— Man izdevās aprunāties ar saliniekiem un pārliecināt viņus, lai neklausa Sleitonam, — Boko teica. — Rīta pusē Sleitons sasauca visus un pavēlēja mums gatavoties kaujai ar jums, Boko parādīja uz Gatlingu. — Taču visi kā viens atteicās. Sleitons kliedza, spēra kāju pret zemi. «Nositīšu,» viņš draudēja. Bet es tai brīdī ieteicos: «Ko te māžoties? Sasiesim viņu!» Mēs tuvojāmies Sleitonam, viņš metās bēgt. Mēs diebām pakaļ, bet kur nu! Viņš ielēca ūdenī un pazuda. Gājām meklēt Floresu. Es iedomājos paskatīties ogļu kuģī, un viņš tur guļ. Izlaidām ārā, un — te nu viņš ir!
Simpkinss klausījās ar sasprindzinātu uzmanību.
— Sleitons ir dzīvs. Sleitons atrodas uz salas. Simpkinss atrodas uz salas. Tātad Sleitons tiks notverts, — viņš negaidīti izgrūda.
IX. «Dievi atriebjas»
Otrā dienā profesors Līderss ielūdza Tomsonu, viņa asistentus, Gatlingus un Simpkinsu ciemos. Vecais zinātnieks dzīvoja salas nomalē uz spāņu karavelas. Tai bija četrstūrains pakaļgals, tiltiņi priekšgalā un pakaļgalā, augsts klājs, bugsprits un četri taisni masti: fokmasts, grotmasts un dļvi bezanmasti. Trīs pakaļējiem mastiem bija latīņu zēģeles, pirmajam mastam — divas rājas.
Uz vecā zinātnieka mājokli veda ļodzīga laipa.
— Apbrīnojami! — iesaucās Gatlings, uzkāpdams uz tās. — Vai tiešām pat buras -varēja saglabāties? Kuģim taču ne mazāk par divisimt gadiem?
— Būs jau visi trīs simti, — atbildēja Līderss, kas pavadīja ciemiņus. — Es pats ar savām rokām restaurēju šo dārgumu. Atzīstos, tas izskatījās .diezgan nožēlojams. Vienu es nevarēju izdarīt: izlīdzināt karavelas iegrimi, — apkārtējie kuģi to saspieduši un krietni sazvēluši. Tas man ikdienā sagādā dažas neērtības. Jūs jau paši redzēsit. Lūdzu, sekojiet man.
Viesi nokāpa lejā pa šaurām koka kāpnēm un iegāja lielā kajītē. Pie sienam stāvēja koka soli ar izvirpotām kājām. Vienu sienu aizņēma paštaisīts skapis, kura plauktos bija redzami seni rokraksti un kuģa žurnāli.
— Esiet uzmanīgi, — Līderss brīdināja. — Es pats esmu pieradis staigāt pa slīpu grīdu.
— Seit, šajā bibliotēkā, ir milzīgas bagātības.
— Bagātības? Kādas? — Simpkinss vaicāja.
— Zinātniskas. Nē, laikam ne tikai zinātniskas vien. Seit ir, piemēram, kuģa «Sivila» dokumenti. Kāds Sebastjano Saprozo, kas kalpojis spāniešiem, no Brazīlijas vedis uz Spāniju vairākas mucas zelta. Sebastjano nav sasniedzis Spānijas krastus. Kuģis pieskalots pie salas.
— Jūs dabūjāt šo dokumentu uz «Sivilas», — tātad tā vēl tagad ir dzīva? — Simpkinss jautāja.
— Jā, aiz vecā ogļu kuģa dienvidos no «Elizabetes».
— Vai jūs neuzmeklējāt zeltu?
— Kam man tas vajadzīgs? — Līderss vienkārši atbildēja. — Iespējams, ka arī zelts ir saglabājies. Tas, kā teikts dokumentos, atrodas kuģa rūmē. Taču kuģis ir tik vecs, ka nokāpt rumē būtu neprāts. Blakus kajītēs,— Līderss turpināja, — es glabāju kolekcijas.
— Sakiet, vai jūs neesat pētījis salas zemūdens daļu? — Tomsons jautāja.
— Diemžēl nē, — Līderss nopūzdamies atbildēja. — Mums ir ūdenslīdēju tērpi, bet es nevarēju salabot gaisa sūkņus. Draga, lotes — tas ir viss, kas man bija pieejams.
— Kur Sebastjano bija dabūjis tik daudz zelta? — Viviana ieinteresējās.
