— Vēl mazliet, Simpkins, un jūs uzrakstīsit zinātnisku darbu «Noziedznieku pasaule jūrā», — Gatlings smaidīdams mēļoja.
Simpkinss piegāja tuvāk haizivij un piepeši, satvēris eheneīdu, mēģināja to atraut.
— Nu, paskatīsimies, vai tu noturēsies?
Eheneīda bija kā pieaugusi pie haizivs vēdera. Tad Simpkinss pavilka zivi no visa spēka. Negaidīti haizivs milzīgais ķermenis sarāvās, un tā ar asti tik spēcīgi iebelza Simpkinsam, ka viņš, notirinājis kājas gaisā, pārlidoja pāri bortam un iekrita jūrā.
Tomsons satraukts uzsauca matrozim:
— Ātrāk pasviediet virvi!
Gatlingu pārsteidza zinātnieka uztraukums un steiga. Simpkinss bija labs peldētājs, turklāt, izpeldoties siltajā, gandrīz karstajā ūdenī, nevarēja arī saaukstēties.
Taču Tomsons baidījās par citu: viņš zināja, ka haizivis bieži peld baros. Tur, kur bijusi viena, var gadīties vairākas.
Un viņa bažas nebija veltīgas. Tiešām, tuvumā pēkšņi parādījās nez no kurienes uzradušās haizivis. Tās ātri tuvojās Simpkinsam, kas vēl nebija pamanījis plēsoņas. Tikmēr kuģis jau bija dažus metrus attālinājies no Simpkinsa.
— Ātrāk, Simpkins, ātrāk! — citi skubināja viņu.
Kapteinis pavēlēja apturēt mašīnu, bet apķērīgie matroži, negaidīdami rīkojumu, drudžainā steigā nolaida laivu.
— Ko jūs uztraucaties? Es peldu kā korķis! — sauca Simpkinss, vēl nenojauzdams briesmas, taču, redzot, ka visu skatieni pievērsti nevis viņam, bet gan kaut kam jūrā, atskatījās, šausmās sarāvās un sāka izmisīgi strādāt ar rokām un kājām. Bet samirkušais.
apģērbs apgrūtināja peldēšanu.
Kad laiva ar trīs matrožiem sasniedza Simpkinsu, arī haizivis bija klāt. Viena, papeldējusi zem Simpkinsa, jau pagriezās uz muguras un atvieza savu plato rīkli, kurā rēgojās vairākas rindas zobu, bet viens no matrožiem iegrūda atvērtajā rīklē airi, kas acumirklī tika sasmalcināts sīkās šķēpelēs. Un tas izglāba Simpkinsu. Otrs matrozis palīdzēja viņam ieķepuroties laivā.
Plēsoņas, pārskaitušās, ka laupījums izsprucis, šaudījās ap laivu, mēģinādamas to apgāzt. Vairākas reizes haizivīm tas gandrīz vai izdevās. Laiva griezās riņķī, svērās sānis, tajā smēlās ūdens. Viens matrozis atkāvās ar aira palieku, pārējie naski airēja. Beidzot matroži un Simpkinss ar lielām pūlēm piestāja pie «Izaicinošā» un uzkāpa uz kuģa.
Visi atviegloti nopūtās.
Simpkinss smagi elsa. No viņa apģērba pilēja ūdens, satecēdams mazās peļķītēs uz klāja.
— Pateicos jums, — viņš beidzot izgrūda. — Iešu pārģērbties. — Un, apmetis lielu līkumu gulošajai haizivij, slapjās kājas plakšķinādams, Simpkinss nokāpa kajītē.
Tomsona zinātniskā kolekcija strauji papildinājās. Jūras adatas un jūras zirdziņi, aktenārijas, lidojošās zivis, eža zivis, plankumainie zilradži, krabji, garneles, moluski, graciozie hidroīdie polipi, kladokorīnas, salpas nonāca burkās ar spirtu, pārvērtās par izbāzņiem un skeletiem, piepildot laboratoriju un blakus kajītes.
«Izaicinošais» pagriezās uz ziemejiem un brauca pa blīvu aļģu paklāju.
Lai gan bieži lija lietus, Tomsons nepaguris nodevās Sargasu jūras pētīšanai. Gatlings palīdzēja viņam, un laiks aizritēja nemanot. Vakaros, pēc pusdienām, viņi apsēdās mājīgi iekārtotajā kajītē un klausījās Tomsona aizraujošos stāstījumus par jūras iemītniekiem — dīvainu, neparastu pasauli, kas tik maz līdzinājās pazīstamajai virsūdens pasaulei.
No visiem ekspedīcijas dalībniekiem vienīgi Simpkinss garlaikojās un jutās nelaimīgs. Viņa organisms bija pieradis pie pastāvīgas kustības. Nervu sasprindzinājums, kas nesaraujami saistīts ar riskantiem pasākumiem, viņam bija nepieciešams kā narkotiska viela. Un šajos mierīgajos apstākļos Simpkinss jutās gluži slims. Žāvādamies viņš klaiņoja pa kuģi, traucēja visiem, sākot ar kapteini un beidzot ar kurinātāju, īgni ņurdēja, smēķēja un nicīgi spļāva jūrā.
Pieturējās drūmas, pelēkas dienas. Dažbrīd migla ietina visu baltā autā. Sajā okeāna daļā nedraudēja sadursme ar citu kuģi, tādēļ «Izaicinošais» brauca, nepalēninādams gaitu; tikai retumis, drošības labad, iekaucās sirēna, un šī skaņa baisi plosīja apkārtējo klusumu.
— Kur gan tā sala pazudusi! — Simpkinss pukojās.
Nogrimušo Kuģu sala patiešām bija kā noskalota no okeāna virsas. Pēc visiem aprēķiniem, tai vajadzēja atrasties šajā rajonā. «Izaicinošais» klejoja pa pašu Sargasu juras centru, mainīdams virzienu, bet salas nebija.
Aizritēja diena pēc dienas, bet visapkārt bija tās pašas pelēkās debesis, brūnā aļģu sega, nepārredzama, miglā tīta tāle.
Nu jau ne vairs tikai Simpkinss vien, bet arī Gatlingi sāka raizēties, vai viņiem izdosies atrast salu, kas nav iezīmēta nevienā kartē.
Kādu vakaru visi sanāca kopā, lai apspriestu stāvokli. Kapteinis raustīja plecus:
— Ko tad es varu darīt! Mēs meklējam kā akli. Tā varam braukāt gadu — un tikpat nebūs nekāda rezultāta. Mūsu ceļojums ir ieildzis. Komanda ir neapmierināta. Matroži rūc: «Sajā purvā var tikai vardes ķert.»
— Ko tad jūs iesakāt? — Gatlings jautāja.
Kapteinis atkal paraustīja plecus.
— Es iesaku izbeigt šos bezjēdzīgos meklējumus un griezties atpakaļ.
Gatlings iegrima domās.
— Kāds ir jūsu ieskats, profesor?
Tomsons noplātīja rokas.
— Ko es varu teikt? Katra brauciena diena dara zinātni bagātāku. Tomēr, ja visi izlems, ka jāatgriežas, es neiebildīšu.
— Jūs nu gan labi aizstāvat zinātnes intereses! — Simpkinss iekaisa. Piepeši viņš pārvērtās par visdedzīgāko zinātnes aizstāvi, starp citu, gan tikai tādēļ, lai turpinātu salas meklējumus. — Iebilstiet! Prasiet! Pastāviet uz savu! . .. Bet kapteinis . .. jūs arī esat labais! «Bezjēdzīga maldīšanās! Neatradīsim!» Vai jūs zināt, pa kādu rajonu mēs pašlaik braucam? Varbūt šo pašu vietu šķērsojis Kolumbs! Un arī toreiz matroži kurnēja. Vai jūs domājat, ka Kolumbam bija vieglāk atklāt Ameriku vai ceļu uz Indiju? Toreiz visi bija pārliecināti, ka nekādas Amerikas nav un kuģis var aizbraukt līdz zemes malai un iegāzties ellē pie velna. Taču Kolumbs neizbijās un atrada! Un mēs arī atradīsim!
Lai cik komiski likās dzirdēt šādu runu no Simpkinsa mutes, bet viņa negaidītā daiļrunība atstāja iespaidu, un kapteinis, mazliet samulsis, atbildēja:
— Jā, bet Kolumbs taču brauca noteiktā virzienā, viņam bija savi komerciāli plāni, un tie viņu nepievīla, kaut arī viņš atrada nevis meklēto, bet ko citu, kamēr mēs gluži vienkārši riņķojam uz vietas. Ja jūs būsit tik laipns un precīzi norādīsit man virzienu, es neriņķošu, —kapteinis pabeidza diezgan aizvainotā tonī.
— Jūrlietās es nekā nejēdzu. Bet, kas attiecas uz meklēšanu, tur man ir zināma saprašana, — Simpkinss atbildēja. — Katra profesija veido savas iemaņas, disciplinē domāšanu noteiktā virzienā. Es daudz esmu domājis, kā mums atrast salu, un laikam būšu
izdomājis. Šis ceļš ari nav īss, un tomēr tas drīzāk aizvedīs mūs pie mērķa. Sakiet, Gatling, kā mēs pirmo reizi nokļuvām salā?
— Bija vētra, tvaikonis avarēja. Jūs taču pats zināt.
— Tālāk?
— Dzenskrūve un stūre bija salauzta, un mūs nesa straume.
— Jā, jā, tieši tā! Dzenskrūve un stūre bija salauzta, un mūs nesa straume. Un ja nu arī mēs salauztu stūri un dzenskrūvi? — Simpkinss jautāja.
Viviana un pārējie uzlukoja Simpkinsu ar neslēptām bažām.
Viņš to pamanīja un sāka smieties: