— Profesija?
— Inženieris, — Gatlings atbildēja.
— Labi. Tas ir derīgs darbs… — Un padomājis Kingmanis piemetināja: — Eiropā laikam pastāv ieskats, ka mēs, amerikāņu bagātnieki,, sapņojam izprecināt savas meitas izputējušiem Eiropas grāfiem. Tas nav taisnība. Muļķi ir visur, un amerikāņu muļķi grib saradoties ar Eiropas muļķiem, bet es labāk gribu savai meitai viru, kas pats ir izlauzis sev ceļu. Turklāt esmu jums mūžīgs parādnieks: jūs izglābāt manu meitu! — Un Kingmanis cieši paspieda Gatlingam roku.
Reiz, kad jaunlaulātie sēdēja pie ģeogrāfijas kartes, apspriezdami iecerētā ceļojuma plānu, atskanēja tālruņa zvans un Redžinalds, pacēlis klausuli, izdzirdēja pazīstamo Simpkinsa balsi, kas lūdza satikšanos «svarīgā lietā». Iekams atbildēt piekrītoši, Gatlings skaļi teica klausulē:
— Tas esat jūs, Simpkins? Jūs gribat mūs sastapt? — Un viņš jautājoši uzlūkoja sievu.
— Lai jau atbrauc, — Viviana klusi atbildēja.
— Mēs gaidīsim jus, — Redžinalds pabeidza telefona sarunu.
Simpkinss visu darīja ātri, «par simt divdesmit procentiem ātrāk nekā simtprocentīgi amerikāņi», kā viņš pats mēdza teikt.
Drīz Gatlings izdzirdēja piebraucam automobili. Simpkinss bija klāt un jau pie durvīm sauca:
— Jaunums! Svarīgs jaunums!
— Kas noticis, Simpkins? — Gatlings jautāja. — Vai tiešām būtu atklājies, ka vēl kāds no jūsu noziedzniekiem ir godīgs cilvēks?
— Esmu atklājis kapteiņa Fergusa Sleitona nozieguma noslēpumu!
— Un kāds ir šis noslēpums?
— Tas pagaidām ir, hm, izmeklēšanas materiāls, ko nedrīkst izpaust.
— Tad jūs neesat pateicis nekā jauna, Simpkinsl Jau salā mēs zinājām, ka Sleitonam ir tumša pagātne.
— Bet kāda! Es ierados jums piedāvāt vienu projektu, — varbūt lūgt jūsu palīdzību.
— Mēs klausāmies.
— Man vajag atšifrēt Sleitona noziegumu līdz galam. Ko jūs domājat par projektu vēlreiz apmeklēt Nogrimušo Kuģu salu?
— Jūs esat nelabojams, Simpkins! — Gatlings teica. — Jums pasaule ir interesanta tiktāl, ciktāl tajā mīt noziedznieki.
— Labi, uzskatiet to par sportu. Bet kādēļ jūs smejaties?
— Mēs smejamies tādēļ, — Viviana atbildēja, — ka tieši pirms jūsu ierašanās apspriedām jūsu projektu.
— Braukt uz salu un atklāt Sleitona noslēpumu? — pārjautāja Simpkinss, pārsteigts un iepriecināts.
— Ne gluži. Mūs vairāk interesē cita noziedznieka noslēpumi…
— Cita? Vai patiešām es par to nezinu? — Simpkinss ieinteresējās. — Kas tad ir šis noziedznieks?
— Sargasu jūra, — Viviana smaidīdama atbildēja. — Vai tad mazumu kuģu tā pazudinājusi? Atklāt šīs noziedzīgās jūras noslēpumus, brīdināt citus — tāds ir mūsu mērķis.
— Ar vārdu sakot, mēs braucam zinātniskā ekspedīcijā, lai pētītu Sargasu jūru, — Gatlings nobeidza.
— Ak šitā! Bet es ceru, ka jūs neatteiksities paņemt mani līdzi, lai es pie reizes varētu izdarīt savu …
— Protams, Simpkins! Bet kāda nozīme jums braukt? Sleitons taču ir nogalināts…
Simpkinss izteiksmīgi pacēla uzacis.
— Sleitons man vairs nav vajadzīgs. Bet te iejauktas citu intereses. Salā man izdevās iegūt šādus tādus dokumentus.
— Ak tā?
— Simpkinss velti nezaudē laiku, — detektīvs pašapmierināti noteica. — Tomēr es diemžēl nepaspēju paņemt visus dokumentus. Tie jāsadabū, un tad viss kļūs skaidrs.
— Citu intereses? Tad gan. Brauksim, Simpkins!
— Kad jūs dodaties ceļā?
— Es domāju, pēc mēneša …
— Kas vēl brauks kopā ar jums?