— Tas ir interesants stāsts. Centrālās Brazīlijas mežos bororo cilts indiāņi sagūstījuši Sebastjano Saprozo. Kareivīgie bororo nolēmuši nogalināt Sebastjano un veduši viņu uz soda vietu. Saprozo izdevies izrauties no indiāņu rokām. Šis avantūrists acīmredzot izgājis lielu dzīves skolu un droši vien bijis profesionāls akrobāts un žonglieris, kas uzstājies gadatirgos. Viņš sācis lēkāt pāri mežoņu galvām, mest kūleņus gaisā un taisīt tik neparastas piruetes un salto mortale, ka līdz neprātam sajūsminājis savus sagūstītājus. Indiāņu naids pret svešinieku pārvērties gandrīz vai par dievināšanu. Viņi atstājuši Sebastjano dzīvu, bet brīvībā nelaiduši. Viņš nodzīvojis pie indiāņiem vairākus mēnešus, iemācījies viņu primitīvo valodu un parašas. Nereti viņam gadījies redzēt, ka indiāņi atstiepj milzīgus zelta tīrradņus un nes prom dziļi mežā, lai dāvinātu kādai meža dievībai. Saprozo nav varējis uzzināt, kur šī dievība ir, jo elka atrašanās vieta turēta noslēpumā. Taču gadījums palīdzējis Saprozo. Paklausieties, kā pats Sebastjano apraksta šo gadījumu.
Līderss atvēra senlaicīgu rokrakstu satrupējušā ādas iesējumā un, pašķirstījis laika gaitā sadzeltējušās pergamenta lapas, kuras rotāja sarežģīti sākuma burti un naivi zīmējumi, nolasīja:
«Kādu rītu, kad visi vīrieši atradās medībās, bet sievietes grūda manioka saknes, no kurām viņas darina reibinošu dzērienu — kaširi —, es, staigādams pa ciema nomali, izdzirdēju vaidus, kas skanēja no atsevišķi stāvošas būdas pašā meža malā. Es iegāju būdā un ieraudzīju meiteni, kas bija ietīta tīklā. Lielas melnas skudras nepanesami sāpīgi koda viņai. Nelaimīgās ķermenis locījās, seja bija pāršķiebta sāpēs, uz lūpām sārtas putas — viņa bija sakodījusi lūpas —aizmiglojušās acis pārgrieztas. Šī skata aizkustināts, es attinu tīklu un sāku ķert skudras, mīdīt tās kājām un sviest ārā no būdas. Pēc tam paņēmu tīklu un atkal apsedzu meiteni, kura pateikdamās skūpstīja man rokas. Tad es nodomāju, ka meitene varētu parādīt savu pateicību man noderīgākā veidā, un teicu Viņai:
— Šonakt, kad priesteris atbrīvos tevi no tīkliem, tu ieradīsies pie Zilā strauta un nāksi kopā ar mani . ..
Meitene pamāja ar galvu un atbildēja:
— Es darīšu, ko tu man pavēli. Es to darīšu pateicībā par lielo žēlastību, kādu tu man parādīji, atvieglodams manas ciešanas.
Naktī viņa atnāca pie Zilā strauta, un mēs devāmies iekšā meža biezoknī. Ap pusnakti iznācām meža pļaviņā, kuras vidū pacēlās augsts paugurs. Virs galvas spulgoja pilnmēness, spoži apgaismodams lielu koka elku paugura virsotnē. Līdz ceļiem, kas atradās cilvēka auguma augstumā no zemes, tas bija apkrauts ar mirdzošiem zelta tīrradņiem. Es palocījos elkam līdz zemei, nemanāni pacēlu no zemes tīrradni zoss olas lielumā un, pagriezies pret meiteni, teicu:
— Tagad es iešu. Parādi man ceļu uz jūru.
Meitene padomāja un teica:
— Labi. Viens tu neatradīsi ceļu. Drīz būs klāt priesteri ar veltēm. Bēgsim …
Un mēs metāmies skriet. Ja nebūtu šīs meitenes, es divdesmit reižu būtu varējis iet bojā. Viņa mani brīdināja par lamatām, saindētiem ērkšķiem, lapām pārklātām dziļām bedrēm, kas sargāja svēto vietu; viņa mācēja atrast strautus un ēdamas ogas. Viņa zināja katru taciņu mežā. Mēs iznācām piekrastē tajā brīdī, kad «Sivilas» komanda, vairs necerēdama, ka es atgriezīšos, cēla ārā enkuru un vilka augšā buras, gatavojoties braukt prom. Mani ieraudzīja un atsūtīja laivu. Es
pastāstīju saviem biedriem visu, ko biju piedzīvojis, parādīju viņiem zelta gabalu un pierunāju iet pakaļ zeltam. Viņi piekrita, un mums izdevās pārnest uz kuģi tik daudz zelta, ka mēs ar to piepildījām trīs sālītas gaļas mucas.»
— Redziet, no kurienes tas zelts, — Līderss nobeidza, nolaizdams rokrakstu uz ceļiem.
— Un kas notika ar meiteni? — Viviana jautāja.
— Meitene teikusi Sebastjano, ka viņu nogalinās, ja viņa atgriezīsies mājās, un aizbraukusi tam līdzi. Tālāk rokraksts stāsta par piedzīvojumiem brauciena laikā, par vētru, ierašanos šeit, ekipāžas bojāeju. Dienasgrāmatas pēdējās lappusēs rakstīts: