Galu galā nekas cits neatlika, un apspriedes dalībnieki nolēma, ka jābūvē tilts.
Salinieki, sapulcējušies uz «Elizabetes» klāja, satraukti gaidīja apspriedes iznākumu. Salas vienmuļajā dzīvē augstāk par visu vērtēja izklaidēšanos, jaunus iespaidus. To labad salinieki bija gatavi daudz ko upurēt. Un, kad visiem kļuva zināms apspriedes lēmums, darbs iedegās pilnā sparā.
Vispārējā aizrautība bija tik liela, ka atradās labprātīgi ziedotāji, kas izlauza savos mājokļos daļu grīdas vai arī «kāpnes» — vienkāršu dēli, kam bija pienagloti šķērskoki —, lai tikai ātrāk pagarinātu tiltu. Taču, taupības spiesti, viņi nebūvēja platu tiltu. Pa to varēja iet tikai viens cilvēks. Bet šī taupība arī paildzināja būvdarbus, jo vienam cilvēkam visu laiku vajadzēja staigāt pakaļ materiāliem. Tomēr arī te drīz atrada izeju: salinieki sastājās rindā un sniedza dēļus cits citam. Trīs dienās bija pievārēta vairāk nekā puse ceļa.
Beidzot pienāca svinīgais brīdis: piektās dienas vakarā, kad jau bija satumsis, tika pienaglots pēdējais dēlis, kas savienoja abas salas.
Lai cik liela bija vēlēšanās tūlīt apciemot jauno salu, -salinieki bija spiesti doties atpakaļ, jo Floress pavēlēja atlikt apmeklējumu līdz nākamās dienas rītam.
Salinieki saviļņoti gandrīz visu nakti negulēja un šaja diena, kam piederēja ļoti izcila vieta Nogrimušo Kuģu salas vēsturē, pieceļas pirms saullēkta.
Viņi visi kā viens sapulcējās uz fregates; iegrimušā kuģa sānos klājs saskāras ar ūdeni, — no šīs vietas sākās tilts.
— Mūsu darbs vainagojies panākumiem,— teica Floress, uzrunādams saliniekus. — Ar pirmo saules staru mēs pacelsim savu karogu uz jaunās salas!
Un salinieki devas ceļa.
Pa priekšu gāja Floress ar karogu, aiz viņa Boko, OHara, Līderss, tālāk sekoja pārējie salas iemītnieki.
Ūdens plakšķēja zern laipas, dēļi līgojās. Vairāki cilvēki iegāzās ūdenī un smiedamies rāpās ārā, aļģēm aplipuši. Daudziem iepatikās šis negaidītais tērpa papildinājums. Salinieki vilka ārā no ūdens garos, brūnos ūdensaugus un izrotājās ar tiem. Indiānis uzsāka gaudulīgu kara dziesmu. Ceļiniekiem priekšā aizvien lielāks auga sāniski sasvēries okeāna tvaikonis, kas aizsedza jauno salu. Blakus tā pakaļgalam, kas mazliet pacēlās virs ūdens, atradās neliela zvejas laiva, uz kuras balstījās tilta pēdējais dēlis. Sala nebija liela — pavisam kādi desmit kuģi. Taču saliniekus gaidīja zināma vilšanās: kuģi neatradās cieši kopā, bet gan izklaidus. Arī šeit vajadzēja būvēt jaunas laipas, lai savienotu izkaisītos kuģus. Viņi tomēr nolēma neatlikt svinības. Salinieki ar pūlēm uztrausās augšā pa slīpo tvaikoņa klāju un tā augstākajā vietā piestiprināja karogu.
Apsēdušies uz klāja, salinieki kāri vēroja jaunās formas un aprises. Laikam gan lielpilsētas iedzīvotājam neviena izrāde nebūtu sagādājusi tādu baudījumu, cik daudz deva saliniekiem šo sadauzīto, izpostīto kuģu aina. Un šķiet, visvairāk ar jauno salu bija apmierināts Līderss.
— Korvete ar vienu nesegtu divdesmit lielgabalu bateriju … Deviņpadsmitā gadsimta sākums. Oho! Holandiešu burinieks, vismaz no astoņpadsmitā gadsimta sākuma. Tas tik ir vectētiņš! Ek, kur tas atnests! Bet tur ir cits večuks — riteņkuģis. Tas dzimis pašā deviņpadsmitā gadsimta sākumā Amerikā un pat jaunībā varēja vilkties ne ātrāk kā piecas jūras jūdzes stundā, — Līderss skaidroja.
Taču visu uzmanību saistīja baismīgs skats: uz korvetes «ar nesegtu divdesmit lielgabalu bateriju» visu klāju sedza skeleti. Saulē izbālējušie kauli žilbinoši mirdzēja. Ap skeletu kājām šur tur vēl rēgojās skrandas — varbūt pēdējās satrunējušu zābaku atliekas. Toties ieroči — lielgabali, zobeni, dunči — bija labi saglabājušies, lai arī sarūsējuši.
Salinieki pieklusa. Katrs atbilstoši savai iztēlei iedomājās kuģa bojāejas šausmīgo ainu.
— Vajadzēs novākt skeletus, — Floress teica, — šeit ir diezgan daudz dzīvošanai derīgu kuģu. Nu, kā ir, šai dienai pietiks?
Rīt atnāksim, ierīkosim pārējās laipas un apskatīsim kuģu iekšieni.
Nelabprāt salinieki kāpa lejā. Kādam paslīdēja kāja, viņš novēlās lejā pa klāja slīpumu un iekrita ūdenī. Taču, par brīnumu, viņš nenogrima.
— Šeit ir sekls! — viņš iesaucās.
Tas visus interesēja. Salinieki ar kājām iztaustīja pamatu. Izrādījās, ka zem ūdens ir nogrimušu kuģu klāji un paliekas. Ievērojot zināmu piesardzību, no viena kuģa varēja pāriet uz citiem. Salinieki, sajūsmā klaigādami, izklīda pa salu.
Piepeši nelielas, samērā jaunas barkas rūmē atskanēja tāds kā zvēra rēciens, pēc tam izbijies iekliedzās indiānis, saukdams palīgā. Indiānis izspruka no rūmes un metās bēgt.
— Tur … zvērs … briesmīgs pērtiķis … gorilla …
Salinieki kā izbiedēts ganāmpulks sapulcējās vienuviet, cieši spiezdamies un slēpdamies cits aiz cita. Viņi neizturējās gļēvi, kad bija skaidrs, kas ir ienaidnieks. Bet tur slēpās kāda nezināma būtne.
— Kas nāks man līdzi? — Floress uzsauca. Boko baidījās pazaudēt savu augsto titulu un kamzoli, — un viņš sekoja Floresam. Aiz viņa gāja arī OHara.
Floress uzmanīgi ielūkojās barkas iekšpusē. Tur bija dzirdama ņurdēšana. Kad acis aprada ar tumsu, Floress ieraudzīja, ka kaktā sēd cilvēkam līdzīga kaila būtne ar lielu, pinkainu galvu. Grīstēs savēlušies mati un bārda nokarājās gandrīz līdz ceļgaliem. Roku nagi bija gari, sagriezušies.
— Kas tu esi? — Floress pajautāja angļu, pēc tam spāņu valodā.
— Kas tu esi? — salinieki taujāja dažādās valodās, bet atbildes nebija. Tomēr skaidrs, ka tas bija nevis gorilla, bet gan cilvēks — neapbruņots, vājš, izdēdējis cilvēks. Floress nolēca lejā, pacēla svešinieku un uz rokām iznesa ārā. Tas nemaz nepretojās.
Lai cik viegli tas bija izdarāms, Floresa rīcība pacēla viņa autoritāti vēl vienu pakāpi augstāk.
— Katram gadījumam sasiesim māsu gūstekni un iesim. Laiks pusdienot!
Salinieki paklausīja.
Pirmie salinieki ar Floresu priekšgalā jau tuvojās Nogrimušo Kuģu salai, bet pēdējie vēl atradās uz Jaunās salas.
Piepeši dažus soļus no Floresa pazibēja kāds priekšmets, atskanēja sprādziens, laipa sašķīda sīkās šķēpelēs, un Floress un vēl pieci cilvēki iekrita ūdenī. Floress pieķērās pie kāda šķērskoka, un, kad viņa acis noskaidrojās, viņš ieraudzīja kaut ko tādu, ka gandrīz zaudēja samaņu.
Uz salas, pašā laipas galā, ar bumbu rokā stāvēja kapteinis Ferguss Sleitons … Tiesa, viņš bija noaudzis ar bārdu, ģērbies netīrā, saplēstā kreklā, — bet tas bija viņš.
VI. «Apcietināt viņu!»
Sleitons nenomira apšaudes laikā toreiz, kad Gatlings un viņa draugi aizbēga. Lode savainoja viņam atslēgas kaulu, bet ievainojums nebija nāvīgs. Kad Floress viņu iegrūda ūdenī, viņš iegāzās seklā vietā — uz apgāzta tvaikoņa dibena. Sleitonam par laimi visi salinieki aizgāja kopā ar Floresu, un neviens neredzēja, ka bijušais gubernators nav noslīcis. Ar milzīgu spēku sasprindzinājumu, noasiņodams, viņš ielīda buru kuģa rūmē. Šo burinieku, sasvērušos uz sāniem, straume nesen bija atdzinusi pie salas.
«Ja es zaudēšu samaņu, tad noasiņošu un nomiršu,» Sleitons toreiz domāja. «Jāpārsien brūce…» Viņš pārmeklēja rūmi un atrada vecas buras gabalu. Sāpēs sakodis zobus, ar pēdējiem spēkiem sasprindzinājis apziņu un gribu, Sleitons pārsēja savu ievainojumu un iegrima nesamaņā. Viņš atguvās tikai naktī. Vēsums atspirdzināja ievainoto. No asiņu zaudējuma un neliela drudža reiba galva. Mocīja slāpes. Kādā iedobumā uz klāja viņš atrada lietus ūdens peļķi un izdzēra to līdz pēdējai lāsei. Apziņa noskaidrojās. Ko darīt tālāk? Šeit viņu varēja atrast. Vajadzēja pārcelties uz otru Nogrimušo Kuģu salu, kas atradās netālu kaimiņos. Neviens no saliniekiem vēl nebija tur kāju spēris. Tur Sleitons būtu drošībā. Viņš vienīgais zināja, ka uz šo salu var aiziet pa nogrimušo kuģu klājiem, kurus tik tikko sedz ūdens. Un, uzmaiiīgi kājām taustīdams ce|u, Sleitons tai paša naktī pārgāja uz otru salu.