— Tūkstošreiz piedošanu! — viņš sauca, kāpdams augšā pa trapu. — Šausmīgi steidzos … Neparedzēta aizkavēšanās … — Un viņš parādījās uz klāja.
— Kas jums atgadījies? — pa pusei bažīgi, pa pusei izsmejoši vaicāja Viviana, apskatīdama Simpkinsu.
— Nekas .. . Neliels bokss ar vecu paziņu, Dzimu Šķielaci… Kāda negaidīta sastapšanās! .. . Tas nelietis aizbēga; viņa laime! Ja es nesteigtos … — Un, pats sevi mierinādams, viņš piemetināja: — Nekas, neizspruks. Tas ir sīks putnelis … Uzlikšu kompresi, un viss pāries.
Migla aizsedza krastus. Kuģis brauca lēni. Laiku pa laikam nokaucas sirēna.
— Vēss, iesim lejā, — ieteicās Viviana un kopā ar vīru nokāpa bioloģijas laboratorijā. Tur jau strādāja profesors Tomsons un divi asistenti — Tamms un Millers.
Laboratorija bija diezgan ietilpīga istaba ar lielu kvadrātveida logu sienā un diviem sešstūrainiem iluminatoriem griestos. Kreiso sienu aizņēma fotolaboratorija, labo — ķīmijas laboratorija. Virs platiem galdiem, kuriem bija daudz mazu atvilktņu kā aptiekā, bija ierīkoti grāmatplaukti. Brīvajās sienu vietās bija piestiprināti dažādi žebērkļi, harpūnas, plaukti un plauktiņi ar pudelītēm un preparātiem. Katra platības pēda bija izmantota. Pat pie griestiem piestiprinātas ovālas kārbas, kādas lieto naturālisti, un atsperu svari. Laboratorijas vidū stāvēja milzīgs galds. Tur bija izvietoti mikroskopi, preparēšanas, izbāzņu un herbāriju gatavošanas piederumi: skalpeļi, šķēres, pincetes, spiedes. Vairākas taburetes ar grozāmiem sēdekļiem bija nostiprinātas tā, ka tās varēja pārvietot gar galdu. Tomsons nesteidzīgi staigāja pa laboratoriju, nesteidzīgi pārcilāja burkas, dūkdams zem deguna, un darbs viņa rokās veicās raiti.
Vakars pagāja diezgan garlaicīgi. Bet naktī sirēna nejāva gulēt. Uz rīta pusi sirēna apklusa, un Viviana iemiga ciešā, veselīgā miegā.
Pienāca saulains, skaidrs rīts. Viņi dzēra kafiju uz klāja zem sauljuma. Okeāns, veldams tumšzilus viļņus, vienmērīgi, ritmiski elpoja, spirgtais jūras gaiss jundīja možumu, un, aizmirsusi nakts bažas un šaubas, Viviana teica:
— Cik labi, Redžinald, ka mēs devāmies šajā ceļojumā!
— Un kā vēl! — Simpkinss, kas jau bija noņēmis pārsaitēs, atsaucās Gatlinga vietā. — Mēs varēsim atklāt Sleitona noslēpumu.
— Un Sargasu jūras noslēpumus, — domīgi teica profesors Tomsons. — Tamm, sagatavojiet dragu. Vajag izsekot jūras dibenu.
Kamēr Tamms gatavoja dragu nolaišanai dzelmē, Tomsons turpināja:
— Jūra ir kā daudzstāvu ēka. Katrā stāvā dzīvo savi iemītnieki, kas nepaceļas augšējos stāvos un nenolaižas apakšējos.
— Jāpiebilst — tā ir ne tikai jūrā vien, — teica Simpkinss. — Arī uz zemes pagraba iedzīvotājs neciemojas beletāžā …
— Tur ir neliela atšķirība. — Sarunā iejaucās Millers. — Cilvēki no pagraba varētu dzīvot arī «beletāžā», kā jūs sakāt, bet jūras iemītnieki… tiem šāda pārvietošanās nozīmētu bojāeju. Ja dziļūdens zivs nav piesardžīga un paceļas augstāk par noteiktu robežu, tā pārsprāgst, kā eksplodē tvaika katls, kad tā sienas neiztur iekšējo spiedienu.
— Hm … tātad jūras beletāžas iemītnieki var gulēt mierīgi, nebaidoties uzbrukuma no apakšas?
— Katrā stāvā ir savi plēsoņas.
Tamms nolaida dragu — taisnstūrainu metāla rāmi, pie kura piestiprināts maisveida siets. Lai maiss būtu smagāks, pie tā bija piesieti akmeņi.
— Cik dziļi nolaist? — jautāja Tamms, kopā ar Milleru izritinādams trosi.
— Kādus sešisimt metrus, — Tomsons atbildēja.
Visi klusēdami vēroja darbu.
— Samazināt gaitu! — Tomsons pavēlēja.
Kapteinis deva rīkojumu.
— Ko tad liktenis mums sūta?
Divi matroži gāja palīgā Milleram un Tammam.
Tikko draga parādījās virs ūdens, Tamms un Millers reizē iesaucās:
— Linofrina!
Visi ziņkāri piesteidzās apskatīt jūras * briesmoni. Zivs sastāvēja no milzīgas mutes ar lieliem zobiem, tikpat milzīga maisa — vēdera — un astes. Šim ķēmam pie zoda bija zarains izaugums (zivju pievilināšanai, kā paskaidroja Tomsons), bet uz virsžokļa — kaut kas līdzīgs snuķim ar paresninājumu vidū.
— Tas ir spīdošs orgāns, tā sakot, personīgs elektriskais apgaismojums.
— Bet kālab zivij vajadzīgs apgaismojums? — Simpkinss jautāja.
— Tā dzīvo dzelmē, kur neiekļūst saules stari.
— Dzīvot mūžīgā tumsā — tad ta prieks! Kas tām licis izvēlēties tik sliktu mājokli!
— Jūs vēl vairāk brīnīsities, kad es pastāstīšu, ka tās uz katru savas virsmas kvadrātcentimetru jūt vairākus simtus kilogramu lielu spiedienu, bet to pat nemana un, ticiet man, jūtas lieliski.
— Skatieties, skatieties, sargasi! — piepeši iesaucās Viviana, steigdamās pie eliņiem.
Zilajā okeānā patiešām vīdēja atsevišķi ieapaļi, ķekarveidīgi krūmiņi oranžā un zeltaini olīvzaļā krāsā.
Visi nopriecājās par sargasiem, it kā būtu sastapuši vecu paziņu.
No 2. augusta līdz 6. augustam kuģis jau brauca Bermudu salu tuvumā. 3. augustā pa jūru peldēja tikai atsevišķi brūnaļģu kušķi. Tie bija ovāli, bet, tiklīdz uzpūta viegls dienvidu vējš, izstiepās garās sloksnēs. Gatlings dega nepacietībā ātrāk izmēģināt sargasu masā savas tehniskās ierīces. 7. augustā beidzot parādījās vienlaidu aļģu pļavas. Tagad, gluži otrādi, zilā ūdens laukumi izskatījās kā saliņas olīvzaļajā paklājā.
— Te nu tā ir, «recekļu jūra», kā to dēvēja senie grieķi, — teica Tomsons.
Gatlings satraukts gaidīja, kā «Izaicinošais» tiks galā ar aļģu tīklu. Taču viņa satraukums bija veltīgs: kuģis gandrīz nemaz nepalēnināja gaitu. «Izaicinošais» šķēla sargasus, un tie pašķīrās, atklādami abās kuģa pusēs garas, zilas izklīstoša ūdens lentes.
— Šķiet, jūsu piesardzība bijusi veltīga,— profesors teica. — Galu galā mūsdienu kuģim sargasi vairs nemaz nav tik briesmīgi. Un vispār to «necaurejamība» ir pārspīlēta.
Noķēris dažas brūnaļģes, Tomsons aplūkoja tās. Arī Viviana skatījās.
— Vai redzat baltos stublājus? — profesors viņai paskaidroja. — Tie jau ir atmiruši. Sargasi, ko vējš norāvis un straume ierāvusi Karaību jūrā, peld uz ziemeļiem. Vajadzīgi piecarpus mēneši, lai tie noietu ceļu no Florīdas ilīdz Azoru salām. Un pa šo laiku tajos saglabājas ne tikai dzīvība, bet arī vairošanās spējas. Daži sargasi veic veselu ceļojumu pa apli, atgriezdamies savā dzimtenē — Karaību jūrā —, un pēc tam otrreiz veic to pašu ceļojumu. Citi iekļūst loka iekšpusē un atmirst.
— Ak! Kas tas? Dzīvs? — Viviana pārsteigumā iesaucās.
Tomsons pasmējās.
— Tas ir Austrālijas zirdziņš — lupatnieks, bet tās ir aktenārijas — visinteresantākie Sargasu jūras iemītnieki. Redziet, kā tās pielāgojušās? Tās nev.ar atšķirt no aļģēm.
Patiešām, brūnās, baltiem plankumiem izraibinātās aktenārijas ar izpluinltām ķermeņa formām bija ārkārtīgi līdzīgas Sargasu jūras aļģēm.
II. Jaunais gubernators
Nogrimušo Kuģu salā kopš zemūdenes aizbraukšanas notikumi ritēja savu gaitu.
Kad kapteinis Sleitons, lodes ķerts, nokrita, Floress brītiņu pastāvēja pie noasiņojošā gubernatora, tad piepeši parāva aiz rokas Megiju, kas bija noliekusies pār viņu, un īsi, bet pavēloši teica: