Apstulbu, uz galvas sāka kustēties mati. Lai arī cik pieradis pie objekta izdarībām, neko tādu nebiju gaidījis. Kā viņš varēja saredzēt mani bez stikla acīm un pasmieties bez skaļruņa?!
Uzmanīgi, uz pirkstgaliem, piegāju pie margām un paskatījos lejup. Neko neparastu neieraudzīju, bet gandrīz devos lidojumā pakaļ uzkrāsotajai dzeltenajai sejai, jo mana roka uz margām neatbalstījās, bet izgāja tām cauri.Tā vien vēl man trūka! Gandrīz izkritu no braucoša tramvaja, tagad caur kāpņu margām... Nav zināms, kas būtu sliktāk, lai gan, visticamāk, iznākums būtu bijis vienāds. Nāvējošs. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Un vēl precīzāk - vispirms pārnestā, tas ir, no vārda "lidot", un pēc tam tiešā. Jāiemācās sevi kontrolēt.
Uz sienas, kas kādreiz bija nokrāsota zilā krāsā un tagad bija satumsusi līdz pelēkai, no izbalējušās dzeltenās sejas palika pāri tikai izbalējis kontūrs, un tas smējās par mani. Neko citu arī nebiju pelnījis.
Kad izgāju no ieejas, atvērās taksometra durvis, Seva paskatījās no mašīnas un pamāja ar roku. Es pamīņājos uz lieveņa, paskatījos apkārt. No tuvākās papeles pūkainām pārslām lidoja sniegs, un no pašas galotnes šūpojās un ar izbiedētām acīm skatījās lejup kaķis Leopolds. Smejošā dzeltenā seja nekur nebija redzama.
"Šūposies tur līdz pašam vakaram," - nodomāju par kaķi, - "ja tik zars nenolūzīs." Būt par kaķa ātro palīdzību es netaisījos. Pārāk neaizmirstami bija līdz nāvei pārbiedētā Leopolda izspūrušais kažoks un atņirgtā rīkle.
- Tu to kaķi nobiedēji, vai... - Seva jautāja no mašīnas.
- Vai, - es atcirtu, nokāpu no lieveņa un devos viņam pretī.
- Sveiks, - teica Seva, kad piegāju klāt.
- Sveiks, tatār.
- Sēdies, krievs tāds, - Seva uzaicināja bez smaida ēnas. Viņa seja bija sadrūmusi.
Es apmulsu, neattapu ko atbildēt, apsēdos priekšējā sēdeklī un aizcirtu durvis. Viņš mani pārspēja pirmajā piegājienā.
- Ar ko jūs mani vakar sadzirdījāt? - neapmierināti nomurmināju, vēršot sarunu uz citu tēmu. Man nepatīk runāt par tautību, tas vienmēr ož pēc nacionālisma. Jālepojas nevis ar savu tautību, bet gan ar to, ko esi paveicis šajā pasaulē. Piederība tai vai citai tautai nav tavs nopelns, bet gan tavs krusts. Un ja tev nav ar ko lepoties, izņemot tautību, tad tu esi apaļš nulle.
– Ja nebūtu sadzirdījuši, šodien varētu apglabāt.
- Par autopsiju jau dzirdēju...
- Bet, ja dzirdēji, kur problēma?
- Objekts ārstē efektīvāk un bez jebkādām sekām.
- Nu tad būtu viņam arī prasījis, - Seva aizkaitināti atcirta. Viņš pacēla roku un uzsita ar pirkstu uz lelles skeletu, kas karājās uz auklas.
- Vai! — iekliedzās skelets. - Nekutini! Hi- hi, ha-ha, he-he!
Skelets noraustījās un pazuda no acīm, kā piemiņu atstājot šūpojošos auklas fragmentu.
Seva ar paceltu roku sastinga, kļuva pelēks sejā un tad ilgi un baigi nolamājās.
- Bet kāda sajūta man? - es piezīmēju, kad izteiksmīgā rupjību straume apsīka.
Seva dziļi ievilka elpu, pagriezās un paskatījās uz mani ar ilgu skatienu. Nelāgs bija skatiens, un acis sasārtušas. Viņš mašīnā nebija izgulējies.
- Tu ko, mani visu nakti vaktēji? - pajautāju.
- Tam vairs nav nozīmes, - viņš truli attrauca. - Sācies.
- Kas - sācies? - jautāju, cerot, ka beidzot saņemšu atbildi uz jautājumu, uz kuru pats nevarēju atbildēt.
- Kontakts, ekspansija, iebrukums... Sauc kā gribi.
- Kā tad jūs to zināt?
- Kas - mēs?
- "Horizontā".
Seva neskaidri paraustīja plecus. Lai kā viņš centās turēties, bija manāms, ka lelles-skeleta pazušana viņu izsitusi no sliedēm.
- Nekā. Tikai atvērām Pandoras lādi un ielaidām mūsu pasaulē Dievu.
- Radītāju, - es izlaboju, atceroties Ivanova paskaidrojumus.
- Nē, - Seva papurināja galvu. - Tas bija tad, kad Viņš iedvesa dzīvību pirmatnējā okeāna organiskajos recekļos, tad Viņš bija Radītājs. Ienākot mūsu pasaulē, viņš kļuva par Dievu. Un ne jau par Dievu visiem kopumā, bet katram atsevišķi. Viņam pietiks plazmoīdu priekš visiem, un vēl pāri paliks. Šodien beidzas cilvēces vēsture.
- Bet varbūt tikai sākas? - es iebildu.
- Diez vai, - Seva nepiekrita. - Visbriesmīgākais lāsts senajiem ēģiptiešiem bija novēlējums dzīvot pārmaiņu laikmetā. Bet tās bija cilvēciskas pārmaiņas, toties tagad... Vari iedomāties, kas notiks, kad katram cilvēkam būs pašam savs Dievs – Dievs, kurš piepilda jebkuru vēlmi? Revolūcija pasaules skatījumā, cilvēcisko attiecību morāles sabrukums, ... Haoss ... Un pat ja beigās pienāks idilliskā paradīze, tā turpināsies tik ilgi, kamēr objekts interesēsies par mums. Kas notiks, kad viņš zaudēs šo interesi? Noslaucīs mūs no Zemes virsmas?
Kas notiks, arī man nebija ne jausmas, taču noteikti ne bezgalīgu Buratino kolonnu ar blasteriem kaujas gatavībā, uzvaras gājiens pa Zemes pilsētu drupām. Nez kāpēc ticēju, ka viss beigsies labi. Kā skaistā pasakā ar laimīgām beigām. Bet kā tieši būs, domāt negribēju, lai vēlāk nebūtu jāviļas.
- Mani cilvēces liktenis interesē tikai tādā pašā mērā, kā cilvēci interesē mans liktenis, - es teicu. – Pašlaik es gribu zināt tikai vienu: kā atrast Oksanu.
Seva ar nožēlu paskatījās uz mani kā uz svētu muļķīti, tad rūgti pasmaidīja.
- Pasaule brūk kopā, bet tev ...
– Vai varētu bez šī patosa? - Es viņu asi pārtraucu.
- Bet es neprotu izteikties citādāk, - viņš iebilda. - Tu zini? No otras puses, varbūt tev ir taisnība, un mūsu civilizācijas sabrukumu nevajadzētu nožēlot... Kas attiecas uz tavu problēmu, palīdzēt nav manos spēkos. Palūdz objektam.
– Viens iesaka vērsties pie objekta, otrs... Pats to jau sen sapratu. Kā tu teici – katram būs savs personīgais Dievs? Labs personīgais Dievs, gadījies man, kurš nevēlas palīdzēt! Es pieskāros auklai, kas karājās no vējstikla. – Interesanti, kā objekts mūs saskata bez stikla acīm?
— Kāda tev atšķirība, kā viņš mūs pamana? Seva skābi saviebās. – Varbūt izmanto atmosfēriskās lēcas. Mēs viņam šādu informāciju devām ...
Es neticēju un gribēju sarkastiski pajautāt, kādu informāciju viņi devuši objektam, pateicoties kurai viņš tagad var runāt, neizmantojot skaļruni, bet atceroties, kā lodžijas aizkari šūpojās no caurvēja brāzmām, paklusēju. Arī tam Seva atradīs skaidrojumu. Galu galā skaņas ir tikai gaisa vibrācija.
Seva ieslēdza aizdedzi un iedarbināja automašīnu.
- Kur tevi aizvest? - viņš jautāja. - No šī brīža esmu bezdarbnieks, tāpēc man tagad daudz brīvā laika ...