— Nebaidieties, es vēl neesmu zaudējis prātu. Par stūri un dzenskrūvi sacīju pārnestā nozīmē. Apturēsim mašīnas, atstāsim stūri savā vaļā, un ļausimies straumei. Es iesaku šādu variantu. Mūs pie salas taču aiznesa kāda straume, vai ne?
Gatlings pamāja.
— Paturēsim to prātā, pirmkārt. — Un Simpkinss pielieca vienu pirkstu. — Ja no boja gājušajiem kuģiem izveidojusies vesela sala, tad Sargasu jūrā acīmredzot ir pastāvīgas straumes, kas sanes visus avarējušos kuģus vienā vietā. Pareizi?
— Tā ir.
— Divi. — Simpkinss pielieca otru pirkstu. — Nu, kungi, un secinājums ir skaidrs: mēs lēnām brauksim pa apli, laiku pa laikam apturēdami mašīnas, un vērosim, vai nav straumes, kas nestu kuģi uz juras centru. Si straume aiznesīs mūs pie salas. Un tas ir viss! — Un Simpkinss uzvaroši pacēla trīs pirkstus.
Plāns ieinteresēja ne vien kapteini, bet arī Tomsonu.
— Sargasu jūras iekšējās straumes!… Par to patiešām jāpadomā. Līdz šim ir pētīts tikai Golfa straumes plūdums apkārt Sargasu jūrai.
— No kurienes Sargasu jūrā var rasties spēcīgas zemūdens straumes? — Viviana jautāja.
— Jus gribat, lai es jums dotu atbildi uz vienu no grūtākajiem okeanogrāfijas jautājumiem, — Tomsons atbildēja. — Kādi iemesli rada jūras straumes? Paši zinātnieki vēl nav vienojušies šajā jautājumā. Vieni izskaidro straumju izcelšanos ar paisuma un bēguma ietekmi, otri — ar ūdens blīvuma atšķirību, beidzot, trešie uzskata, ka galvenā nozīme ir vējiem. Un tas laikam būs vispareizākais spriedums. Vismaz jūras straumju virzieni caurmērā sakrīt ar galveno gaisa strāvu virzienu. Bet vēl ticamāk, ka šeit savienojas vairāki cēloņi. Ja Simpkinsam taisnība un Sargasu jūrā pastāv iekšējā straume, kas plūst Nogrimušo Kuģu salas virzienā, tad tā var būt galvenās — Golfa straumes — atzarojums vai novirze. Šādas novirzes visbiežāk rada kādi mehāniski šķēršļi galvenās straumes ceļā.
. — Kādi mehāniski šķēršļi tad var būt okeāna vidū? — Viviana uzdeva jaunu jautājumu. — Šeit taču nav ne salu, nedz sēkļu.
— Bet zemūdens kalni? Jūs piemirstat tos. Iedomājieties, ka vairāk uz austrumiem zem ūdens atrodas grēda, kas šķērso Golfa straumi. Tālāk iedomājieties, ka šajā grēdā ir šaura eja — aiza, kuras izeja vērsta pret salu, kas patlaban spēlē paslēpes ar jums. Golfa straume ir īsta upe, kuras ūdeņi traucas ar divarpus metru ātrumu sekundē. Šī strauji plūstošā ūdens masa atduras pret kalnu grēdu, atrod tikai vienu šauru eju un dodas tajā iekšā. Te nu jums ir Sargasu jūras iekšējā straume.
— Un tāda droši vien ir! Citādi jau nebūtu salas, — atsaucās Simpkinss.
— Jā, šķiet gan, ka Simpkinsa padoms nav peļams, — kapteinis piekrita. — Nu, labi, mēģināsim «salauzt stūri un dzenskrūvi», kā jūs sakāt.
— Un, ja mēs atradīsim salu, viss «Amerikas» atklāšanas gods piederēs jums, — Gatlings teica Simpkinsam.
— Rauj velns salu! Man jāuzmeklē šādi tādi dokumenti; un pie reizes kopā ar dokumentiem sameklēšu jums arī salu.
V. Lieli notikumi
Virs Nogrimušo Kuģu salas gubernatora rezidences lielmastā plīvoja gaišzila zīda karogs, uz kura bija uzšūts brūngans aļģu
vainags un vidu — zelta ērglis ar izplestiem spārniem. Arī to bija izdomājis Floress. Viņš bija licis Megijai veselu nedēļu sēdēt pie izšuvuma. Un, kad karogs bija gatavs, to ārkārtīgi svinīgi pacēla.
Floress, zeltītiem svārkiem mugurā, stāvēdams starp saviem «augstmaņiem», kas bija raibi kā papagaiļi, teica šim gadījumam atbilstošu runu.
— Salinieki! — viņš sacīja. — Seit sanesti sargasi, ko vētras atrāvušas no dzimtajiem krastiem. Tāpat kā šīs ūdenszāles, arī mēs visi esam atrauti no savas dzimtenes un atnesti šurp, lai šeit rastu jaunu dzimteni, veidotu jaunu sabiedrību. Mūsu skaits nav liels. Mūsu īpašumi nav plaši. Toties mēs varam lepoties ar to, ka esam neatkarīgi… Brīvi kā šis ērglis ar izplestajiem spārniem. Tādu simbolu esmu ietvēris šajā ģerbonī, kas redzams mūsu karogā. Lai dzīvo sargasi, kas apsargā mūsu brīvību, lai dzīvo mūsu sala! Lai dzīvo salinieki!
Salinieki vētraini aplaudēja un sauca «urā», ar sajūsmu uzlūkodami skaisto karogu, kas plandījās vējā.
Floresam bija gribējies sakarā ar šo svinīgo dienu organizēt orķestri. Starp visādiem krāmiem, ko bija savācis kapteinis Sleitons, atradās vairāki veci dažādu zemju un tautu stīgu instrumenti, taču stīgas sen bija satrūkušas un jaunas nevarēja atrast. Floress jau gribēja atteikties no šīs ieceres, bet OHaram ienāca prātā izmantot ruporus, kuru bija vairāk nekā iedzīvotāju. Tiesa, tie varēja tikai pastiprināt cilvēka balsi, toties atgādināja pūtēju orķestra taures. Salinieki aizrautīgi mācījās «mūziku» un karoga pacelšanas svinībās atskaņoja «Salinieku maršu». Tā bija ļoti savāda mūzika, — katrs spēlēja kādu savas dzimtenes dziesmu, cenzdamies pārkliegt citus. Iznāca nesaskanīgi, bet tik iespaidīgi un skaļi, ka pat zivis izbijušās metās prom, pīdamās ūdenszālēs.
Floress ar savām «reformām» bija panācis arī dziļākas pārmaiņas salinieku dzīvē. Viņš bija izmanījies tos sanaidot savā starpā, un viņi vairs neveidoja viendabīgu masu kopš tā laika, kad radās «aristokrātija»: OHara un Boko tagad nepusdienoja kopējā ēdamtelpā, turējās atsevišķi, kļuva augstprātīgi. Vienkāršie pilsoņi atbildēja viņiem ar nicināšanu un skaudību.
«Lieliski,» Floress klusībā smējās, «es varu gulēt mierīgi.»
Tajā rītā, kad Floress bija izziņojis sanāksmi, lai apspriestos par ekspedīciju uz kaimiņu salu, OHara un Boko, tērpušies savos greznajos ģērbos, gāja uz rezidenci ar svarīgu augstmaņu izskatu, nevērīgi mādami ar galvām saliniekiem, ko pa ceļam sastapa.
Un salinieki, kas nebūt nebija dzimuši muļķi, bet aiz vienmuļās dzīves kļuvuši bērnišķīgi,. neviļus mulsa, redzēdami šo spožumu, un goddevīgi nolieca galvas.
Apspriede vilkās diezgan ilgi. Lai gan kaimiņu sala atradās samērā tuvu, to sasniegt nebija viegli. Varētu uzbūvēt laivu. Bet pa aļģēm ar to varētu kulties uz priekšu ārkārtīgi lēni un ar neiedomājamām grūtībām.
Galu galā visvienkāršāk būtu ierīkot peldošas laipas. Taču tām vajadzētu daudz būvmateriālu, kam salā bija ārkārtīga vērtība. Tiesa, retumis jūra atnesa kuģu paliekas, bet tās ļoti taupīgi izlietoja maizes cepšanai un paretam — silta ēdiena pagatavošanai. Vairāki veci kuģi jau bija nojaukti, lai ierīkotu tiltus starp kuģiem un tvaikoņiem; nojaukt vēl kādus nozīmētu samazināt «valsts teritoriju».
Turklāt būvmateriāli bija nepieciešami dzīvokļu krīzes atrisināšanai. Tiesa, avarējušo kuģu laikam gan bija vairāk nekā salas iemītnieku. Bet šie kuģi bija sazvēlušies visdažādākajos leņķos pret jūras līmeni. Vieni bija tikai mazliet sasvērušies, citi gulēja uz sāniem, citiem vispār ķīlis bija gaisā. Mitināties «dzīvoklī», kur grīda sagāzta 45° leņķī, pastāvīgi staigāt pa «nogāzi», pa kuru slīd lejup un ar grūtībām var iztrausties ārā, nav nekāda izprieca. Un salinieki nemitīgi strīdējās par telpām ar vairāk vai mazāk līdzenu grīdu. Lai zināmā mērā atrisinātu šo dzīvokļu krīzi, vajadzēja daļu rezerves materiālu atvēlēt mājokļu pielāgošanai.
— Mēs gan iztērētu materiālus tiltam, toties jaunajā salā varbūt ir apdzīvošanai derīgi kuģi, — teica OHara, — dala iedzīvotāju emigrēs, un atrisināsies dzīvokļu jautājums. Bet, ja mūsu cerības nepiepildīsies, mēs varēsim savākt peidošā tilta dēļus un tādejādi nekā nebūsim zaudējuši.