Ar šantāžas palīdzību dabūjis no kāda
Monreāļas baņķiera vairākus tūkstošus dolārļi, Ābrams laida naudu «apgrozībā»: uzpirka ārstus, vienu otru tiesas ierēdni, un panāca, ka Eduardu atzina par garīgi slimu, bet viņu, Ābramu, iecēļa par aizbildni. Nabaga mūziķi ielika trako mājā, bet Ābrams, pārņēmis brāļa īpašumu, atkal uzsāka izlaidīgu dzīvi. Tomēr drīz viņu piemeklēja neveiksme. Viņš nespēja sniegt atskaiti aizbildņu padomei. Nespēja tādēļ, ka sakarā ar parlamenta vēlēšanām padomē bija iecelti citi cilvēki, ar kuriem viņš acīmredzot nevarēja vienoties par cenu. Ābramam draudēja briesmas, ka atklāsies visas viņa mahinācijas ar brāli. Piedevām trako mājā parādījās jauns ārsts — savādnieks un ideālists, kas neatzina kukuļņemšanu. Šis ārsts, izmeklējis Eduardu, konstatēja, ka viņš ir vesels. Tad Ābrams nolēma aizvest brāli kaut kur tālāk, kamēr viss nomierināsies, un vienojās ar kādu ārstu, kuram bija privāta pansija Kanāriju salās. Brauciena laikā viņiem uzbruka vētra un aizdzina uz Nogrimušo Kuģu salu. Laivā izglābās tikai trīs: Ābrams, Eduards un sanitars, kas drīzumā nomira, — nez, vai tikai Sleitons nepalīdzēja viņam šķirties no šīs grēcīgās pasaules. Brāli Ābrams atstāja Jaunajā salā, kur viņi nonāca papriekš, pats ar laivu naktī aizbrauca uz Nogrimušo Kuģu salu un paziņoja, ka viņš vienīgais izglābies. Eduards bez laivas nevarēja aizkļūt uz lielo salu. Ābrams acīmredzot paretam apmeklēja brāli, lai uzzinātu par viņa veselību.
— Bet kādēļ tad Sleitons nenogalināja brāli? — Gatlings jautāja.
— Testaments bija sastādīts tā, ka Eduarda nāves gadījumā visu mantu saņemtu Harvarda universitāte, kur Eduards mācījās. Un Sleitons nolēma turēt brāli Jaunajā salā, kamēr tas kļūs pilnīgi mežonīgs. Tad Eduarda nenormālība neradīs šaubas. Tādēļ Sleitons pats nekad nerīkoja ekskursijas uz Jauno salu. Savācis salā milzu bagātības, kas daudzas reizes pārsniedza viņa brāļa īpašumu, Ābrams pameta Eduardu likteņa ziņā …
Tikai vienu es īsti nezināju: vai Eduards vēl ir dzīvs. Tagad mēs zinām un varam glābt nelaimīgo. Vai talab nebija vērts ieskatīties svešā rakstāmgaldā?
— Bet jūs taču nezinājāt, ko tur atradīsit, — Gatlings atbildēja.
— Man sveša manta nav vajadzīga, es . esmu nesavtīgs cilvēks. Tagad mums tikai vajag dabūt rokā Sleitonu. Tas nav grūti. Pēc rūpīgiem meklējumiem jau esmu atradis viņu.
— Atradis? Patiešām? — klausītāji reizē iesaucās.
— Jā gan, atradis, riskējot ar dzīvību, — Simpkinss kautrīgi atbildēja.
XI. Ūdens un uguns
Pa to laiku, kamēr Simpkinss izsekoja Sleitonu, gudrodams, kā varētu viņu saņemt
ciet, pēc iespējas iztiekot bez asins izliešanas, Tomsons ar saviem palīgiem un Līderss pastiprināti nodarbojās ar Sargasu jūras pētījumiem. Vairākas reizes, uzvilkuši ūdenslīdēju tērpus, viņi devās zemūdens ekspedīcijās.
Viņiem izdevās iegūt diezgan precīzu priekšstatu par Nogrimušo Kuģu salas šķērsgriezumu. Līderss aizrautīgi gatavoja rasējumu un reiz, kad visi dzēra vakara tēju, ieradās ar lielu papīra loksni rokās.
— Lūdzu, skatieties, — viņš svinīgi aicināja, atritinādams rulli. — Nogrimušo Kuģu sala atrodas vulkāniskas izcelsmes zemūdens kalna nošķeltā virsotnē. Ap salu — kalna piekājē — dziļums sasniedz vienu tūkstoti piecus simtus metru, bet no kalna virsotnes līdz okeāna virsai ir tikai simt metru. Visu šo telpu piepilda nogrimuši kuģi, kas veido tādu kā piramīdu.
— Kapa piemineklis, — Gatlings noteica.
