A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to, ka skaidri izteikto piedzīvojumu literatūras žanru rakstnieks piesātina ar pamatotu psiholoģisko attieksmju un filozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā «Profesora Dovela galva» viens no interesantākajiem tēliem ir Brike. Katrā ziņā vajag būt pavisam dīvainai sajūtai, ieraugot pie savas galvas jaunu ķermeni. Varbūt no medicīnas viedokļa nav gluži pārliecinoša jauniegūtā ķermeņa iedarbe uz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā, taču literārā jā ziņā viņas rakstura pārtapšana atklāta interesanti.
Kāda no romāna «Profesora Dovela galva» nodaļām saucas «Labais un ļaunais»; tajā rakstnieks aizvada lasītāju līdz pārdomām par plašām filozofiskām kategorijām. Viss romāns īstenībā balstīts uz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais, krietnais profesors Dovels un noziedzīgais Kerns. Šie raksturi pārstāv divas pretējas kategorijas, un A. Beļajevs noteikti liek triumfēt taisnībai, patiesīgumam, labajam.
Kaut arī romānā tik skaidri izvērsta labā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīl saVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu. Nelietīgajam profesoram Kernam piemīt izcila ķirurga talants, drausmīgās «psihiatriskās slimnīcas» galvenais ārsts Ravino tēlots kā patiešām prasmīgs psihologs.
Šaja, grāmatā ievietotais garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» (1926—1927) ir A. Beļajeva pirmais plašākais darbs, tajā vēl nejūt nobrieduša rakstnieka rokrakstu; te vairāk saista spraigais sižeta risinājums un autora neizsīkstošā fantāzija.
Aleksandrs Beļajevs droši ieņem vadošo vietu padomju zinātniski fantastiskā žanra rakstniecībā. Viņš radījis pāri par piecdesmit darbiem savā iemīļotajā literatūras nozarē. Kopš 1931. gada Aleksandrs Beļajevs apmetas uz dzīvi Puškinas pilsētā netālu no Ļeņingradas. Puškinas parki ir kā radīti fantāzijas ceļiem. Puškinā slimība viņu atkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jauna sāk risināt domu par cilvēka iespēju lidot bez lidmašīnas. Viņš rada jaunu varoni Arielu, kas var pacelties gaisā, lidot un izjust cilvēka visvarenumu. Fantāzija rakstniekam atkal ļāva piepildīt neiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu «Arielam» — pēdējam viņa romānam —, nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6. janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima. No dzīves aizgāja sapņotājs.
«Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Un gandrīz puse sapņu kļūst dzīve» —
šie Imanta Auziņa vārdi izsaka arī Aleksandra Beļajeva būtību.
Viktors Hausmanis
..
PIRMĀ DAĻA
.
I. Uz klāja
Lielais Transatlantijas tvaikonis «Benjamins Franklins» stāvēja Dženovas ostā, gatavs doties ceļā. Krastā valdīja parastā kņada, skanēja raibā pūļa saucieni dažādās valodās, bet uz tvaikoņa jau bija iestājies tas sasprindzinātais, nervozais klusums, kas neviļus pārņem cilvēkus kādu brīdi pirms gara ceļojuma. Tikai trešās klases klāja pasažieri visai rosīgi «dalīja šaurību», izvietodamies un kārtodami iedzīvi. Pirmās klases publika no sava klāja augstumiem klusēdama vēroja šo skudru pūzni.
Tvaikonis pēdējo reizi nokaucās, satricinādams gaisu. Matroži pacēla trapu.
Šajā brīdī pie kuģa piesteidzās divi cilvēki. Tas, kurš nāca pēdējais, pamāja matrožiem ar roku, un viņi nolaida trapu.
Nosebojušies pasažieri uzkāpa uz klāja. Labi ģērbts, slaiks un plecīgs jauns cilvēks, iebāzis rokas platā mēteļa kabatās, steidzīgi devās uz kajīšu pusi. Viņa gludi skūtā seja bija pilnīgi mierīga. Taču vērīgs cilvēks pēc nepazīstamā sarauktajām uzacīm un vieglā, ironiskā smaida būtu atjautis, ka tas ir mākslots miers. Ne soli neatpalikdams, viņam sekoja paresns cilvēks vidējos gados. Katliņa cepuri viņš bija atgrūdis pakausī. Nosvīdusī, vecūksnējā seja pauda reizē nogurumu, prieku un sasprindzinātu uzmanību, līdzīgi kaķim, kas nes zobos peli. Viņš ne mirkli nenolaida acis no sava ceļabiedra.
Uz tvaikoņa klāja netālu no trapa stāvēja jauna sieviete baltā kleitā. Viņas skatiens sastapās ar plecīgā jaunekļa acīm.
Kad dīvainais pāris bija pagājis garām, sieviete baltajā kleitā, mis Kingmane, dzirdēja, ka matrozis, kas pacēla trapu, saka savam biedram, pamādams uz attālinošos pasažieru pusi:
— Tu redzēji? Vecais paziņa Džims Simpkinss, Ņujorkas detektīvs, noķēris kādu garnadzi.
— Simpkinss? — otrs matrozis pārjautāja. — Tas ar sīkumiem nekrāmējas.
— Jā, skaties, kā šis apģērbies. Kāds banku seifu speciālists, ja ne ļaunāk.
Mis Kingmanei sametās baisi. Vienā tvaikonī ar viņu visu ceļu līdz Ņujorkai brauks noziedznieks, varbūt pat slepkava. Līdz šim viņa tikai laikrakstos bija redzējusi šo noslēpumaino un briesmīgo cilvēku portretus.
Jaunā sieviete steidzīgi uzkāpa augšklājā. Šeit, starp savu aprindu cilvēkiem, vietā, kas parastiem mirstīgajiem nebija pieejama, viņa jutās samērā droši. Atlaidusies ērtā pītā krēslā, mis Kingmane iegrima laiskā vērošanā, kas ir labākais, ko jūras ceļojumi var dot pilsētas kņadas nogurdinātiem nerviem. Nojume sargāja viņas galvu no svelmainajiem saules stariem. Virs viņas klusi šūpojās palmu lapas — šie koki auga lielos podos, kas bija izvietoti starp krēsliem. No vienas puses plūda aromātiska dārgas tabakas smarža.
— Noziedznieks. Kas to būtu domājis? — mis Kingmane nočukstēja, vēl arvien domādama par sastapšanos pie trapa. Un, lai galīgi atbrīvotos no nepatīkamā iespaida, viņa izņēma mazu, smalku Japānā darinātu ziloņkaula cigarešu etviju, uz kuras vāka bija izgriezti ziedi, un aizsmēķēja ēģiptiešu cigareti. Zilga dūmu strūkliņa vijās augšup uz palmu lapām.
Tvaikonis piesardzīgi lavījās ārā no ostas. Šķita, ka kuģis stāv uz vietas, kamēr uz griežamas skatuves pārvietojas apkārtējās dekorācijas. Re, visa Dženova pagriezās pret tvaikoņa bortu, kā gribēdama pēdējo reizi parādīties aizbraucējiem. Baltie nami šķita kāpjam lejā no kalniem; piekrastes joslā tie bija sadrūzmējušies kā aitu bars pie dzirdināmās vietas. Tiem pāri slējās dzeltenbrūnas virsotnes ar zaļiem dārzu un pīniju plankumiem. Te parādījās cita dekorācija. Pavērās līča stūrītis — kristāldzidrā ūdens zilā, spoguļgludā virsma. Šķita, baltās jahtas iesprūdušas gaišzilā debess gabaliņā, kas nokritis uz zemes, — tik skaidri visas kuģa līnijas bija saredzamas caurspīdīgajā ūdenī. Neskaitāmi zivju bari šaudījās starp iedzelteniem akmeņiem un īsām ūdenszālēm, kas auga baltajās jūras dibena smiltīs, Odens pamazām vērtās aizvien zilāks, kamēr aizslēpa dzelmi…
— Kā jums, mis, patīk jūsu kajīte?
Mis Kingmane atskatījās. Viņas priekšā stāvēja kapteinis, kas uzskatīja par savu pienākumu veltīt laipnu ievērību «visdārgākajiem» pasažieriem.
— Pateicos, mister…
— Brauns.
— … mister Braun, lieliski. Mēs iegriezīsimies Marseļā?
— Pirmā piestātne ir Ņujorka. Ak tā, varbūt mēs dažas stundas aizkavēsimies Gibraltārā. Jums gribētos redzēt Marseļu?
— O, nē, — steidzīgi un pat ar izbailēm attrauca mis Kingmane. — Man līdz nāvei apnikusi Eiropa. — Un, brītiņu klusējusi, viņa jautāja: — Sakiet, kapteini, uz mūsu tvaikoņa … ir noziedznieks?
— Kads noziedznieks?
— Kāds apcietinātais …
— Varbūt pat vairāki. Parasta parādība. Sī publika taču mēdz no Eiropas tiesas mukt uz Ameriku, bet no amerikāņu — uz Eiropu. Slepenpolicisti izseko viņus un nogādā šīs noklīdušās avis atpakaļ dzimtenē. Viņu klātbūtne uz kuģa nav bīstama, — jūs varat būt pilnīgi mierīga. Viņus atved bez važām vienīgi tādēļ, lai nepiesaistītu publikas uzmanību. Kajītē viņiem tūlīt uzliek roku dzelžus un piekaļ pie guļvietas.