«Datumu nezinu. Galva deg. Rokas trīc! Visapkārt līķi. Nav spēka pārsviest miroņus pār bortu. Šorīt pirms saules lēkta nabaga meitene nomira manās rokās. Nomira mierīgi, ar smaidu uz lūpām. Bet iepriekšējā vakarā viņa murgos ar šausmām teica: «Dievi atriebjas! …» — Zelta mucas, —kam tās . ..» Šeit rokraksts beidzas.
Līderss apklusa, un visi kādu laiku sēdēja nekustīgi, atrazdamies dzirdētā stāsta iespaidā.
— Jā, — beidzot Līderss ierunājās, — tādu stāstu man ir vesela bibliotēka. Nez vai neesmu savācis tos vairāk nekā Sleitons.
— Es redzu, ka šis stāsts jūs saviļņojis,— Līderss turpināja, uzrunādams Vivianu. -—Ja jums nekas nav pretī, es varu piedāvāt mazu ekskursiju pa salu. Jūsu acu priekšā aizritēs gandrīz visa kuģu būves vēsture.
Visi mīļu prātu piekrita un kāpa augšā. Līderss, šķiet, steidzās atalgot sevi par gadiem ilgo klusēšanu un runāja bez apstājas.
— Pavērojiet šo ūdens klaidu, — viņš sacīja, rādīdams uz okeānu. — Klusais un Atlantijas okeāns aizņem divisimt piecdesmit piecus miljonus kvadrātkilometru — divreiz lielāku platību nekā visas piecas pasaules daļas kopā. Ne velti okeāns kopš seniem laikiem ir bijis bezgalības, varenības, nelokāmas gribas simbols. Okeāna labsirdība un niknums ir neizsmeļams… Tas dod bezgala daudz, bet var arī atņemt visu — pašu dzīvību. Nav brīnums, ka senatnē to godāja kā dievību. Bet arī šis «dievs» bija uzvarēts tai pašā brīdī, kad pirmatnējais cilvēks, iekritis ūdenī, nejauši pieķērās pie peldoša koka stumbra un pārliecinājās, ka tas notur viņu virs ūdens. Kopš šī brīža sākas okeāna pakļaušanas vēsture — kuģniecības vēsture. Apstrādāt koka gabalu tā, lai tas iegūtu maksimālu stabilitāti, iemācīties to vadīt — tāda ir kuģu būves progresa būtība daudzu gadu tūkstošu gaitā. Manā «muzejā» jūs varat atrast daudz tādu pirmatnēju kuģu. Rau, tur, starp veco līnijkuģi un mazo tvaikonīti, jūs redzat dažus baļķus, kas sasieti kopā ar zariem. Plosts ir jau milzu solis uz priekšu salīdzinājumā ar vienkāršu, neapdarinātu koka stumbru: plosts ir stabilāks un var noturēt lielāku svaru… Bet tur, netālu no plosta, augstu izslējies vieglās pirogas priekšgals. Taču šīs laivas bez aira un buras varēja peldēt tikai pa straumi. Senie ēģiptieši, babilonieši, feniķieši jau mācēja lietot airus un buras. Diemžēl manā kolekcijā ir liels robs. Es varu parādīt jums kuģus, kas būvēti sensenos cilvēka aizvēsturiskās dzīves laikos un kurus līdz šim laikam pilnīgi tāpat būvē salās, kuras apdzīvo mežoņu ciltis; bet neesmu šeit atradis ne ēģiptiešu, nedz grieķu kuģus. Apiesim apkārt šim prāvajam buriniekam, un es jums parādīšu visvecāko Nogrimušo Kuģu salas kuģi.
Visi nokāpa lejā pa laipām un pēc brīža apstājās pie dīvaina kuģa karkasa.
— Lūdzu, kā jums patīk? — Līderss teica, izstiepdams roku.
Tieši pretī Vivianai bija pa pusei zvēra, pa pusei cilvēka seja. Putna deguns, milzīgas apaļas, neredzīgas acis un atņirgts lauvas purns radīja spēcīgu iespaidu ar savu rupjo, bet izteiksmīgo skaistumu. Galva bija izgriezta no koka un piestiprināta pie šaura, gara kuģa smailā priekšgala. Saule, vējš un sāļais ūdens bija stipri sapostījis šo fantastisko seju. To kā grumbas klāja plaisas, tādēļ tā šķita tikpat veca un noslēpumaina kā sfinksa.
— Tūkstoš gadu šis nezvērs raugās okeāna viļņos, — Līderss teica, — un varētu daudz ko pastāstīt mums, ja tā koka mēle prastu runāt. Tas mums pastāstītu par bezbailīgajiem ziemeļniekiem — vikingiem —, kas ar šo nestabilo laiviņu iedrošinājās mest izaicinājumu sirmā okeāna plašumiem. Seit varēja sakāpt ne mazāk par septiņdesmit drosminieku. Viņi airēja, bet airiem palīgā uzvilka četrstūrainu priekšējo zēģeli; kuģa priekšdaļā bija īss klājs, kur piemesties karavīriem. Airētājus aizsargāja vairogi.
— Mani pārsteidz, zināt, kas, — Gatlings sacīja, — kā šis ziemeļu jūras putns varēja atlaisties tik tālu uz dienvidiem? Savā drosmē neprātīgajiem pirātiem, tāpat kā visiem citiem, vajadzēja ēst un dzert saldūdeni. Vai tad viņi varēja šajā čaumalā paņemt līdzi krājumus tik tālam ceļojumam?
— Es arī esmu domājis par to, — Līderss atbildēja. — Visticamāk, ka stipra vētra aiznesusi šo kuģi tālu uz dienvidiem. Un nelaimīgie jūras braucēji piedzīvojuši to pašu likteni, ko visi, kas nomaldījušies okeānā: badu, slāpes, asiņainu cīņu pēdējā saldūdens malka dēļ. Dzīvie pārtika no mirušo biedru līķiem, kamēr saule piespieda pārmest pāri bortam pūstošās atliekas … Ilgāk par citiem dzīvoja visspēcīgākais. Viņš viens, slāpju mocīts, vēl vairākas dienas klīda pa bezgalīgo okeāna klaidu, haizivju un plēsīgu putnu pavadīts, līdz pēdējam mirklim nezaudēdams cerību ieraudzīt zemi. Arī šis pēdējais nomira, un vientuļais kuģis, pakļauts vēju rotaļai, mētājās pa jūru, kamēr straume to atdzina pie mūsu salas. Bet šo bēdīgo salu ieraudzīja tikai himēras aklās koka acis…
Netālu no šejienes stāv divi Hanzas burinieki. Tikai kādi trīs četri gadsimti šķir burinieku būvi no tā laika, kad šis te kuģītis pirmo reizi izgāja jūrā. Taču paraugieties, kāds progress! …
Līdersa pavadībā ekskursija, pāriedama no klāja uz klāju, devās pie XIV gadsimta Hanzas kuģiem.
— Šos paprāvos tirgoņu kuģus būvēja ne tikai tirdzniecības nolūkiem, bet ari cīņai ar normāņu laupītāju kuģiem, — vienu no tiem jūs redzējāt. Pievērsiet uzmanību: tāpat kā skandināvu kuģiem, Hanzas buriniekiem ir paaugstināts priekšgals un pakaļgals. Tur atradās katapultas un pat lielgabali. Buru platība palielinājusies. Tā kā spiediens uz burām bija liels, kuģus vadīja nevis ar airiem, bet stūri, kas stingri nostiprināta kuģa pakaļgalā. Šie kuģi brīvi vagoja Vidus* jūru … Vai neesat nogurusi? — Līderss jautāja Vivianai, pamanījis, ka viņa klausās izklaidīgi.
— Nē, — Viviana atbildēja, — es tikai biju iegrimusi domās.
— Par ko?
— Par jūras upuriem, par visām šīm drāmām …
— Upuri un drāmas, misis Gatlinga, līdz ar kuģu būves progresu gāja mazumā. Paraugieties uz šo portugāļu karavelu! Ar tādu kuģi Kolumbs devās savā ceļojumā uz nezināmām zemēm. Šīs karavelas faktiski noslēdz jūras braucienu «varonīgo» posmu. Deviņpadsmitais gadsimts iezīmējās ar jauna varena dzinējspēka — tvaika — izmantošanu. Jūras braucieni kļuva drošāki un … garlaicīgāki. Ja neesat noguruši, aiziesim uz mūsu salas rietumu krastu. Dīvaina nejaušības rotaļa — straume sanesusi tur gandrīz tikai tvaikoņus vien. Tur jūs redzēsit tvaikoņu vectētiņu — «Savanu», nelielu riteņkuģīti, kas uzbūvēts deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados. Tas ir tikai trīsdesmit metru garš. Bet pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados jau uzbūvēts pirmais dzelzs tvaikonis ar skrūvi. Tajā izmantoti visi mūsdienu kuģu būves principi.
Vivianai negribējās sarūgtināt Līdersu, bet staigāšana pa salas ļodzīgajām laipām un nogāzenajiem klājiem bija viņu nogurdinājusi, kaut gan viņa nevēlējās to atzīt. Turklāt tvaikoņu būves vēsture viņu sevišķi neinteresēja. Viņas vīrs pats bija kuģu būves inženieris. Viņam bija daudz grāmatu par kuģu būvi un daudz modeļu.
— Vai mēs neatliksim šo pastaigu pa tvaikoņu kapsētu? — iejautājās Simpkinss, kuram gribējās ātrāk atgriezties savā miteklī un apdomāt plānu, kas brieda viņa smadzenēs.