— Jā, piemineklis tūkstošiem jūras upuru. Bet reizē atklājās, ka šī piramīda ir pilsēta, kur mīt zemūdens iedzīvotāji.
— Kā, vai tad ir arī tādi salas iemītnieki, kas dzīvo zem ūdens? — Viviana jautāja.
— Kalmāri, tintes zivis, astoņkāji. Diez vai uz zemeslodes ir cita vieta, kur šie radījumi būtu sakopoti tādā milzīgā vairumā. Un tas ir saprotams, kādēļ. Pussabrukušie kuģi astoņkājiem ir ārkārtīgi ērti mitekļi. Viņi pa sūcēm ielien tajos un raugās ārā pa iluminatoriem, gaidīdami laupījumu.
— Bet tas taču ir ļoti bīstami, — Viviana turpināja, — laisties lejā tādā vietā!
Kā nu ne! Zemūdens ekspedīcijas jāierobežo ar atklātām vietām, un visiem jāturas tuvāk kopā. Toties mēs varam novērot interesantas ainas. Nesen redzējām aizraujošu skatu. Astoņkājis bija noķēris krabi un sāka rotaļāties ar to. Krabis pretojās, mēģināja atbrīvoties no taustekļu ciešā tvēriena, bet drīz pagura cīniņā. Astoņkājis vēl ilgi rotaļājās ar krabi, novietodams to visdažādākajos stāvokļos. Dažreiz viņš palaida upuri vaļā un tūlīt atkal ķēra ciet.
Tagad palikusi neizsekota tikai tā salas daļa, kas atrodas dziļumā. Starp citu, mēs ievērojām, ka, jo dziļāk, jo spēcīgāka kļūst jūras straume. Acīmredzot šī straume arī sanes avarējušos kuģus pie Nogrimušo Kuģu salas. Mēs domājam rīt to tuvāk papētīt. Nāciet līdzi, Gatling, jūs vēl neesat bijis jūras dibenā, — Līderss piedāvāja.
Viviana bažīgi uzlūkoja vīru. Tomsons pamanīja šo skatienu un teica:
— Neraizējieties, misis, tur astoņkāju nav. Mēs tieši no «Izaicinošā» nolaidīsimies atklātā vietā, ģērbušies ūdenslīdēju tērpos. Tiem ir rezervuāri ar saspiestu gaisu. Bez tam mūsu rīcībā būs troses, ar kuru palīdzību mūs jebkurā brīdī varēs pacelt virspusē. Tas it nemaz nav bīstami.
, — It nemaz? Tādā gadījumā es iešu kopā ar jums, — Viviana apņēmīgi paziņoja. Tomsons bija mazliet samulsis par tādu pavērsienu. Tomēr viņš jau pazina Vivianas raksturu un nestrīdējās. Vīrs mēģināja atrunāt viņu, bet veltīgi.
— Jūs taču netiksit galā ar ūdenslīdēja tērpu, — Līderss iejaucas. — Vai jūs zināt, ka gaisā tas sver divisimt kilogramu?
— Bet ūdenī tas būs daudz vieglāks! — Viviana atbildēja. — Es esmu ļoti spēcīga. Neraizējieties par mani.
Otrā dienā agri no rīta Gatlingi, Līderss, Tomsons un viņa asistenti uzģērba ūdenslīdēju tērpus.
Katru reizi pirms nolaišanās Tomsons matrožiem, kas palika uz klāja, un ūdenslīdējiem paskaidroja signālu nozīmi.
— Atkārtoju! Paraustīt vienu reizi nozīmē: «Atrodos uz grunts, jūtos labi.» Četras reizes: «Celiet augšā!» [2] bieža raustīšana vairāk nekā četras reizes: «Man ir slikti, trauksme! .. .» Tagad uzģērbiet tērpus!
Viviana smagajā tērpā nevarēja pakustēties, pārējie arī ne. Viņus nolaida jūrā ar vinčas palīdzību. Ūdenī visi jutās vieglāk un brīvāk.
Ceļinieki nolaidās uz zemūdens kalna nogāzes un, turēdamies pie tievām, bet izturīgām tērauda trosēm, kas bija piestiprinātas pie jostām, devās lejup. Jau desmit metru dziļumā valdīja krēsla. Tomsons un Līderss, kas gāja pa priekšu, iededza kabatas baterijas, bet drīz vien nodzēsa tās: gaisma pievilināja jūras iemītniekus. Būtu bīstami saistīt haizivs vai astoņkāja uzmanību. Jo zemāk ūdenslīdēji kāpa, jo tumšāks un aukstāks kļuva. Tai pašā laikā aizvien stiprāk varēja sajust ūdens kustību lejup, it kā starp mierīgajiem okeāna ūdeņiem plūstu strauja upe un ceļinieki ietu pa straumes vidu. Grūti bija noturēties uz kājām. Ūdenslīdēji ciešāk saspieda rokās trosi, kas tika laista lejup reizē ar viņiem.