— Ej prom!
Megija, piespiedusi klāt bērnu, raudādama aizgāja.
Floress noliecās pār kapteini. Viņa piemiegtajās acīs gailēja ļauna dzirksts.
Kapteinis Sleitons bija viņa sāncensim mīlestībā un godkārajās iecerēs. Viņiem bija veci rēķini. Patīksminājies par uzvarētā, mirstošā ienaidnieka izskatu, Floress pēkšņi pacēla Sleitonu un iegrūda ūdenī.
— Tā būs labāk, — viņš noteica un, pagriezies pret saliniekiem, uzsauca: — Ei, jūs! Kapteinis Ferguss Sleitons ir miris, un es apglabāju viņa miesas! Nogrimušo Kuģu salai jāievēl jauns gubernators. Es iesaku sevi. Kas iebilst?
Salinieki drūmi klusēja,
— Pieņemts. Savāciet ievainotos un šautenes! Ejam!
Un viņš devās uz savu jauno rezidenci, priecādamies, ka viss tik ātri atrisinājies. Taču viņa prieks nebija pilnīgs. Kāda nepatīkama, satraucoša, vēl neskaidra doma urdīja viņu kā nelielas zobu sāpes, kas teju teju pieņemsies spēkā. Floress soļoja pa pazīstamajām «ielām», pār kuģiem pārsviestajām laipām, šķērsoja pussatrunējušos klājus, kāpa «kalnos» — lielos kuģos ar nelielu iegrimi—, laidās lejup plakandibena kuģu «ielejās», bet visu laiku smadzenēs urbās nemierīga, neskaidra doma …
Aizkavējies pie kādas pārejas, viņš izdzirdēja no muguras nākošā īra OHaras un vecā Boko balsis.
— Kā suni, ūdenī… — sacīja Boko.
— Nevarēja nociesties! — OHara atbildēja.
Balsis apklusa.
«Ak tad šitā,» Floress nodomāja, kāpdams pāri vecas fregates bortam. «Neapmierinātība!» Un Floress atcerējās drūmo klusēšanu, kas pavadīja viņa ievēlēšanu.
Floress nebija maldījies. Pārāk vienkāršotais gubernatora apbedīšanas veids bija atstājis nepatīkamu iespaidu pat uz raupjajiem, mežonīgajiem saliniekiem.
Floress nebija muļķis. Tuvodamies gubernatora rezidencei, kas atradās uz fregates «Elizabete», jaunais gubernators jau apdomāja rīcības plānu.
iegājis lielajā, lieliski iekārtotajā kajītē — bijušajā kapteiņa Sleitona kabinetā —, Floress iesēdās dziļā ādas krēslā, atlaizdamies tajā ar neatkarīgu un reizē lepnu izskatu. Tad viņš trīs reizes skaļi sasita plaukstas, gluži kā Sleitons, pat labāk — skaidrāk un skaļāk.
Uz sliekšņa parādījās nēģeris.
Floress ieurbās acīm viņa melnajā sejā, bet tajā nekas nebija izlasāms.
— Bob, — Floress teica, — kur Sleitons glabāja garderobi? Aizvediet mani un parādiet!
Bobs, kas neizrādīja izbrīnu, ieraudzīdams Floresu Sleitona vietā, bija pārsteigts par jaunā gubernatora uzsvērti pieklājīgo izturēšanos, kamēr iepriekšējais bija familiārs.
Bet Floresam bija savs aprēķins: parādīt, kāda starpība radusies, stāvoklim mainoties. Un viņš nebija kļūdījies. Bobs tā kā sarāvās un, steidzīgi tipinādams uz izeju, godbijīgi atbildēja:
— Lūdzu, nāciet.
Viņi iegāja lielā, pustumšā kajītē, kas bija pārvērsta par garderobi. Divas sienas aizsedza skapji. Gandrīz pusi kajītes aizņēma milzīgas melnā ozolkoka lādes ar griezumiem, apkaltas ar nosūbējušu varu un sudrabu.
Nēģeris atvēra skapju bīdāmās durvis. Tajos labā kārtībā karājās dažādu laikmetu, profesiju, tautību tērpi, — kā liela operas teātra kostīmu noliktavā.
— Šeit ir privātie uzvalki, — nēģeris paskaidroja, ņemdams ārā senlaicīgus svārkus ar augstām apkaklēm un platiem atlokiem, krāsainas zīda vestes, kas bija piesūkušās ar miklurna dvaku.
Floress noraidoši papurināja galvu.
Otrā skapī bija modernāki uzvalki: smokingi, vizītsvārki un pat frakas.
— Neder, neder.
Pie skapja ar jūrnieku formas tērpiem Floress pakavējās mazliet ilgāk. Viņš pataustīja vienu frenci no lieliskas angļu vadmalas — kapteiņa apģērbu —, bet, brītiņu padomājis, aizvēra ari šo skapi.
— Tas nav tas, ko es vēlētos, Bob. Un tas ir viss?
— Vēl ir šeit, — nēģeris atbildēja, norādīdams uz lādēm.
— Atveriet!
Bobs ar pūlēm pacēla smagos vākus. Floress brīnījās, nejuzdams mikluma un trūdu smaku. Vāki tik cieši piegūla lādēm, ka iekšā bija pilnīgi sauss.
Kad nēģeris pacēla tīru audekla gabalu, ar ko bija rūpīgi pārsegts lādes saturs, Floress neviļus skaļi iesaucās un viņa acis iedegās. Šeit bija salikti dārgi spāņu tērpi, kuru piegriezums liecināja, ka tiem ir ne mazāk par divisimt gadiem.
Aksamīta (samta) kamzoļi — aveņkrāsā, zili, sarkani — bija izšūti ar zeltu un pērlēm. Aproces un lielas apkakles no smalkām mežģīnēm vairākās kārtās, krāsainas zīda auklas, zīda mežģīnes nebalināta audekla krāsā — viss pārsteidza ar savu greznumu un smalko darbu. Sieviešu tērpi bija vēl krāšņāki. Šīs garās, spilgtās zīda, brokāta un samta kleitas ar robotām piedurknēm, kas nokarājās līdz zemei, vērta smagas uzšūtie smaragdi, rubīni, pērles …
«Kāda bagātība!» Floress nodomāja. «Bet mēs pārtikām no zivīm vien.»
Viņš izvēlējās vairākus tērpus.
— Aiznesiet uz manu kabinetu. Bet zeķes un apavi?
— Viss kas ir. — Un, salīcis zem smagās nastas, Bobs aizstiepa tērpus uz Floresa kajīti.
Palicis viens, Floress izraudzīja tumši ķiršsārtu, ar sudrabu izšūtu kamzoli un apģērbās.
Kad viņš apskatīja sevi spogulī, tad pats bija pārsteigts par efektu. Viņš bija pārvērties ne tikai arēji, bet, šķiet, arī iekšēji. Kur cēlusies šī vīrišķīgā pašcieņa, šis pašpārliecinātais skatiens, šie cienīgie žesti?
Viņš sasita plaukstas un teica nēģerim, kas pārsteigts blenza viņā plaši ieplestām acīm:
— Ataiciniet misis Megiju!
«Misis Megiju!» Nēģeris steidzīgi metās izpildīt pavēli.
Floress mazliet bija pārsteidzies ar vēlamo efektu: Megija ne pa jokam pārbijās, kad, atvērusi kajītes durvis, ieraudzīja sudrabā un pērlēs mirdzošu spāņu grandu [1] . Pat tad, kad Floress sāka smieties, viņa nevarēja uzreiz atgūties.
— Ģērbies ātrāk, te ir tavs tērps, — teica Floress, rādīdams uz gaišzilu kleitu.
Megija, kas bija ģērbusies vairāk nekā vienkārši — vieglā blūzītē un īsos, salāpītos brunčos —, tik tikko pieskārās kleitai un palika nedroši stāvot.
— Nu, ko tad tu stāvi?
— Es… es nemaz nezinu, kā to var uzģērbt.
Patiesību sakot, Floress par visām šīm spožajām auklām un mežģīnēm nezināja vairāk kā Megija un nevarēja viņai palīdzēt. Taču iedzimts sievietes instinkts palīdzēja Megijai atrast katram tualetes piederumam īsto vietu. Un, kamēr Floress kārtoja plecu šalles galus un spoguļa priekšā pielaikoja zobenu ar zelta spalu, viņa jau bija gatava.
Pagriezušies viņi izbrīnā raudzījās viens otrā, nepazīdami un sajūsminādamies.
Patiešām, tas bija skaists pāris. Melnīgsnējais, iedegušais Floress izskatījās ļoti efektīgs.
«Velns parāvis! Viņa taču ir īsta skaistule! Kur man bijušas acis?» Floress nodomāja.
— Tagad var sākt svinīgo pieņemšanu, — viņš skaļi teica un, pasaucis nēģeri, deva rīkojumu sasaukt visus kopā. Arī tas bija jaunums. Sleitons nevienu nelaida savā kabinetā.
Ja Nogrimušo Kuģu salā pēkšņi būtu ieradušies cilvēki no citas planētas, tas droši vien nebūtu atstājis lielāku iespaidu. Salinieki izbrīnā burtiski pārakmeņojās. Pat vēsturnieks Līderss stāvēja, muti pavēris, un izskatījās ārkārtīgi pārsteigts.
Kad visi bija sanākuši, Floress uzrunāja viņus:
— Pilsoņi! Salinieki! Draugi! Nevis personīgas godkāres jūtas, bet vēlēšanās uzturēt slavenās Nogrimušo Kuģu salas godu lika man uzģērbt šo tērpu … Mēs šo godu celsim vēl augstāk. Lai izpildītu nospraustos mērķus, man nepieciešami palīgi. Jūs, OHara,— un Floress stingri uzlūkoja īru, — tiekat iecelts par manu personīgo sekretāru. Sniegt ziņojumus un svētku reizēs jūs ieradīsities šajā kamzolī; tas būs pilnīgi jūsu rīcībā. — Un Floress norādīja uz skaistu tumšzilu tērpu.