Zaļajā dūmakā pazibēja tumšs ķermenis — varbūt haizivs. Nezināmais plēsoņa aizpeldēja garām ceļiniekiem, pazuda un atkal parādījās no otras puses. Visi sagāja ciešāk kopā. Jūras briesmonis aizpeldēja. Bet negaidīti tas milzīgā ātrumā aizdrāzās garām Tomsonam, un, ja viņš nebūtu pieliecies, zivs to varētu pārzāģēt uz pusēm, labākajā gadījumā saplēst ūdenslīdēja tērpu, un Tomsons noslīktu. Pat zemūdens krēslā profesors pazina zāģa zivi. Viņš pagriezās pret ceļabiedriem un ar žestiem norādīja uz draudošajām briesmām. Sarunāties viņi nevarēja. Līderss nogūlās zemē un aicināja visus sekot viņa paraugam. Zāģa zivs vairākas reizes aizšāvās viņiem pāri, pie tam vienu reizi skāra Tamma trosi un stipri parāva to. Par laimi, augšā to droši vien noturēja par signālu «jūtos labi». Citādi Tammu sāktu celt augšup, un zivs varētu viņu nogalināt.
Vairākas minūtes ūdenslīdēji gulēja nekustīgi. Zivs, vairs neredzēdama medījumu, aizpeldēja. Visi atviegloti nopūtās savās metāla ķiverēs un piesardzīgi cēlās augšā. Taču, tiklīdz viņi devās uz priekšu, atkal parādījās viņu vajātājs. Līderss nikni lādējās, kaut ari neviens viņu nedzirdēja.. Stāvoklis bija nopietns. Kā atbrīvoties no plēsoņas? Bija bīstami virzīties uz priekšu, bet ne mazāk bīstami arī doties augšup. Ko darīt?
Milleram ienāca prātā laba doma. Tajā brīdī, kad zivs bija labu gabalu attālinājusies, viņš pagāja sānis, iededza kabatas bateriju un nolika to uz akmeņiem tā, ka gaisma krita prom no ceļiniekiem, atstājot viņus ēnā. Tad Millers atgriezās, un visi gaidīja, kas notiks tālāk. Viltība bija izdevusies. Spuldzītei tuvojās daždažādas zivis. Drīz vien tur ieradās arī zāģa zivs. Gaismas apžilbināta, tā neredzēja ūdenslīdējus, kas stāvēja ēnā. Toties starp zivīm, kas šaudījās gaismas kūlī, atradās ne mazums gardu kumosu, un zāģa zivs sāka rīt tos.
Taču drīz parādījās vēl viena liela zivs — plankumainā haizivs — un starp to un zāģa zivi sākās cīņa uz dzīvību un nāvi. Apgaismotajā ūdens telpā abi plēsoņas uzbruka viens otram. Tie attālinājās, tuvinājās, trenkāja viens otru. Haizivs centās papeldēt apakšā un apsviežoties iecirst asos zobus zāģa zivs vēderā. Zāģa zivs izvairījās no trieciena ar kustību, ātru kā zobens vēziens. Taču pēc _vairākām sadursmēm zāģa zivi ievainoja. Ūdenī izplūda asinis. Tomēr arī tai izdevās ar savu zāģi briesmīgi iecirst haizivij. Asinis piepludināja kaujas lauku kā sarkana migla vai ugunskura blāzmojums.
Un piepeši no augšas sāka raustīt trosi pa trim reizēm — briesmu signāls: «Ceļam augšā».
Kas tur vēl varēja atgadīties?
Drīz ūdenslīdēji sajuta, ka viņus ceļ augšā. Visus pārņēma satraukums. Acīmredzot augšā notiek kaut kas nepatīkams. Aizritēja vēl dažas mokošas minūtes. Visi neapmierināti raudzījās augšup, it kā gaidīdami no turienes paskaidrojumus.
Kad ūdenslīdējus iecēla laivā un atbrīvoja no tērpiem, viņi uzzināja, kas viņu prombūtnes laikā noticis uz salas.
— Simpkinss un Floress, — teica kapteinis Murejs, — ielenca kuģi «Sivila», kur, kā atklājās, pēdējā laikā slēpies Sleitons ar ķīnieti. Sleitons atteicās padoties, un tagad viņi sākuši apšaudīties, — dzirdat?
Salas pusē patiešām bija dzirdami atsevišķi šāvieni.
— Mēs pagaidām ieturam neitralitāti, — Murejs smaidīdams piemetināja.
Gatlings paņēma lauka binokli un iestādīja to uz cīniņa vietu. Uzbrucēji bija piemetušies salas malā pie «Sivilas», resnu mastu un sazvēlušos kuģu bortu aizsegā. Ielenktie nebija redzami. Laiku pa laikam no vienas vai otras puses atskanēja šāvieni.
Piepeši uz «Sivilas» klāja parādījās ķīnietis. Viņš bija gandrīz kails un vēcināja kādu priekšmetu/
Tad viņš pieskrēja pie kravas tvaikoņa, kas stāvēja blakus «Sivilai», un uzmeta uz tā bumbu. Atskanēja sprādziens, un pēkšņi virs tvaikoņa pacēlās milzīgi melnu dūmu mutuļi.
— Nafta! Tur deg nafta! — iesaucās kapteinis Murejs, kas pirmais saprata, kādas briesmas draud.
Tur tiešām dega nafta, kas atradās vecā kuģa cisternās. Liesmu mēles sāka laizīt tvaikoņa bortus. Degošais šķidrums tecēja lejup, izplūda pa ūdeni, turpinādams degt. Šķita, ka aizdegusies jūra. Melnie dūmu blāķi kā no vulkāna krātera kāpa aizvien augstāk, aizsegdami sauli un klādami visam pāri biezu segu.
Apšaudīšanās norima. Salā izcēlās kņada. «Izaicinošā» sirēna griezīgi iekaucās. Pa to laiku uguns loks pletās plašumā, ietverdams tuvākos kuģus. Ķīnietis skraidīja gar tvaikoņa malu virs liesmām, vēcinādams rokas, un neprātā kaut ko kliedza.
— Dzeltenā upe! Lielā Dzeltenā upe!
Piepeši dūmos blakus ķīnietim parādījās Boko. Viņš sagrāba ķīnieti un vilka prom uz kuģa otru pusi, uz tiltiņu. «Sivilas» pakaļgals aizdegās. Starp dūmiem pavīdēja kāds stāvs, kas devās uz kuģa priekšgalu. Tas, liekas, bija Sleitons, bet neviens nepievērsa viņam uzmanību. Atskanēja vientuļš šāviens. Šāva Floress, bet acīmredzot nebija trāpījis.
Sleitons turpināja skriet, tad metās ūdenī un peldēja uz Jaunās salas pusi.
— Diez vai viņš tur paglābsies, — Murejs domīgi teica. — Degoša nafta izplūst milzīgā platībā.
Viviana bija nobažījusies par Megiju un viņas bērnu. Taču drīz Megija parādījās kopā ar pārējiem saliniekiem. Lai gan liesmas izplatījās milzīgā ātrumā, salinieki skrēja uz saviem mājokļiem, lai paķertu šo to no mantām.
— Ātrāk, Megij, ātrāk! — Viviana sauca.
Laivas nemitīgi veda klāt saliniekus. Megija ar bērnu jau atradās uz kuģa. Ķīnieti uz rokām atnesa OHara. Eduards Gortvans atbrauca kopā ar Floresu. Floress bija drūms. Šķita, viņš vienīgais ir noskumis, ka jāšķiras no salas. Citā vietā viņš vairs nebūs gubernators.
— Bet kur Boko? — Viviana jautāja.
— Aizkavējies. Tūlīt būs klāt, — atbildēja OHara, turēdams ciet ķīnieti, kas rāvās ārā. Nelaimīgais bija zaudējis prātu.
— Mani manuskripti! — piepeši iesaucās Līderss un metās uz laivu, kas gatavojās braukt atpakaļ uz salu.
— Apstājieties, neprātīgais! — Gatlings satvēra viņu aiz rokas. — Gandrīz visa sala liesmo. Jūs nosmaksit.
— Nē, vējš nes dūmus sānis! — Un viņš devās prom.
— Arī Simpkinsa nav, — Murejs bija uztraucies. — Ja vējš sāks dzīt naftu uz šo pusi, glābšanās ceļš būs nogriezts.
Uz tvaikoņa klāja uzkāpa Boko. Viņam rokās bija sarkana panniņa, no kuras līda ārā vina «galma» mundiera pozamenta stūrītis…
Vēja virziens mainījas, un degošo naftu ātri dzina uz «Izaicinošā» pusi.
— Kā vēl trūkst? — Murejs jautāja. — Drīz vajadzēs atstāt krastu.
— Līdersa un Simpkinsa …
— Re, tur kāds skrien!
Vecais Līderss skrēja pa laipām, apkrāvies ar manuskriptiem.
Jūra jau dega gandrīz pie pašas pārcelšanās vietas, kad Līderss pieskrēja un ievēlās laivā, bet tūlīt pielēca kājās, lai izzvejotu no ūdens kādu kuģa žurnālu.
— Kur Simpkinss? — viņam uzsauca no kuģa, kad laiva bija piebraukusi tuvāk.
— Es redzēju, viņš … Oh, ļaujiet atvilkt elpu, nevaru parunāt… Viņš steidzās uz gubernatora rezidenci. Dodiet roku, galva reibst…