— Jūs esat prātu zaudējis, Gatling. Ar ievainotu roku …
— Tas ir neiespējami! — atskanēja arī citas balsis. Un visi saskatījās, it kā meklēdami, kas uzņemsies šo riskanto soli.
— Zināt ko, Gatling. — Negaidīti panācās uz priekšu Simpkinss. — Jūs izglābāt man dzīvību, un es esmu jūsu parādnieks. Es uzņemos šo lietu. iNerunājiet pretī! Tas nav nekāds upuris. Galu galā, ja jau reiz jāmirst, vai tad nav vienalga, kur. Dāmas var novērsties! — Ātri izģērbies un apbruņojies ar nazi, viņš teica: — Esmu gatavs! Ja pēc divdesmit minūtēm zemūdene neuzpeldēs, tas nozīmēs, ka esmu pagalam.
Ātri atskrūvēja lūkas iekšējo vāku, Simpkinss ielīda šaurajā caurulē, vāku aizskrūvēja ciet, un tai pašā laikā automātiski atvērās ārējais vāks …
Simpkinss pazuda. Vilkās mokošu gaidu pilnas minūtes.
Bet Simpkinss pa to laiku kā torpēda izšāvās no zemūdenes sāna un, ķerdamies pie ūdenszālēm, sāka ātri strādāt ar nazi. Sajutis, ka trūkst gaisa, viņš uzpeldēja augšā, atvilka elpu un atkal ienira zajganajā jūras dzelmē. Darbs virzījās uz priekšu lēni.
Aizvien īsāki kļuva periodi, kad viņš strādāja zem ūdens, aizvien ilgāk vajadzēja atpūsties virspusē …
Zemūdenē valdīja puskrēsla, cilvēki saviebtām, piesarkušām sejām slāpa nost un sasprindzināti vēroja pulksteņa minūšu rādītāju …
Desmit… Piecpadsmit… Septiņpadsmit … Deviņpadsmit… Divdesmit… Divdesmit piecas … Divdesmit sešas … Beigas …
Puse apkalpes jau bija gandrīz nesamaņā. Spuldzēs kā dziestošas ogles kvēloja tikai sarkanas uguntiņas. Skanēja vaidi. Cilvēki tvēra sev pie krūtīm; daži vārtījās pa grīdu, līda kaktos zem mēbelēm, citi rāpās augšup, trausās uz galdiem un krēsliem un kā krastā izmestas zivis kārām, plaši atplestām mutēm meklēja kaut malciņu svaiga gaisa. Acis spiedās ārā no orbītām. Pieri klāja auksti, sviedri. Bet visur gaiss bija saindēts.
Un šajos pēdējos izmisuma brīžos cilvēkiem likās, ka zemūdenes priekšgals mazliet paceļas, atkal nosveras lejup, un tad tā lēnām sāk celties augšup. Jā, tā nebija halucinācija. Dziļummērītāja bultiņa liecināja to pašu. Vēl un vēl…
— Mēs esam virspusē!
Gatlings un divi matroži trīcošām rokām steidza atskrūvēt vāku.
Piepeši visus apžilbināja spoža gaisma. Zemūdenē ieplūda dzīvinoša jūras gaisa strāva.
Gaiss. Gaisma. Dzīvība.
Cilvēki priecīgā burzmā rāpās augšup, vilka līdz vecos Ternipus, ievainoto matrozi.
Gatlings metās pie Simpkinsa, kas nekustīgi gulēja kuģa korpusa malā … Simpkinss aiz pārguruma bija zaudējis samaņu, bet drīz vien atguvās.
Un pēkšņi — jauns prieka vilnis: pie apvāršņa, kūpinādams melnos dūmeņus, parādījās milzīgs amerikāņu tvaikonis. Tas nāca šurp. Tas bija pamanījis zemūdeni. Tas signalizēja.
Vētrainais prieks izvērtās par klusu saviļņojumu … Jo tuvāk nāca tvaikoņa milzīgais, pelēkais stāvs, jo vairāk likās, ka satrūkst kādi pavedieni, kas bija vienojuši šos cilvēkus. Šī grupiņa sašķēlās atsevišķos cilvēkos ar savām personīgām rūpēm, savu likteni, saviem ceļiem.
Jo tuvāk nāca kuģis, jo svešāki viņi kļuva.
Miljardiera meita, netīrie matroži, nolaidies Ternips, — kas viņiem kopīgs? Simpkinss un Gatlings — atkal ienaidnieki.
Gatlings bija mierīgs, bet drūms.
Bet Simpkinss jau bija pārģērbies un jautri svilpoja dziesmiņu.
Vēl dažas minūtes — un tad viņi atradās uz tvaikoņa.
IV. Izglābšanās
Viņiem pretī nāca kapteinis; pasažieri ielenca viņus ciešā lokā … Simpkinss ar profesionālu sejas izteiksmi kā ēna sekoja Gatlingam.
