Viņš noraizējies pavērās Skvorešņā.
— Vai arī jūs nedzirdat atbildi?
Milzis bija satraukts. Kā vienmēr tādos brīžos Skvorešņa tūdaļ sāka lietot uktaiņu un krievu vārdus trakā sajaukumā, ko viņš dēvēja par «dzimto mēli». Dažādi apstākļi bija par cēloni šīs «mēles» tapšanai un Skvorešņas pārliecībai, ka viņš runā «dzimtajā mēlē»: gan Voroņežas rajonā, kur viņš bija piedzimis kādā no pusukrainiskiem, puskrieviskiem ciemiem, gan desmitgadīgajā krievu skolā iegūtā izglītība un tā lielā mīlestība pret krievu literatūru, it īpaši pret krievu dzejniekiem, kādu viņš izjuta vienlaikus ar dedzīgo jūsmu par Sevčenko un Kocjubinski, un beidzot dienests flotē — sākumā virsūdens, bet vēlāk un līdz pat šim laikam — zemūdens flotē.
— Nē, nekā nedzirdu, — viņš teica, skaļi elsodams un ar neslēptām dusmām piebilda: — Kur t' jūs puikiņu esat pazudinājuši, biedri Lord?
— Viņš atpalika no manis korāļu biezoknī, kad es steidzos pie jums, Skvorešņa . .. Pavļik! Pavļik! Atbildi taču . .. Viņš klusē… Ar viņu ir kas noticis, — zoologs sacīja. — Skriesim, Skvorešņa!
— Vajadzēja atgriezties pie viņa un nevis skriet pie manis. Velns mani nebūtu parāvis, ja es dabūtu vēl desmit belzienus. Iedarbiniet skrūvi, bet es laidīšos jums pakaļ.
Viņš atvēra patronsomu, kas bija piestiprināta pie jostas, un nospieda vienu no daudzajām pogām uz garenās vadības pults. Atskanēja balss:
— Runā vecākais leitnants Bogrovs. Ko teiksiet, Skvorešņa?
Skvorešņa pēc paraduma atlieca plecus, izstiepās un teica:
— Steidzams ziņojums: zēns Pavļiks, kas atrodas uz kuģa, dodamies kopā ar biedru Lordkipanidzi uz darba vietu punktā numur seši Korāļu sēklī, pa ceļam atpalicis no biedra Lordkipanidzes, nomaldījies korāļu biezokņos un vairs neatbild uz izsaukumu. Biedrs Lordkipanidze, kas pēc mana izsaukuma steidzās man palīgā sakarā ar haizivs uzbrukumu kabelim un man, pašlaik atrodas šeit. Lūdzu atļauju doties meklēt zēnu, kā ari atsūtiet man uz punktu maiņu.
— Labi, Skvorešņa, — atskanēja steidzīga atbilde, — nekavējoties dodieties meklēt zēnu. Maiņu aizsūtīšu, negaidiet to.
— Klausos, biedri vecākais leitnant!
Viņš satvera, zemē gulošo lāpstiņu un aši apbēra kabeli ar smiltīm. Pa to laiku zoologs pie jostas atvēra vadības pulti un nospieda pogu. No muguras kupra apakšējās daļas izšāvās resns stienis, atvērās kā zieds un pārvērtās nelielā skrūvē. Tai pašā laikā uz kājām atritinājās metala stulpiņi un pārvērtās par horizontālām un vertikālām stūrēm. Zoologs pabīdīja sviriņu, skrūve sāka ātri griezties, un zinātnieks puszviļus, kājas sakļāvis, traucās uz priekšu, ar ķiveri šķeldams ūdeni un kāju pēdām vadīdams stūres. Pēc mirkļa kā milzīga torpēda viņam garām aizšāvās Skvorešņa. Lai cik noraizējies un uztraucies bija zoologs, redzot strauji aiztraucamies Skvorešņas vareno slāvu, viņš nevarēja apvaldīl nevilšu sajūsmas izsaucienu.
— Cik brīnišķīgs Krepina izgudrojums! — viņš nočukstēja.
— Ko jūs sacījāt?
— Tāpat vien, neko … — zoologs samulsa.
Viņam šķita nepiedodami tagad domāt par ko citu, izņemot Pavļiku.
— Ātrāk, Lord! Ātrāk!
Zoologs piesteidzās Skvorešņam līdzās. Pabīdījuši sviriņas vēl par dažām iedaļām un tā palielinājuši skrūves apgriezienu skaitu, viņi jau pilnīgi horizontālā stāvoklī vēl ašāk traucās uz priekšu.
