— Patiešām, — Gatlings pievienojās. — Laika mums vēl daudz, un mēs paspēsim nesteigdamies apskatīt visu, kas salā ievērības cienīgs.
— Nu, labi, — Līderss mazliet vīlies novilka. — Atliksim.
Viņš pavadīja ciemiņus un, pusceļā atvadījies no viņiem, devās uz savu mītni.<.
— Šo Nogrimušo Kuģu salu, — Viviana teica vīram, kad viņi gāja prom, — varētu nosaukt par Šausmu salu. Diez vai uz zemeslodes ir otra tāda vieta, kur tik nelielā platībā būtu sakopots tik daudz cilvēku pārdzīvojumu …
Simpkinss, atpalicis no Gatlingiem, lēnām klimta uz dienvidiem un ilgi nolūkojās uz «Sivilu» — pussabrukušu kuģi. Todien, atrunājies ar galvas sāpēm, Simpkinss pat neieradās uz pusdienām. Viņa domas nodarbināja tikai meža dieva zelts. Viņš dabūs šo zeltu, lai tas maksātu ko maksādams!
Simpkinss nevarēja vien sagaidīt nakti un, tiklīdz satumsa, sāka posties ce]ā. Viņš paņēma ietilpīgu ceļa somu, kabatas bateriju, lielu nazi un virvi — no revolvera slepenpolicists nešķīrās nekad — un izgāja no kajītes.
Debesis bija kā piesētas ar spožām zvaigznēm. Oda pēc mitruma, sapuvuša koka, aļģēm, mazliet pēc darvas, — parastā salas smarža, kas naktī pieņēmās spēkā. Valdīja klusums. Visi jau gulēja, izņemot divus sardzes vīrus pie gubernatora rezidences. Simpkinss pārliecināti gāja uz priekšu — viņš jau bija labi izpētījis salu — un drīz nonāca pie mērķa. «Sivila» stāvēja tikai divu metru attālumā no sablīvētās kuģu masas, kas veidoja salu. Simpkinss atplēsa lielu dēli no tvaikoņa klāja un pārmeta to uz «Sivilu». Uzmanīgi likdams kājas, viņš uzkāpa uz šī kuģa. Pie pirmā pieskāriena eliņi salūza.
«Oho, šeit jābūt piesardzīgam!» Simpkinss nodomāja. Klāja dēļi bija satrunējuši. Kāja mīksti grima praulos. Simpkinss aizgāja līdz nolauztajam mastam, piesēja pie tā virvi, kuras otrs gals bija piestiprināts pie jostas, iededza bateriju un sāka lēnām laisties lejā pa gandrīz svērtenisko trapu. Lai pakāpieni nepārlūztu, viņš nelika kāju uz tiem, bet šļūca pāri visā garumā. Seit grīda šķita stiprāka. Taču vajadzēja nokāpt vēl zemāk — rūmē.
Simpkinss atkal uzsvempās augšā, atsēja virvi, nolaidās kuģa vidus daļā, piestiprināja virvi pie staba un diezgan satraukts šļūca lejā pa otru trapu, kas veda rūmē. Tur bija ārkārtīgi smacīgs gaiss. Grīdu un sienas klāja gļotas un sūnas. Kuģa rūmes galā, kas bija iegrimis visdziļāk, lukturis apgaismoja ūdeni. Acīmredzot daļa rūmes bija pieplūduši. Starp visādiem kuģa krāmiem bija redzami skeleti. No augšējiem klājiem salinieki tos bija aizvākuši, bet šeit acīmredzot neviens nebija ielūkojies.
«Jo labāk,» Simpkinss nodomāja. «Paskatīsimies!» Un viņš sāka apraudzīt mucas. Gandrīz visas bija tukšas. Vienas mucas dibenā viņš atrada cilvēka kaulus; vai katrā mudžēt mudžēja krabji, tārpi, gliemji, kas bija salīduši iekšā pa šķirbām. Simpkinss juta organisku riebumu pret Šiem radījumiem, taču pārvarēja sevi un turpināja meklējumus, aizvien vairāk tuvodamies ūdens pieplūdušajai platībai. Un tur, jau brizdams pa ūdeni, viņš atrada kārotās mucas, ar zeltu. Tiesa, to bija nevis trīs, bet divas, un viena tikai pusē, taču arī atlikušā pietika, lai nodrošinātu viņu uz visu mūžu. .. Zeltu klaja tāda pelējuma kārta, ka to nemaz nevarētu pamanīt, ja Simpkinss nezinātu, ko meklē. Viņš ar riebumu notīrīja pelējumu, un milzīgie zelta gabali, ko indiāņi bija noslīpējuši, iemirdzējās. Simpkinss satraukumā sāka smagi elpot. Viņš ar . zeltu piepildīja maisu, piestūķēja kabatas, beidzot sāka bāzt azotē. Glumie, aukstie gabali netīkami skārās pie ādas, bet tas taču bija zelts, zelts! Vēl vienu gabalu …
Tomēr Simpkinsam neizdevās paņemt vēl vienu gabalu. Sapuvusī grīda iebruka, nespēdama izturēt ar zeltu apkrautā cilvēka svaru. Un Simpkinss juta, ka grimst ūdenī. Viņš tik tikko paguva ar rokām pieķerties pie grīdas malas. Atkal nobrīkšķēja, — ūdenī iegāzās mucas ar zeltu. Bija grūti turēties pie sapuvušajiem dēļiem, tie sabirza rokās. Zelta smagums neatturami vilka viņu lejup. Simpkinss juta, ka gals klāt. Ja atbrīvotos no kādas daļas zelta … Nē, nē! Viņš izkulsies, izkulsies par katru cenu! Jāvelkas aiz virves. Simpkinss to satvēra ar abām rokām. Pie krūtīm piestiprinātā baterija aizķērās aiz grīdas dēļiem, notrūka un iekrita ūdenī.
Tumsa … Simpkinss izlamājas un parāva virvi. Kaut kas nokrakšķēja. Acīmredzot nolūza sapuvušais stabs, pie kura bija piesieta virve. Simpkinss, zaudējis pieturas punktu, iegrima ūdenī un tad pamanīja, ka kuģa dibenā iekritusī spuldzīte turpina spīdēt. Vājajā gaismā Simpkinss ieraudzīja ūdenszālei, garas čūskveidīgas zivis, un turpat netālu locījās astoņkāja taustekļi.
Simpkinsa kājas pieskārās kuģa dibenam, un stāvošais ūdens sakļāvās virs viņa galvas. Simpkinss drudžaini norāva zelta maisu, meta zeltu ārā no kabatām. Trīsdesmit sekundēs viņš atbrīvojās no divām trešdaļām kravas un ar milzīgu piepūli iznira. Viņam izdevās ievilkt elpu, bet balasts vēl arvien bija pārāk smags, un viņš atkal iegrima ūdenī. Astoņkājis tuvojās, izstiepis trīsuļojošos taustekļus. Simpkinss steidzīgi izsvieda zeltu — visu līdz pēdējam gabalam. Spuldzītes gaisma pievilka jūras iemītniekus, zivis un astoņkājus, un tie sāka pulcēties no visām malām. Aizmetis pēdējo zelta gabalu, Simpkinss atkal iznira. Šoreiz viņam izdevās pieķerties pie dēļu galiem un uzrāpties uz grīdas. Un tad viņš dzīvnieciskās bailēs iebļāvās nelaba balsī.
Kaut kur tālumā, kuģa viņā galā, atskanēja balss. Simpkinss gribēja kliegt vēl, bet nervu spazma sažņaudza rīkli. Viņš pazina kapteiņa Sleitona balsi, kaut arī nevarēja saprast vārdus. Ķīnietis kaut ko atbildēja Sleitonam. Ja Sleitons viņu atradīs šeit, tad būs beigas. Simpkinss klusi kā zalktis aizlīda pa grīdu līdz mucām un paslēpās starp tām. Balsis apklusa. Tā viņš nogulēja līdz rītam.
Kad no augšas iespiedās vārs gaismas stars, Simpkinss klusi uztrausās augšā, neviena nemanīts, izlīda ārā un, viscaur slapjš, nomākts, pārguris, aizlavījās uz savu mājokli.
X. Kapteiņa Sleitona noslēpums
Uz «Elizabetes» klāja pītos krēslos sēdēja Megija un Viviana. Viviana turēja klēpī groziņu ar apelsīniem, ap viņas krēslu rosījās salas četrrokainie iemītnieki — pērtiķi. Viens no tiem sēdēja uz krēsla atzveltnes un ar baudu grauza lielu apelsīnu. Otrs, apsēdies pie Vivianas, rakņājas groziņā, izmeklēdams vissulīgāko un gatavāko augli. Trīs citi, uzjautrinoši vaikstīdamies, lēkāja ap jauno sievieti un gaidīja, kad viņiem atkal ko iedos.
— Ej prom, Džillij, — Megija teica pērtiķim, kas sēdēja uz krēsla atzveltnes, un, pagriezusies pret Vivianu, piemetināja:
— Viņš jūs nošļakstīs ar apelsīnu sulu.
— Nac pie manis, mazais! — Un Megija paņēma pērtiķi un apsēdināja sev klēpī.
— Kas tad notika tālāk, Megij? — Viviana jautāja.
Megija turpināja stāstīt par savu dzīvi salā pēc Gatlingu aizbraukšanas. Viviana uzmanīgi klausījās, barodama pērtiķus.
Piepeši, pārtraukdama Megiju, Viviana izbijusies iesaucās:
— Kas tas tāds?
Megija paskatījās uz to pusi, kur raudzījās Viviana. «Elizabetei» tuvojās cilvēks buru audekla uzvalkā; viņam bija gari mati līdz pleciem un liela bārda.
— Vai tas ir jaunpienācējs? Es neesmu redzējusi šo cilvēku.
— Tas ir «mežonis», — Megija atbildēja.
— Tā salinieki viņu iedēvējuši. Es gribēju jums pastāstīt arī par viņu, bet viņš pats atgādināja par sevi. Mēs viņu atradām Jaunajā sala. Ar mežoni bija daudz rūpju. Viņš no visiem baidījās, ierāvās kaktā un sēdēja tur kā vilcēns. Viņš ēda tikai jēlas zivis, rīdams kā zvērs — veseliem gabaliem. Viņš bija netīrs, ļauns, drūms, neuzticīgs. Visu laiku, kamēr viņš atrodas salā, neviens no viņa nav dzirdējis ne vārda. Viņš ir mēms. Tikai vecajam Boko viņš nez kāpēc uzticas. Boko pierunāja viņu nomazgāties un uzvilkt uzvalku. Taču apgriezt viņam matus un nagus neizdevās.