Ko gan viņam atlika darīt? Augstsirdības uzplūdos un, pats savas varonības aizkustināts, viņš pirms uzkāpšanas uz tvaikoņa bija solījis Gatlingam saglabāt tā personības noslēpumu un piedāvājis bēgt, tiklīdz kuģis piestās tuvākajā ostā. Bet Gatlings, šis neizprotamais cilvēks, sausi un ar rūgtumu bija atbildējis: «Dariet, kas jums jādara,» it kā viņam viss būtu vienalga… Galu galā desmit tūkstoši dolāru zemē vis nemētājas, un Simpkinss jau bija paspējis kaut ko pačukstēt kapteinim.
Matroži — salinieki, kas bija kļuvuši gluži mežonīgi un atraduši no cilvēkiem — centās nolīst maliņā. Misters Ternips ar visu savu izskatu mēģināja parādīt,ka viņš ir labāks par šiern netīrajiem cilvēkiem, kaut arī nav tīrāks par viņiem. Viņš bija izmanījies saglabāt savu caurumaino katliņu un tagad to pagrūda uz pieres ar īsta dendija žestu…
Kamēr turpinājās iztaujāšana, slepenpolicista vērīgā acs pamanīja kādu portretu laikrakstā, ko turēja viens no kuģa pasažieriem.
Simpkinss palūdza avīzi, ātri pārlaida acis paziņojumam, tad, pēkšņi iesaucies, piegāja pie Gatlinga un mis Kingmanes, kas stāvēja, blakus, negaidot izvilka no kabatas roku dzelžus un ar profesionālu veiklību uzlika vienu aproci Gatlinga rokai, bet otru — mis Kingmanes rokai, tā saķēdējot viņus kopā.
Visi bija pārsteigti. Bet Simpkinss atlocīja avīzi un skaļi izlasīja:
DELLAS DžEKSONES NOSLEPKAVOSANAS NOSLĒPUMS
Sajās dienās gluži negaidīti noskaidrojusies mis Dellas Džeksones noslepkavošanas mīkla — slepkavībā bija apsūdzēts Redžinalds Gatlings. Lorobija bankā atklāta liela mēroga zādzība no ugunsdroša skapja. Tā kā viena no atslēgām atradās pie baņķiera Lorobija dēla, kas pēdējā laikā dzīvoja ļoti izlaidīgi, tad aizdomas vērsās pret viņu un pie viņa izdarīja rūpīgu kratīšanu. Pazudušo naudu pie viņa neatrada, un viņa līdzdalība zādzībā netika pierādīta. Toties kratīšanas laikā izmeklēšanas iestāžu rokās nonāca dokumenti, kas atmasko Ļorobiju kā savas līgavas mis Dellas Džeksones slepkavu. Lādītē, kur glabājās vēstules, atrasta mis Dellas Džeksones vēstule Lorobijam. Sajā vēstulē viņa kategoriski atsakās kļūt par viņa sievu, jo ar «privātu uzdevumu biroja» palīdzību uzzinājusi par dažām viņa personīgās dzīves dētajām. Lorobijs bijis tik neuzmanīgs, ka rakstījis dienasgrāmatu, kur sīki izklāstījis nozieguma apstākļus. Minēto vēstuli viņš saņēmis slepkavības dienā. Zinādams par sāncensi — Gatlingu —, Lorobijs jau sen viņu izsekojis, uzpircis Džeksones istabeni un izmantojis tās pakalpojumus; tā uzzinājis arī par gaidāmo satikšanos. Domādams, ka īstais mis Džeksones atteikuma iemesls ir viņas mīlestība pret Gatlingu, Lorobijs greizsirdības uzplūdos nolēmis atriebties mis Džeksonei. Viņš ieradies satikšanās vietā agrāk par Gatlingu, nogalinājis mis Džeksoni un, neviena nepamanīts, pazudis.
Lorobijs atzinās, ka izdarījis noziegumu. Tādējādi sakarā ar apstākļu sakrišanu Redžinalds Gatlings. kura nevainīgums ir pilnīgi noskaidrojies, tik tikko nekļuva par tiesas kļūdas upuri. Diemžēl Gatlings laikam ir gājis bojā, avarējot tvaikonim «Benjamins Franklins».
— Te viņš ir, šis Gatlings! — sauca Simpkinss, izlasījis avīzi. — Un, tā kā nevar pieļaut, ka es velti būtu viņu tvarstījis un tik daudz noņēmies ar viņu, tad es nolēmu piespriest Gatlingam brīvības atņemšanu uz mūžu… ar mis Kingmani, ja vien viņai nekas nav pretī.
Viņai acīmredzot nekas nebija pretī.
Publika šo bargo spriedumu sveica ar skaļiem aplausiem.
CETURTĀ DAĻA
..
I. Zinātniskā ekspedīcija
Vecais Kingmanis — Vivianas tēvs — loti priecājās par meitas atgriešanos. Viņš vairs nebija cerējis to ieraudzīt, jo Vivianas Kingmanes vārds bija ierakstīts bojā gājušo tvaikoņa «Benjamins Franklins» pasažieru sarakstā. Kingmaņa attieksme pret meitas precībām bija labvēlīga. Iepazīdamies ar Gatlingu, viņš tikai īsi pajautāja: