OHara tumši piesārta, un Floress ar patiku ievēroja, ka īrs jūtas pagodināts.
«Par vienu sāncensi mazāk,» jaunais gubernators nodomaja.
— Jūs, Boko, tiekat iecelts… — Floress paberzēja pieri, — arī par manu sekretāru. Lūdzu, jūsu galma tērps.
Boko goddevīgi palocījās.
«Otrs sāncensis nost no kakla,» Floress domās atzīmēja. «Kas vēl? Līderss? Viņš nav bīstams, un tomēr, katram gadījumam
— Jūs, Lītlers, esat mācīts cilvēks, es jūs ieceļu, hm … par padomnieku koloniju jautājumos. Jūsu dienesta pakāpei piederēsies melna samta kamzolis ar sudrabu.
Apbrīnojami! Pat Līderss, kas līdz šim mazāk par visiem citiem bija pievērsis uzmanību savam apģērbam un staigāja kankaros, acīmredzot arī jutās glaimots. Taču par iecelšanu amatā viņš bija ārkārtīgi izbrīnījies.
— Pateicos par parādīto godu, bet kas mums var būt kārtojams ar kolonijām, kad mēs esam atšķirti no visas pasaules?
— Jā, bet mēs varam paplašināt savus īpašumus, un mums būs kolonijas.
Salinieki saskatījās. Vai viņu jaunais gubernators, uzvilkdams spožo kamzoli, nav zaudējis prātu?
Bet Floress bija mierīgs un pašpārliecināts.
— Jūs zināt, — viņš turpināja, — ka blakus mūsu salai, ne vairāk kā divu kilometru attālumā, atrodas otra neliela sala, ko veido bojā gājušie kuģi. Tā ir tuvu, bet mēs līdz šim laikam neesam varējuši pat apskatīt to, — sargasi slēdz ceļu uz turieni. Tagad mēs organizēsim ekspedīciju un pievienosim salu saviem īpašumiem.
Visiem iepatikās šī ideja, un salinieki trokšņaini apliecināja savu piekrišanu.
— Un vēl kas: mums nav nozīmes gavēt un skopoties, ja reiz mēs esam neizmērojam] bagāti. Visiem izsniegs jaunus tērpus — ikdienai un svētkiem. Es jums došu arī šauteņu patronas, un jūs medīsit putnus, domāju, ka zivis visiem ir apnikušas. Un, lai putna gala būtu garšīgāka, mēs izcepsim maizi un izdzersim mucu laba, veca spāņu vīna!
— Urā-ā! Lai dzīvo gubernators Floress! — gandrīz vai ekstāzē kliedza salinieki, OHara un Boko skaļāk par visiem.
Kad Floress un Megija palika vieni, Megija mīlas pilnām acīm uzlūkoja vīru un teica:
— Paklau, Flores, es gan negaidīju …
— Ko tad?
— Ka tu tā proti…
— Labi pārvaldīt? — Un Floress, nerunīgais, mūžam sadrūmušais, īgnais Floress iesmējās.
III. Opija smēķētājs
Viegla, pelēcīga migla tina Nogrimušo Kuģu salu. Nolauztie masti un tvaikoņu dzelzs dūmeņi slējās miglā kā rēgi.
Vecais Boko un ķīnietis Hao-Zeņs sēdēja uz vecas brigantīnas klāja. Ķīnietis, sakrustojis kājas un uzlicis plaukstas uz ceļiem, sēdēja nekustīgi kā statuete un vēroja augstu mastu.
Boko lāpīja tīklu un aiz gara laika iztaujāja ķīnieti par viņa dzimteni un tuvini©
kiem. Beidzot viņš jautāja ķinietim, vai tas bijis precējies.
Ķīnieša sejai pārslīdēja ēna.
— Nebiju, — viņš atbildēja un klusāk piemetināja: — Līgava bija, laba meitene.
— Un ko tad tu?
— Nedrīkst — vienāds uzvārds.
— Radiniece?
— Nē. Tikai uzvārds. Tāds likums.
Boko ar savu neuzmanīgo jautājumu bija
uzurdījis ķīnieša dvēselē kādas tālas atmiņas. Viņš sarosījās un piecēlās.
— Es nu iešu, — ķīnietis teica.
— Kas tevi dzen? Atkal iesi savu elles zāli kūpināt? Sēdi.
Bet ķīnietis nedrošā, ļodzīgā gaitā jau slāja pa laipām uz attālu barku.
Boko pakratīja galvu.
— Beigas būs puisim. Jau tagad izskatās kā ēna!
Boko nebija maldījies. Hao-Žeņs gāja smēķēt opiju. Kādā vecā kuģī ķīnietis reiz bija atradis šo indīgo zāļu krājumu un kopš tā laika aizrautīgi nodevās smēķēšanai. Viņa seja pamazām nobālēja, kļuva dzeltena kā salmi, acis dziļi iegrima, raudzījās gurdi, neizteiksmīgi, rokas sāka trīcēt. Kad viņa kaisle nāca gaismā, viņam stingri aizliedza smēķēt, lai neizceltos ugunsgrēks. Jau kapteinis Sleitons vairākas reizes nežēlīgi sodīja Hao-Žeņu, ieslodzīja viņu kuģa rūmē, mērdēja badā, pieprasīdams, lai ķīnietis pasaka, kur atrodas opija krājumi, bet nevarēja
salauzt viņa stūrgalvību. Ķīnieti drīzāk varētu nogalināt, nekā piespiest atdot opiju. Viņš bija labi noslēpis krājumus un, tiklīdz uzraudzība atslāba, atkal izmanījās smēķēt.
Hao-Žeņs gāja uz vecu barku, kas stāvēja, sazvēlusies gandrīz 45 grādu leņķī. Šī slīpuma aizsardzībā, kas viņu slēpa salinieku skatieniem, viņš pašā ūdens malā bija ierīkojis smēķēta vu.
Satraukumā drebošām rokām viņš sagatavoja visu smēķēšanai un kāri ievilka saldenos dūmus.
Un pamazām migla ieguva zeltainu nokrāsu. Zeltainu mākoņu vāli savijās garā sloksnē, un, rau, tā vairs nav sloksne, bet upe, liela, zila upe, Dzelteni tīrumi, dzeltenas klintis, klintī izdobta mājiņa, pie kuras durvīm vējā plīvo papīra pūķis. Tēvs pie mājas kaut ko drāž pēc ķīniešu paraduma — nevis prom no sevis, bet uz savu pusi. Pa upi brauc zvejnieks, stāvēdams laivas pakaļgalā un cilādams airi. Viss tik tuvs, pazīstams, mīļšl Upmalā zied īrisi, skaisti violeti īrisi.
Kad Hao-Žeņs atģidās no reiboņa, bija nakts. Migla bija izklīdusi. Tikai atsevišķi lēveri kā rēgi ātri traucās uz ziemeļiem. Valdīja klusums. Retumis iešļakstinājās kāda zivs. Pie apvāršņa kāpa augšup sarkans mēness. Tas neatspulgoja ūdenī. Aļģes tikai vāri vizēja kā matēts stikls. Vienīgi šur tur, nelielos «āliņģos» — vietās, kas brīvas no aļģēm —, ūdenī atdzirkstīja mēness gaisma.
Netālu no salas tieši pa aļģu segu slīdēja siluets, kas skaidri izcēlās uz lēcošā mēness fona. Ķīnietis izberzēja acis un ielūkojās ciešāk. Pazīstams stāvs. Ka tad, protams, tas ir viņš, nelaiķis kapteinis Sleitons! Tikai bez svārkiem. Bet miroņi jau nejūt nakts drēgnumu. Kālab viņš te klīst? Kas viņam vajadzīgs? Hao-Zeņam sāka klabēt zobi.
No rīta ķīnietis pačukstēja ausī savam draugam Boko:
— Kapteinis staigāja. Sleitons naktī staigāja pa ūdeni. Pats redzēju. Nelaiķi slikti apglabāja. Dikti slikti ir tā glabāt cilvēku. Tāpēc staigā. Būs nelaime! Slikti būs, m-m-m . ..
Boko piekrītoši māja ar galvu, ar nožēlu raudzīdamies uz ķīnieti, un domāja: «Nabadziņš, cauri ir ar viņu, pilnīgi prātiņu pazaudējis no tās nolādētās dziras.»
Pēc dažām dienām šī saruna atkārtojās. Ķīnietis atkal bija redzējis mirušo kapteini, kas lēnām pastaigājies pa jūru. Boko neizturēja.
— Tu man esi apnicis ar savu mironi! Zini ko — es šonakt dežurēšu kopā ar tevi. Un skaties tu man, ja tu ieraudzīsi, bet es neredzēšu, — tad jums, diviem miroņiem, vajadzēs kopā pastaigāties pa jūru! Iemetīšu tevi ūdenī, liec aiz auss!
Nakts bija tumša. Debesis sedza biezi mākoņi. Smidzināja lietus. Boko šķendējās, tīstīdamies salāpītajā mētelī.
Ap vieniem naktī Boko pirmais netālu no salas tumsā samanīja cilvēka ēnu. Bija tik tumšs, ka grūti būtu atšķirt stāva kontūras. Bet kaut kas līdzīgs cilvēkam patiešām kustējās pa ūdeni un pazuda tumsā.
Boko juta, ka viņam rokas metas aukstas.