— Redzi? — ķīnietis čukstēja, ar trīcošu roku tvarstīdams Boko plecu.
— Cst!
Un viņi sēdēja līdz rītam, aiz bailēm nespēdami ne pakustēties.
Tikai tad, kad uzlēca saule, Boko atviegloti nopūtās. Drīz ziņa par kapteiņa Sleitona rēgu aplidoja visus salas iedzīvotājus un sasniedza Floresu. Viņš neticēja spokiem, bet vēsts par apkārt klīstošo Sleitona rēgu satrauca viņu kā neskaidrs briesmu drauds.
«Kāpēc viņi redzēja tieši Sleitonu? Vai tad viņiem būtu tā žēl? Varbūt vaino mani, ka es iegrūdu Sleitonu jūrā, nevis sniedzu viņam palīdzību? Bet viņš taču gandrīz bija izlaidis garu … Vai… Muļķības! Gluži vienkārši cilvēki aiz gara laika izkūkojuši prātu. Vajag ātrāk sagādāt viņiem izklaidēšanos,» Floress domāja.
Vakarā viņš slepeni ataicināja Boko un palūdza aizvest uz to vietu, kur viņi bija redzējuši rēgu. Taču ne šinī, nedz nākamajā naktī spoks nerādījās. Floress atplauka.
— Redziet nu! Es taču teicu, ka jums tikai izlicies. Pietiks noņemties ar blēņām! Rīt, lūdzu, ierodieties pie manis uz apspriedi. Mums jāapdomā ekspedīcijas plāns. Un neaizmirstiet uzvilkt savu oficiālo tērpu, — nez kādēļ jūs to sen neesat uzģērbis.
— Pietaupu, — Boko vientiesīgi atbildēja. — Tāds dārgums!
— Mūsu mūžam pietiks, Boko!
IV. Izgaisusī sala
Jau novakarē «Izaicinošais» bija izgājis no sargasu joslas. Un agri no rīta, kad Gatlingi izgāja uz klāja, viņi ieraudzīja, ka visapkārt plešas zils okeāna klajš, kurā tikai vietumis pavīd nelieli brūnaļģu plankumi.
— Savādi, vai patiešām mēs būtu tik stipri novirzījušies uz dienvidiem? — Gatlings jautāja profesoram Tomsonam, kas pētīja kādu nelielu zivi, kura bija iekļuvusi tīklā.
— Mēs braucam gar pašu siltās straumes malu, kur tā cīnās ar auksto. Aukstās plūsmas ir aiznesušas sānis daļu aļģu. Rīt mēs griezīsimies uz ziemeļiem un dosimies iekšā pašā biezumā.
— Kāda dīvaina zivs! — Viviana iesaucās. — Paskaties, Redžij!
Zivij pie galvas bija plats, ieapaļš vairodziņš, kas sastāvēja no raga plāksnītēm; tās ķermeņa apakšdaļa bija tumšāka nekā augšdaļa.
Tomsons saudzīgi ielaida zivi lielā ūdens bļodā. Tā tūlīt apgriezās uz muguras un cieši piespieda vairodziņu pie bļodas dibena.
— Pamēģiniet paņemt, — Tomsons skubināja.
Gatlings paņēma zivi aiz astes un mēģināja pacelt, bet veltīgi: zivs bija kā pieaugusi pie bļodas dibena. Tomsons smējās.
— Redziet, kāda interesanta radība! Tā ir eheneīda jeb plūkšņu zivs. Par šo zivi senatnē stāstīja veselas leģendas, it kā tā varot apturēt kuģi, piesūkdamās pie zemūdens daļas. Skatieties! — Un Tomsons, gan ar pūlēm, atrāva eheneīdu no bļodas.
— Profesor, jūrā peld vesels bars bruņurupuču, — ziņoja Tomsona asistents Millers. — Vai jūs man neatļautu pamedīt tos ar šo mazo zivtiņu? Esmu redzējis, kā to dara Āfrikas iedzimtie.
Saņēmis atļauju, Millers aplika zivij ap astī gredzenu ar stipru auklu un iemeta to jūrā. Caurspīdīgajā ūdenī varēja novērot visas zivs kustības. Vairākas reizes nesekmīgi mēģinājusi izrauties, tā tuvojās lielam bruņurupucim, kas acīmredzot mierīgi snauda okeāna virspusē; eheneīda piesūcās pie bruņurupuča vēdera bruņām. Millers parāva auklu. Bruņurupucis sāka mētāties, bet nevarēja atbrīvoties no eheneīdas un pēc brīža kopā ar zivi atradās uz kuģa klāja.
— Bravo! — Viviana sita plaukstas.
Uz klāja parādījās Simpkinss. Viņš tikko bija piecēlies un miedza acis saules spozmē, Pakšķinādams pīpīti, Simpkinss vienaldzīgi paskatījās" uz bruņurupuci un caur mutes kaktiņu novilka:
— Bruņurupuča zupa — tas patiešām būs jauki. Un kas tā par dēli?
— Tā ir nevis dēle, bet plūksnu zivs. Bruņurupucis, Simpkins, nav domāts virai, bet gan zinātniskajai kolekcijai.
— Paskatieties, cik skaisti! — Viviana atkal iesaucās, rādīdama uz jūru.
Virs okeāna lidinājās zivis. Veseliem bariem tās pacēlās virs ūdens un, spārniem līdzīgo priekšspuru nestas, nolidoja krietnu gabalu, vairākus desmitus metru.
Visi ar baudu vēroja šo ainu.
— Dactylopteres — lidojošās zivis, — profesors Tomsons paskaidroja.
— Vai patiešām visi putni cēlušies no jūras dzīvniekiem? — jautāja Viviana.
— Okeāns ir visas zemes organiskās dzīves šūpulis. Jūs redzat lidojošas zivis, bet ir arī tādas zivis, kas pastaigājas pa sauszemi un pat uzlien uz koku saknēm. Tās ir abinieku un putnu senči.
— Ļoti interesanti, — Simpkinss vienaldzīgi teica, — taču mēs, liekas, gribējām meklēt ne tikai bruņurupučus un plūkšņu zivis vien, bet arī Nogrimušo Kuģu salu, tomēr dodamies arvien vairāk uz dienvidiem un jau esam atstājuši sargasu joslu. Drīz sāksies lietus laiks — jau tagad bieži līst —, kad tad mēs ķersimies pie salas?
— Pacietību, Simpkins; šodien mēs pagriezīsimies uz zieme|iem, un ar katru stundu jūs tuvosities mērķim.
Simpkinss paraustīja plecus ar tādu izteiksmi, it kā gribētu teikt: «Ak, šie zinātnieki!», un, sabāzis rokas kabatās, sāka vērot jūru, pa reizei nospļaudamies pāri bortam.
— Re, kur haizivs! — viņš atdzīvojies iesaucās. Acīmredzot arī jūrā viņu interesēja tikai noziedzīgie elementi. — Oho, cik liela! Bet kāpēc tā ir balta?
— Jā, tas ir interesants eksemplārs, — Tomsons teica, — tipiska Sargasu jūras pārstāve. Sargasi aiztur saules gaismu, un šejienes haizivis acīmredzot «neiedeg» tā, kā to māsas, kas dzīvo atklātās vietās; šejienes haizivju ādai trūkst pigmenta (krāsas).
Haizivs peldēja līdzās kuģim. Tās kustības bija straujas, spēcīgas un skaistas.
Matroži jau bija sagatavojuši virvi un iezieda dzelzs āķi ar taukiem.
— Bet kāpēc haizivs neaprij tās mazās zivtiņas, kas šaudās tai apkārt? — Viviana jautāja.
—Tā ir loču zivs, nešķirams haizivs pavadonis.
Tajā brīdī izmeta āķi ar ēsmu. Pirmā ēsmu pamanīja loču zivs. Tā apostīja ēsmu un steidzīgi piepeldēja pie haizivs, cenzdamās pievērst tās uzmanību medījumam.
— Paskat tik, uzvedinātājs. — Simpkinss tulkoja notiekošo kriminālprakses valodā.
Haizivs pagriezās, pamanīja ēsmu un kāri ierija āķi.
— Velns parāvis, tā bija provokācija no loču zivs puses! — Simpkinss iesaucās.
Haizivs salēcās un tik stipri parāva virvi, ka divi matroži nogāzās uz klāja un kuģis mazliet sasvērās. Sākās cīņa. Matroži te atlaida virvi vaļīgāk, te pievilka, raudami tuvāk dzīvnieku, kas aizvien vairāk zaudēja spēkus. Pagāja ne mazāk par stundu, kamēr izdevās izvilkt haizivi uz klāja. Tā bija pagurusi un gulēja kā beigta.
— Aha, iekriti gan, draudziņ! — triumfējoši teica Simpkinss, tuvodamies haizivij.
— Varu saderēt, — sacīja Gatlings, — jūs, Simpkins, nožēlojat, ka haizivij nav roku.
— Kādēļ?
— Jus tai uzliktu roku dzelžus.»
— Vēl viena plūksnu zivs! — Viviana izbrīnā iesaucās, ieraudzījusi zivi, kas bija piezīdusies pie haizivs vēdera.
— Parasta parādība, — Tomsons atbildēja. — Eheneīdas bieži tā dara un gūst trijkāršu labumu: tā sakot, brauciens par brīvu, pilnīga drošība no citiem plēsoņām visu jūras iemītnieku briesmīgā ienaidnieka aizsegā, un piedevām vēl šis tas atkrīt no rijīgo haizivju bagātīgā galda.
— Ar vārdu sakot, visur viens un tas pats, — Simpkinss spriedelēja, — ap lielajiem noziedzniekiem allaž grozās mazie blēži, kas kārto sīkus uzdevumus.