— Okeanogrāfs profesors Tomsons, divi viņa asistenti, komanda un vairāk neviens.
— Tātad braucam. Manu adresi jūs zināt. — Un Simpkinss palocījies steidzīgi aizgāja, bet Gatlingi atkal iegrima kartes studēšanā.
— Paskaties! — Redžinalds rādīja uz kartes. — Šī taisnā līnija, kas novilkta kā ar lineālu, ir ceļš no Ņujorkas uz Dženovu. Pa to mēs brauksim līdz trīssimt divdesmitajam austrumu garuma grādam un tad pagriezīsimies uz dienvidiem. — Un Gatlings atzīmēja šo vietu.
Jauns apmeklētājs atrāva viņus no darba. Ienāca profesors Tomsons — pazīstams jūras dzīves pētnieks. Pēc Simpkinsa rosības pārsteidza Tomsona miers un pat gausums. Šis labsirdīgais cilvēks, kam bija nosliece uz tuklumu, nekad nesteidzās; bet atlika tikai pabrīnīties, cik daudz viņš paspēja izdarīt.
Gatlingi laipni saņēma Tomsonu.
— Pētāt mūsu ceļu? — viņš jautāja un, uzmetis skatienu kartei, teica: — Es domāju, mums tūlīt vajadzētu uzņemt kursu vairāk uz dienvidiem, uz Bermudu salām, un no tām
iet uz ziemeļaustrumiem. Bet par to mēs vēl parunāsim. Šodien es saņēmu trīs kastes ar iekārtu ķīmijas laboratorijai un fotolaboratorijai. Akvārijs ir gatavs un jau uzstādīts. Rīt pienāks pēc mana saraksta sastādītā bibliotēka. Pēc nedēļas mūsu bioloģijas laboratorija būs pilnīgi iekārtota. Nu, un kā jums ar inženiertehnisko pusi?
— Kādām trim nedēļām, — Gatlings atbildēja. — Pēc mēneša mēs varēsim mest izaicinājumu sargasiem.
Tomsons pamāja ar galvu. Viņš saprata, ko nozīmē vārds «izaicinājums». Gatlingi bija nopirkuši ekspedīcijai nelielu militārām vajadzībām novecojušu kuģi «Izaicinošais», un tas Gatlinga vadībā bija pārveidots, lai kalpotu mierīgiem mērķiem. Lielgabalu vietā uzstādīja aparātus dragu izcelšanai. Ierīkoja arī veselu virkni noliktavu zinātnisko ieguvumu uzglabāšanai. Gatlings ne mazumu bija pastrādājis, lai pielāgotu kuģi braucienam pa Sargasu jūras aļģēm. Priekšvadnī bija iebūvēts ass grieznis, kuram vajadzēja šķelt ūdenszāles. Lai tās netraucētu dzenskrūves darbību, skrūve bija aizsargāta ar īpašu cilindru no metāla stiepļu tīkla.
Radioiekārta, divi nelieli lielgabali un ložmetēji — gadījumam, ja izceltos sadursme ar saliniekiem — papildināja iekārtojumu.
Visi ekspedīcijas dalībnieki strādāja tik aizrautīgi un cītīgi, ka kuģis bija gatavs ceļojumam jau pirms paredzētā laika.
Beidzot pienāca izbraukšanas bridis. Dalībnieki jau atradās uz kuģa. Gaidīja tikai Simpkinsu. Krastmalā stāvēja liels paziņu un ziņkārīgo pūlis.
— Kur viņš iekritis? — Gatlings brīnījās, raudzīdamies pulkstenī. — Bez divdesmit minūtēm trīs.
— Mazliet pagaidīsim, — profesors Tomsons teica.
Trīs… Pusčetri… Simpkinsa joprojām nebija. Kapteinis steidzināja izbraukšanu. «Līdz krēslai jāizkjūst no piekrastes joslas, kur ir dzīva kustība,» viņš sacīja, «jo vairāk tādēļ, ka tuvojas migla.»
Četros viņi nolēma doties ceļā. Sirēna griezīgi iekaucās kā ievainots fantastisks milzu kaķis, un kuģis sakustējās. No krasta māja ar cepurēm un lakatiņiem.
Piepeši vairāki cilvēki, kas stāvēja pašā piestātnes malā, parāvās sānis, un viņu vietā parādījās Simpkinss, nosvīdis, izpūris, cepure atgāzta pakausī. Viņš izmisīgi kliedza, vēcinādams rokas.
«Izaicinošā» kapteinis izlamājās un pavēlēja dot atpakaļgaitu. Simpkinss jau bija iesvempies kuterī un brauca uz kuģi, nerimdams vēcināt rokas.