— Vai tā stāv sardzē? Daudz netrūka, ka tu būtu palaidis vaļā noziedznieku. Ejam!
Ķīnietis sapurinājis, atelpoja priekā, ka viegli ticis cauri, un klunkurēja pakaļ Sleitonam.
Tā Sleitons atkal kļuva par salas gubernatoru. Kad pienāca «Izaicinošais», Sleitons aizsūtīja Boko vest sarunas.
Pastāstījis atbraucējiem jaunumus, vecītis bailīgi paskatījās uz salas pusi un steidzīgi noteica:
— Es esmu aizpļāpājies. — Un piepeši, pieņemdams oficiālu izskatu, viņš svarīgi paziņoja: — Nogrimušo Kuģu salas gubernators atsūtīja mani uzzināt, kas jūs esat un kālab ieradušies pie salas.
Gatlings padomāja, tad, uzlicis roku Boko uz pleca, sacīja:
— Ziniet ko, Boko, atmetiet šo toni, un runāsim kā veci draugi. Mēs negaidījām, ka šeit atkal sastapsimies ar Sleitonu. Jūs zināt, ka mūsu šķiršanās nebija diez cik draudzīga. Taču pret saliniekiem mums nav nekādu ļaunu nodomu. Mēs ar sievu un profesoru Tomsonu atbraucām šurp, lai pētītu Sargasu jūru. Pie reizes nolēmām apciemot arī jūs. Un, ja nu reiz esam atbraukuši, tad mēs apmeklēsim salu, vai nu kapteinim Sleitonam tas patīk vai ne. Bet. lai neapgrūtinātu jūs, uzdodot vest riskantas sarunas ar Sleitonu, mēs viņam nosūtīsim radiotelegrammu: uz salas taču ir radiouztvērējs.
Radiotelegramma, ko tūlīt nosūtīja, skanēja šādi:
«Gatlingi, Simpkinss un profesors Tomsons vēlas izkāpt uz salas. Par piekrišanu signalizējiet ar baltu karogu. Gatlings.»
Acīmredzot radiotelegramma bija uztverta, jo pēc kāda laika no rezidences puses atskanēja šautenes šāviens. Lode atsitās pret laivu, nošķeldama šķēpeli no borta.
— īsi un nepārprotami! — Gatlings teica. — Tagad skaidrs, vairs nav ko kautrēties. Lai izvairītos no asins izliešanas, nosūtīsim vēl vienu radiotelegrammu. Tu, Viviana, drošības dēļ nokāp kajītē.
«Ja jūs nekavējoties nepiekritīsit, -es pavēlēšu bombardēt salu,» bija teikts otrajā radiotelegrammā; un par atbildi atskanēja otrs šāviens.
Gatlings jau gribēja dot pavēli apšaudīt salu, bet Tomsons ieteica atlikt karadarbību līdz rītam.
— Jau tumšs, laikam gan patiešām labāk pagaidīt līdz rītam. Sala neaizbēgs, — šo domu atbalstīja arī kapteinis Murejs.
Gatlings piekrita. Atstājis uz klāja sardzē vairākus matrožus, Gatlings nokāpa kajītē. Kapteinis Murejs, Simpkinss, Tomsons un Boko sekoja viņam.
Viviana ielēja tēju. Visi apsēdās; Boko — uz krēsla maliņas: svešie cilvēki un neierastie apstākļi mulsināja viņu. Apdedzinādamies viņš dzēra karsto tēju, sarka un krekšķēja.
— Un tomēr… nebūs labi, — piepeši sadrumis, viņš ieteicās.
— Kas nebūs labi? — Viviana jautāja.
— Nu, tas pats: sāksies apšaude. Kas tur labs? Tik daudz cilvēku var ievainot.
— Bet ko tad lai dara, Boko? — Gatlings bija nesaprašanā. — Jūs pats redzējāt, ka Sleitons nepieņēma mūsu miermīlīgos priekšlikumus.
— Ko darīt? Par to jau es domāju, ko darīt. Cita nekā jau nevarēs darīt, man jāiet uz salu un jāpačukst mūsu saliniekiem: «Neklausiet kapteinim Sleitonam, nešaujiet!» Sakiet saviem matrožiem, lai nolaiž mani lejā … Ardievu, paldies par tēju!
VIII. Atkal uz salas
Tonakt uz «Izaicinošā» neviens negulēja. Gatlings klimta pa klāju, ieklausīdamies nakts klusumā. Kas notiks ar Boko? Vai salinieki paklausīs viņam? Dažbrīd Gatlingam šķita, ka viņš dzird apslāpētas balsis, satrupējušo klāju dēļu čīkstoņu zem kājām. Bet varbūt tur rītausmas vējš šalc salauztajās rājās un mastos, purina buru skrandas, šūpo kuģus, un tie čīkst un vaid, kā vecīši vaid pa miegam, sūrodamies par savām kaitēm? Kaut būtu mēnesnīca! Cik nomācoša šī tumsa!
Stundu pirms saullēkta salas pusē atkal bija dzirdams troksnis. Tagad vairs nebija šaubu: tur kaut kas notika. Varēja skaidri sadzirdēt balsis; vairāki cilvēki aizskrēja pa salu ar laternām rokā un lēnām nāca atpakaļ uz gubernatora rezidenci.
«Vai tiešām nabaga Boko ies bojā?» Gatlings satraukts domāja.
Pirms paša saules lēkta visi «Izaicinošā» pasažieri bija sanākuši uz klāja. Un, kad beidzot uzlēca saule, visi izbrīnā iekliedzās, — lielmastā pie gubernatora rezidences plīvoja balts karogs.
— Kapteinis Sleitons kapitulējis! — Gatlings iesaucās.
— Skatieties, Boko nāk šurp, — Viviana piezīmēja.
Boko ar savām vecajām kājām tipināja uz «Izaicinošā» pusi, klanījās, māja ar roku un jau iztālēm sauca ruporā:
— Varat izkāpt uz salas! Kapteinis atļāva!
Steidzīgi nolaida laivu, kurā iekāpa Gatlingi, Tomsons ar saviem asistentiem Tammu un Milleru, Simpkinss un četri matroži.
Boko sveicināja viņus, zemu palocīdamies.
— Kapteinis lūdz jūs uz savu rezidenci.
— Jūs esat dzīvs, Boko, — mēs tā bažījāmies par jums! — teica Viviana, spiezdama viņam roku.
— Kas te naktī notika pie jums, salā? — Gatlings jautāja.
Boko noslēpumaini pasmaidīja un atkārtoja:
— Jūs aicina gubernators. Viņš jums visu paskaidros.
Viviana, saviļņojuma pārņemta, atkal izkāpa uz Nogrimušo Kuģu salas. Viņa laipoja pa ļodzlgajiem dē|iem, kas bija pārmesti no kuģa uz kuģi, atcerēdamās, ka tāpat viņi gāja ari tad, kad ieradās šeit pirmo reizi. Bet toreiz viņi bija kuģa katastrofā cietuši neaizsargāti gūstekņi, kas devās pretī nezināmajam. Tagad viņi atradās «Izaicinošā» aizsardzībā.
Gatlings lūdza, lai Viviana atgriežas uz kuģa.
— Kas zina, varbūt Sleitons grib ievilināt mūs lamatās?
Taču Boko mierināja:
— Neuztraucieties, jūs visi esat pilnīgā drošībā.
Ceļinieki devās tālāk. Gatlings sniedza paskaidrojumus Tomsonam, atcerējās dažādus atgadījumus sava pirmā salas apmeklējuma laikā. Beidzot ceļinieki nonāca pie rezidences. Šeit viņus jau gaidīja.
Nēģeris mirdzināja baltus zobus, atvēris muti platā smaidā.
— Arī viens no bijušajiem pretendentiem uz Vivianas roku, — Gatlings smaidīdams iepazīstināja ar viņu.
— Gubernators lūdz jūs iet iekšā, — nēģeris teica.
Atbraucēji nokāpa lejā pa pazīstamajām kāpnēm un iegāja gubernatora kabinetā.
Viņš stāvēja pie galda un laipni māja ar galvu.
— Lūdzu! Lūdzu!
— Floressl — Viviana izbrīnā iesaucās.
— Esmu jūsu rīcībā, — viņš atbildēja, sarokodamies ar viesiem, — lūdzu, atvainojiet manu izskatu.
Floresam visa seja bija zila, kakls satūcis, deniņos liela brūce, no kuras vēl sūcās asinis.
— Jūs esat ievainots? — Viviana apjautajās. — Varbūt pārsiet jūs?
— Nē, pateicos, — Floress atbildēja, piespiezdams pie deniņiem mutautiņu. — Neliela skramba.
— Nemociet, Flores, pasakiet, kur ir Sleitons. Vai viņš dzīvs? … — Simpkinss nepacietīgi jautāja.
Floress noplātīja rokas.
— Aizvakar viņš negaidīti parādījās uz salas un es viņu apcietināju. Naktī es devos pārbaudīt sardzi. Pie ogļu kuģa, kur bija ieslodzīts Sleitons, man piepeši uzbruka kāds cilvēks. Tas bija Sleitons, kuram acīmredzot bija izdevies izkjūt no sava cietuma. Starp mums sākās cīniņš, — cik karsts, to jūs varat spriest pēc mana apģērba. Viņš tik tikko nenožņaudza mani ar manu šalli. Pēc tam… — Floress sastomījās, — pēc tam Sleitons iegrūda mani enkurķēdes telpā, kur viņš pats bija ieslodzīts, un ieslēdza. Kas noticis tālāk, es uzzināju tikai tad, kad Boko atbrīvoja mani. Viņš pats jums pastāstīs.