— Vai viņš nav bīstams? — Viviana jautāja, vērodama nepazīstamo, kas tuvojās viņām.
— Nē, viņš ir ļoti rāms. Brīnums, ka viņš nāk šurp. Droši vien viņa uzmanību saistījis jūsu tērps, kas salā ir neparasts.
Mežonīgais cilvēks uzkāpa uz klāja, pienāca klāt sēdošajām sievietēm un sāka uzmanīgi raudzīties Vivianai tieši acīs. Viņa nevarēja izturēt šo ciešo skatienu. No tā kļuva baisi.
— Iesim kajītē, — viņa teica Megijai. Un, atstājusi pērtiķiem kurvi ar apelsīniem, kuram viss bars uzklupa trokšņodams un spiegdams, Viviana nokāpa kajītē. Megija sekoja viņai.
— Cik savādu iespaidu atstāj šis iezemietis! … Bet nē.. . viņam ir balta ādas krāsa un eiropejiski sejas panti. Drīzāk šis cilvēks ir kļuvis par mežoni. Kādēļ viņš tik dīvaini uzlūkoja mani?
Viviana saviļņota staigāja pa lielo kopkajīti.
— Viņš ir līdzīgs kadam no šiem boja gājušiem kuģiem, — viņa turpināja. — Varbūt arī viņš, tāpat kā šie vecie vraki, kādreiz bijis jauns, dzīvojis pilnskanīgu dzīvi.. .
— Vai nu vērts tā uztraukties! Nomierinieties. Uzspēlējiet man kaut ko! Esmu tā noilgojusies pēc mūzikas. — Megija ierosināja, gribēdama pavērst Vivianas domas citā virzienā.
— Jā, labi, es spēlēšu, — Viviana piekrita.
Viņa ātri piegāja pie klavierēm, nolieca galvu, mazliet padomāja un sāka spēlēt Bēthovena Patētisko sonāti.
Piepeši kāds ienāca, un Viviana, pārtraukusi spēlēt, atliecās un ieraudzīja savā priekšā nepazjstamā seju. Šī seja ar izspūrušajiem matiem bija drausmīga. Nepazīstamā acis bija plaši ieplestas, viņš smagi elpoja, apakšžoklis drudžaini trīcēja.
Kā viņš bija ienācis? Megija sēdēja ar muguru pret durvīm un nebija dzirdējusi viņa soļus, ko apslāpēja mūzika.
Viviana ātri piecēlās, atspiedās pret klavierēm un. tik tikko valdīdamās, skatījās uz nepazīstamo. Bet viņš, nenolaizdams no viņas sasprindzināto skatienu, mēģināja kaut ko pateikt.
— Bē-bēē-ēē … hho! … — Viņa gārdzošā runa atgādināja blēšanu.
Un piepeši, kā aizmirsis par Vivianas klātbūtni. nepazīstamais, uzmetis kūkumu, izpletis garos, līkos pirkstus, sāka kāri aplūkot klavieru taustiņus, — viņš atgādināja ērgli, kas gatavs iecirst nagus laupījumā. Tālāk notika kaut kas vēl dīvaināks un pavisam negaidīts. Nepazīstamais apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt.
Tā bija baismīga mūzika, tikpat nesakarīga kā viņa valoda. Garie nagi traucēja. Nepazīstamais nepacietīgi rūca, ik pa brīdim ar zobiem nokoda kādu nagu un atkal turpināja spēlēt.
Un, lai cik drausmīgi viņš spēlēja, tomēr varēja pazīt Bēthovena Patētisko sonāti. Nebija šaubu, ka šis cilvēks kādreiz mācījies mūziku.
Pārsteigtā Viviana pagāja sānis, apsēdās krēslā un sāka klausīties. Un apbrīnojami — drīz mūzika aizrāva viņu … Viņas acu priekšā noskaidrojās cilvēka apziņa. Jo ilgāk nepazīstamais spēlēja, jo pareizaks kļuva viņa priekšnesums, jo skaidrāk izcēlās muzikālās frāzes. Tiesa, sarepējušie pirksti arī tagad negribēja klausīt, bet viņš jutās aizvien drošāk pie instrumenta. Un līdztekus neklausīgo roku rupjajām kļūdām ievijās neparasti izteiksmīgas vietas.
Bija pusdienu laiks. Gatlings, izdzirdējis klavieru skaņas, ienāca kajītē pasaukt Vivianu un sastinga pie durvīm kā sālsstabs. Viviana ar zīmēm rādīja vīram, lai viņš netraucē spēlēšanu.
Nesagaidījuši Gatlingus pusdienās, kajītē cits aiz cita ienāca Tomsons, viņa asistenti, Floress, Līderss un, beidzot, Simpkinss. Detektīvs bija grūtsirdīgs, gandrīz vai nomākts. Taču arī viņš ar lielu interesi, pat lielāku nekā citi, vēroja, kā nepazīstamais spēlē. Visi klusēja un klausījās, elpu aizturējuši.
Bet nepazīstamais turpināja spēlēt. Pabeidzis vienu sonāti, viņš uzsāka otru, trešo, ceturto. Viņa seja atplauka, acīs iedegās saprāts, bet lūpās parādījās sērīgs smaids. Pagāja stunda, divas, taču nepazīstamais joprojām spēlēja. Un piepeši mūzikas frāze aprāvās takts vidū, viņš atgāzās atpakaļ un saļima nesamaņā.
Nepazīstamais nogulēja bez samaņas pusstundu. Kad jau sāka bažīties, ka viņu neizdosies atmodināt, viņš atvēra acis. Acīmredzot viņš vēl atradās skaņu varā. Tad viņš apsēdās uz dīvāna, apskatīja visus un, ieraudzījis sievietes, aizpogāja krekla apkakli.
Mūzikas iedarbība bija apbrīnojama. Nepazīstamais sāka runāt, kaut arī savu vārdu un pagātni vēl nevarēja atcerēties. Viņš kļuva sabiedriskāks, bet reizē arī it kā kautrīgāks. Labprāt atļāva, lai viņam apcērp matus un nagus, noskuj bārdu un ūsas.
Kad viņš, ģērbies vienā no Sleitona uzvalkiem, gludi skūts, sasukāts, nomazgāts, ieradās kopkajītē, tas bija pilnīgi cits cilvēks.
«Kam viņš līdzīgs?» domāja Viviana, vērodama nepazīstamā seju. «Kaut kur esmu redzējusi tādu degunu, zodu. Jeb nē, ne gluži tādu. Sim ir pareizāki sejas vaibsti.» Un piepeši viņa atcerējās. Lai pārbaudītu savu minējumu, viņa uzrunāja Simpkinsu:
— Viņš ir līdzīgs kapteinim Sleitonam, vai ne?
Šie vārdi nez kādēļ atstāja spēcīgu iespaidu uz Simpkinsu.
— Ehē, — viņš sarosījās. — Tomēr es neesmu velti atbraucis uz salu!
Kad nepazīstamais, izgāja, Simpkinss, vērsdamies pie Gatlingiem, sacīja:
— Tagad, man šķiet, var visiem atklāt kapteiņa Sleitona noslēpumu, kas atveda mani uz šo salu. Šeit es atradu vairāk nekā biju cerējis. Nevaru teikt, ka jau šobrīd man viss būtu skaidrs, bet Sleitona nozieguma galvenie pavedieni man rokā. Re, tur nāk Floress … Sēstieties un klausieties! Arī jums, Flores, būs interesanti uzzināt par jūsu sāncensi.
Un, ērtāk iegrozījies krēslā, Simpkinss uzsāka:
— Kad biju uz salas pirmo reizi — kā avārijā cietis pasažieris —, tad pēc sava profesionālā ieraduma painteresējos par gubernatora Sleitona personīgo arhīvu. Gubernators, būdams pārliecināts, ka ir pilnīgā drošībā, nebija sevišķi piesardzīgs un glabāja dokumentus rakstāmgalda atvilktnē.
— Simpkins, vai patiešām jūs? …
— Rakņājos pa citu galdiem? —Simpkinss atbildēja Gatlingam. — Mērķis attaisno līdzekļus, mans dārgais! Jā, es to darīju Sleitona prombūtnē. Atrast piemērotu atslēgu ir tīrais sīkums. Es izskatīju viņa saraksti un atklāju interesantas lietas. Pārējās ziņas ievācu, jau atrazdamies kontinentā. Manu
meklējumu rezultāts bija «lieta par pilsoni Gortvanu, kas uzdodas par Sleitonu». Ja šīs lietas apstākļus izklāstītu apsūdzības akta valodā, tas skanētu apmēram tā.
Kanādā, Kvēbekas provincē, Monreālas pilsētā dzīvoja kuģu īpašnieks Roberts Gortvans, kas nodarbojās ar kravas un pasažieru pārvadāšanu pa Svētā Labrenča upi.Gortvanam bija divi dēli. Vecāko sauca par Ābramu, jaunāko — Eduardu. Divi cilvēki, kas dzimuši dažādās pasaules malās, nevarētu būt vairāk atšķirīgi kā šie. divi brāļi. Jaunākais — Eduards — bija labs dēls, jauks cilvēks un ārkārtīgi talantīgs mūziķis.
Vecākais — Ābrams — kā mēdz teikt, piekopa «izlaidīgu dzīves veidu». Un, tā kā tēvs bija paskops, Ābrams reiz iegrābās tēva rakstāmgaldā. Tas vēl nekas. Kad zādzība atklājās, Ābrams uzvēla vainu brālim. Tēvs tomēr nenoticēja Ābramam, un drīz arī viņš pats dzērumā kaut kur izpļāpājās. Tēvs atņēma viņam mantojumu, novēlēdams visu savu kapitālu jaunākajam dēlam, Eduardam. Drīz vecais aiz bēdām un, šķiet, sirds aptaukošanās nomira. Eduards kļuva par bagātu mantinieku. Tolaik viņš beidza konservatoriju un gatavojās koncertēt Eiropā. Aiz savas labās sirds Eduards lielu daļu saņemtā mantojuma piešķīra brālim. Taču tas notrieca visu, un viņam atkal vajadzēja naudu. Tad Ābrams izdomāja plānu, kā tikt pie visas brāļa bagātības.