Zivis izbailēs tik tikko paguva pamukt sānis no šīm savādām, zemūdens pasaulē neparastajām būtnēm Neliela tintes zivs mirkli aizkavējās un tūliņ saplaka pret zoologa plecu. Izšļākusi biezu tintes mākonīti, pirmsnāves agonijā izstiepusi visus desmit taustekļus, viņa laidās dibenā, griezdamās ūdens vērpatā, kas palika zoologam aiz muguras. Vairākus garus, vijīgus zušus ūdens strāvas bija pierāvušas pie Skvorešņas skafandra. Izbailēs grozīdami čūskas galvas ar iesarkanām acīm, zuši noslīdēja pie Skvorešņas kājām, kur tos sagraizīja stūres asās pleznas. Pavīdēja neliela haizivs, kas grasījās šķērsot ceļu šīm neparastām būtnēm, taču tūdaļ, saliekusies lokā, pašāvās augšup uz gaišajiem ūdeņiem.
Nolaiduši uz skrūvēm aizsargrežģus, zoologs ar Skvorešņu kā divi smagie šāviņi iedrāzās Sargasu jūras milzīgajos ūdensaugos, kas stiepās augšup uz ūdens virsu, īsās ūdensaugu saknes, ar kurām augi nevis uzņēma barību, bet vienīgi nostiprinājās jūras dibenā, no skafandru spiediena viegli atrāvās. Ar gaisu pildītie pūslīši, kas līdzīgi vīnogu ķekariem turējās uz zeltainiem stiebriem un lapu pamatnēm, nemitīgi sprāga pušu, un no tiem izplūda gaiss. Sļraujā skrējiena ceļā ūdens šķita vārāmies.
Ūdensaugi izbeidzās. Aiz klajā laukumiņa sākās korāļu biezoknis.
— Kur lai viņu še meklē? — Skvorešņa vaicāja zoologam.
— Tai pusē.
Samazinādami ātrumu, viņi apmeta dažus līkločus pa korāļu saaudzēs malu, saspringti ielūkodamies spilgto, dzīvības pilno krūmu un zaru mudžeklī. Pavļika neredzēja. Viņi nolaidās dziļāk, aiztrauca pār biezokni, gandrīz skardami galotnes, noraudami no klintīm maigos, ziedošos korāļu zariņus, aļģu vijas ar ūdens pūslīšiem.
— Pavļik! Pavļik! Kur tu esi?
— Atbildi, bičo! Mēs esam šeit.
Piepeši Skvorešņa strauji pagriezās pats ap sevi, metās uz galvas lejup pie augstas korāļu klints pakājes un iesaucās:
— Lūk, viņš! Guļ! Šurpu, Lord! Kādas šausmas! Redziet, ar ko viņam vajadzējis cīnīties!
Zoologs aiz pārsteiguma dažus mirkļus stāvēja nekustēdamies.
— Zobenzivs! — viņš beidzot iekliedzās, nomezdamies uz ceļiem pie smiltīs gulošā Pavļika.
Milzīga, vismaz trīs metrus gara zivs ar slaidu, spēcīgu ķermeni un garu, sirpjveidīgu muguras spuru un tādu pašu skaisti veidolu asti bija ar visu smagumu uzgūlusi virsū Pavļikam, pa pusei viņu aizklādama. Zivs grubuļainā āda uz muguras atvizēja dīvainā koši sarkanas un gaišzilas krāsas sajaukumā, bet visa pārējā miesa visdažādākos zilos toņos: vēders bija zilganbalts, ar skaisti sudrabotu spīdumu, spuras — pelēki zilas, aste — zili melna, bet apaļās, milzīgās acis — tumši zilas.
Kā lielākajai daļai zivju, tā arī zobenzivij bija tumšas un gaišas krāsas: raugoties no augšas, bija grūti atšķirt tumšo muguru, kas saplūda ar ūdens krāsu; raugoties no apakšas, zivs baltais vēders lejup plūstošajā gaismā it kā izzuda. Taču visneparastākais bija šās zivs zobens — garš, plāns, ass. Šis zobens, kas nebija nekas cits kā zivs virsžok|a turpinājums, sniedzās vismaz septiņdesmit piecus centimetrus uz priekšu, izveidodams draudošu ieroci. Milzīgās zivs zobens, kas bija notriecis zemē Pavļiku, atradās pilnīgi iestrēdzis kādā ūdensaugiem klātā korāļu klints plaisā, kas slējās tajā vietā, kur bija norisusi šī zemūdens drama.
— Vai tiešām zivs viņu nogalinājusi? — drebošā balsī čukstēja zoologs, ielūkodamies Pavļika bālajā sejā un cieši aizvērtajās acīs.
— Nē, viņš ir dzīvs, Lord! — Skvorešņa noteica stingrā balsī un piecēlās. — Zobenzivs būtu varējusi viņu nogalināt, vienīgi sadragājot skafandru. Tas, kā redzat, nav noticis — skafandrs ir pilnīgi vesels. Lai dzīvo mūsu puikiņš! Bet piešuvis viņš gan to! Uz vietas! Kā no lielgabala!
Cimdotās rokas Pavļiks bija krampjaini aptvēris ap zivs apaļo ķermeni, zemāk par muguras spuru.
Skvorešņa uzmanīgi atpleta zēna rokas katru uz savu pusi.
— Paceliet zivi, — teica zoologs, — es izvilkšu Pavļiku.