— Dala laupījumu. Laivā droši vien ir līķi, — viņš teica.
Kad kuģis pienāca tuvāk, ceļinieki ieraudzīja bēdīgu ainu: laivas dibenā gulēja cilvēka līķis. Putni bija tik cieši apsēduši šo līķi, ka to gandrīz nevarēja saredzēt. Ūdenī mudžēja haizivis, kas ieskriedamās grūstīja laivu, mēģinādamas to apgāzt un iegūt laupījumu.
Kādu vakaru, kad Viviana laboratorijā palīdzēja Tomsonam izbāzt dzīvniekus, viņa izdzirdēja Simpkinsa saucienu:
— Sala!. Es redzu Nogrimušo Kuģu salu!
Visi izskrēja uz klāja.
Ziemeļos pie paša apvāršņa rietošās saules staros bija redzami tvaikoņu dūmeņi un nolauzti masti. Gatlingiem un Simpkinsam šī aina bija pārāk labi iespiedusies atmiņā, lai to varētu aizmirst. Pat kapteinis Murejs, kas
nekad nebija redzējis salu, nešaubījās, ka viņi sasnieguši mērķi. Nevienā ostā nevarētu ieraudzīt mastus un dūmeņus, kas sagāzušies uz visām pusēm — it kā šajā kuģu sakopojumā būtu ārdījusies spēcīga vētra un vistrakākajā viesuļa brāzmojumā tie piepeši sastinguši . . .
Visus pārņēma satraukums. Vini stāvēja klusēdami un nenovērsdamies skatījās uz šo baismo kapsētu …
— Pilnu gaitu! — kapteinis nokomandēja.
Mundrais sauciens izkliedēja drūmās pārdomas, kas visus bija pārņēmušas, ieraugot salu. Nervozais noskaņojums meklēja izeju kustībā, darbībā.
— Nez, kā mūs saņems salinieki? — Gatlings ieteicās.
— Ja Sleitons būtu dzīvs, tad droši vien neiztiktu bez kaujas. Bet viņš ir pagalam, un tas ievērojami atvieglina situāciju. Lai kas ieņēmis viņa vietu, mums nebūs grūti vienoties.
Jau bija gandrīz satumsis, kad tvaikonis tuvojās salai un signalizēja saliniekiem, lai viņi atsūta sarunu vedēju.
Uz salas vajadzēja pamanīt «Izaicinošo», jo vairāk tādēļ, ka sirēna gandrīz nemitīgi kauca, asi plosīdama apkārtējo klusumu. Pasažieri bija gaidījuši, ka ieraudzīs uz kuģiem salinieku pūli, kas saskrējis pavērties neredzētajā skatā. Taču uz salas bija tukšs un kluss.
— Vai viņi visi tur apmiruši, vai? — Gatlings nepacietīgi jautāja.
— Ļoti vienkārši, — Simpkinss atsaucās, — kāda epidēmija.
— Skatieties, — Viviana teica, — mastā redzams karogs. Agrāk tā nebija.
— Tas ir uz «Elizabetes» — gubernatora rezidences, — Gatlings piezīmēja.
— Nevar teikt, ka salinieki mūs sagaidītu viesmīlīgi, — Tomsons ieminējās.
— Tad arī ar viņiem nav ko taisīt garas ceremonijas, — Simpkinss piepeši sarosījās. — Jāpamodina šis skudru pūznis. Raidiet vienu tukšu šāvienu!
— Mazliet pagaidiet, — Gatlings atbildēja.
Sirēna turpinaja griezīgi kaukt, bet sala
joprojām izskatījās ka izmirusi.
— Ē, velns, patiešām! — kapteinis piepeši saskaitās un, neprasīdams Gatlinga piekrišanu, deva pavēli izšaut tukšu šāvienu no neliela lielgabala. Lai iespaids būtu spēcīgāks, kapteinis lika apturēt sirēnu. Iestājās klusums, un lielgabala šāviens nodārdēja kā pērkona spēriens.
— Aha, līdzēja gan! — pēkšņi Simpkinss triumfēdams iesaucās. — Redziet, parādījās kāds stāvs.
— Jā, kāds nāk. Nolaidiet laivu un brauciet uz krastu, — kapteinis pavēlēja.
Matroži ātri nolaida laivu un tuvojās salai.
Salinieks, vicinadams baltu lupatu, tuvojās laivai un, kaut ko pārrunājis ar matrožiem..
iekapa pie viņiem. Pēc dažām minūtēm viņš atradās uz klāja.
— Boko! — Viviana pazina jau iztālēm.
Boko bija ārkārtīgi izbrīnījies, ieraudzīdams vecus paziņas. Viņš bija ģērbies vecā, salāpītā uzvalkā.
— Labdien, līgavaini! — Viviana jautri iesaucās. — Jūs taču arī bijāt starp maniem līgavaiņiem, kad mani jūsu salā gandrīz vai izlozēja! Atceraties? — Un viņa sniedza roku Boko.
Samulsušais un apjukušais Boko paspieda Vivianas roku.
— Sveicināti, mis Kingmane.
— Gatlinga, — viņa smaidīdama izlaboja.
— Gatlinga? Piedodiet, biju piemirsis.
— Nē, jūs neesat piemirsis. Uz salas es biju Kingmane, bet tagad esmu Gatlinga.— Un viņa norādīja uz vīru.
— Ak šitā! Bet es, vecis, uzreiz nevarēju iedomāties. Oho-ho-ho, — viņš nopūtās, — tas nu gan ne prātā nenāca, ka vēlreiz ieraudzīšu jūs! Vai tiešām atkal atdzina straume?
— Nē, no laba prāta.
— Ej nu? — Boko neticīgi iesaucās. —Kas tur par prieku, lai no laba prāta …
— Klausieties, Boko, — Gatlings viņu pārtrauca, — sakiet, kas jums tagad ir gubernators?
Boko mulsi noplātīja rokas un, dziļi nopūzdamies, atbildēja:
— Sleitons. Kapteinis Ferguss Sleitons.
Simpkinss izbrīnā salēcās.
— Nevar būt! Viņš taču …
— Sveiks un vesels. Šodien Sleitons ir gubernators. Vakar bija Floress, bet, kas būs rīt, — vēl nezinu. Tādas tās lietiņas. Nekā priecīga nav.
— Kā tad tā? …
Boko izstāstīja visu, kas noticis uz salas līdz pat Sleitona apcietināšanas brīdim.
Bet no rīta, — Boko nobeidza, — pamostamies — pie gubernatora rezidences zvana gongs. Ierodamies uz «Elizabetes» un ieraugām Sleitonu. «Es,» viņš saka, «esmu jūsu gubernators. Bet Floress ir noziedznieks. Viņš mani iegrūda ūdenī. Tagad viņš pats sēd cietumā. Rīt tiesāsim viņu.» Tādas tās lietiņas!
Boko nezināja, kā risinājušies pagājušās nakts notikumi, bet tie patiešām bija negaidīti pavērsušies. Tajā laikā, kad Floress nakts tumsā zagās uz Sleitona ieslodzījuma vietu, lai nogalinātu sāncensi, Sleitons kā zvērs būrī staigāja pa šauro telpu un apdomāja bēgšanas plānu. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuriem šķēršļi pastāv tikai tālab, lai tos pārvarētu.
Sleitons tumsā aptaustīja sava cietuma, sienas. Tās bija gludas un necaurlaidīgas, apsistas ar skārdu. Ne loga, ne mazākās spraudziņas — izejas nebija. Taču pēc daudiem mēģinājumiem Sleitonam izdevās atrast virs durvīm nelielu, apaļu caurumu, kurā viņš diez vai varētu iebāzt pat galvu. Ieķēries tajā ar rokām un uzvilcies augšā, Sleitons palūkojās ārā. Pie pašām durvīm stāvēja kāds cilvēks.
— Kas sardzē? — Sleitons stingri uzkliedza, kā viņš mēdza darīt, kad naktīs pārbaudīja posteņus.
Ķīnietis sarāvās, izdzirdējis pazīstamo pavēlošo balsi. Viņš domāja par Zilo upi, un šī balss aizbaidīja viņa sapņojumus. Sakopojis domas, ķīnietis atbildēja:
— Hao-Žeņs.
— Kādēļ tu bez kavēšanās neatbildi, kad ar tevi runā gubernators? Tu biji iemidzis, stulbeni? Atver aizbīdni, man jāpārbauda ieslodzītie!
Ķīnietim galvā bija juceklis. Kaut kur no augšas skanēja Sleitona balss. Tumsā nekā nevarēja saredzēt. Un Hao-Žeņs nesaprata, kur atrodas gubernators.
Hao-Žeņs jau sen bija atradis patstāvīgi spriest. Viņš spēja tikai paklausīt. Kapteinis Sleitons pavēl. Ar to pietika. Ķīnietis ātri atgrūda bultu. Tajā brīdī pienāca Floress. Ienaidnieki negaidīti sastapās pie pašām durvīm. Sleitons iegrūda Floresu enkurķēdes telpā. Starp viņiem sākās cīņa. Sleitonam nejauši gadījās pa rokai Floresa zīda plecu šalle, kas bija atraisījusies. Sleitons satvēra to un aizžņaudza pretiniekam rīkli. Floress vēl spārdījās, bet Sleitons paspēja izmukt ārā un aizgrūst aizbīdni. Tad viņš piegāja pie ķīnieša, sagrāba to aiz pleciem, pacēla vārgo ķermeni gaisā, sapurināja un nošņāca: