— Ejiet gulēt, Andrej Vasiļjevič, — viņš laipni sacīja. — Tā nevar. Jūs sabeigsiet savus spēkus . ..
— Lūdzu, piedodiet, biedri komandier, — izstiepies kā metala kolona, nodārdināja Skvorešņa. — Esmu spirgts un vesels kā pēc labas pirts. Atļaujiet palikt darbā. Es neesmu noguris …
— Tā viņam ir otra negulēta nakts, biedri komandier, — iejaucās Kozirevs.
— Nieki! — pretēji visiem reglamenta noteikumiem iebilda Skvorešņa. — Man tas neko nenozīmē. Kara laikā pārgājienos ir gadījies arī trīs naktis negulēt, un nekas.
Kā pīlei ūdens … Tāds organisms …
* *
*
Jautri pļāpādami un pa jokam izlamādamies, Marats un Pavļiks ar trosbateriju uz pleciem — pirmais pa priekšu, otrais desmit metrus iepakaļ — nokāpa pa lēzeno nogāzi ap tūkstoš metru dziļumā no okeana līmeņa.
Iet tagad bija pavisam viegli. Visgrūtākais ceļa gabals bija palicis aiz muguras. Klinšu sablīvējums, kas jāapiet, platas aizas, kur uzmanīgi jānolaižas un pēc tam atkal jāpaceļas, sastingušas lavas plūsmas, jūras liliju un hidrodpolipu glumie, juceklīgie biezokņi, — tas viss bija jāpārvar diezgan kraujās noejas pirmajos astoņsimt metros. Tagad draugu priekšā izpletās līdzena, mazliet nolaidena nogāze ar retiem, ieapaļiem pauguriem, kas iešanu netraucēja. Nopakaļ kā tieva, lokana čūska ar baltiem ziediņiem uz muguras, tikko skardama dibenu, slīdēja melnā trosbaterija. Virs tās tālumā aizvijās viegli saduļķoto dūņu grīste, apzīmēdama troses ceļu.
— Redzi, Pavļik, tu saki, ka esot viegli iet, — nopietnā tonī Marats atgriezās pie viņu sarunas sākuma. —- Viegli jau gan, bet šī mazā nogāzes slīpuma pēc vajadzēs daudz tālāk stiept šo nejūtamo smagumu Mēs jau tik ilgi ejam, bet atrodamies pavisam tikai tūkstoš metru zemāk par okeana līmeni, un ūdens temperatūra aizvien vēl augstāka par pieciem grādiem.
— Bet vai tālu vēl jāiet līdz divarpus grādiem?
— Kas lai to zina! Varbūt še kaut kur tuvumā ir krauja, un uzreiz pavērsies liels dziļums … Bet varbūt mēs visu trosbaterijas garumu pa šo dziļumu vien tā arī iesim un zemāku temperaturu neatradīsim.
— Un būs jāatgriežas ar trosbateriju uz pleciem?
— Nu, ko tu runā, Pavļik! Kāpēc tad jāatgriežas? Trosbaterijas izstrādās strāvu arī šai dziļumā, tikai tem- perat.uras starpība starp galiem būs mazāka un akumulatoru uzlādēšana notiks lēnāk. Bet mums katra lieka pie salas pavadīta stunda ir nepatīkama un varbūt arī bīstama. Tā sacīja kapteinis. »
Kādu laiku viņi gāja klusēdami. Zummera zuzoņa Maratam atgādināja zemūdeni. Viņš paziņoja leitnantam Kravcovam, ka atrodas tūkstoš divsimt metru dzijumā. Ka ūdens temperatūra ap pieci grādi, ka viss ir kārtībā, un atkal izslēdza zemūdeni.
Drīz gultne nosliecās lejup un beidzot sāka tik strauji krist, ka viņi jau tikai ar pūlēm spēja noturēties, lai neveltos kūleņu kūleņiem. Šī nogurdinošā nokāpšana beidzās tūkstoš deviņi simti metru dziļumā, un abi draugi uzreiz nokļuva pilnīgi citos apstākļos. Atkal visapkārt bija izmētātas klintis — gan atsevišķas, gan sablīvētas cita uz citas, gan kailas, gan klātas ar dziļūdens liliju biezokņiem, sūkļiem, ascidijām, gorgonarijām, polipiem. Starp klintīm un virs tām bieži paņirbēja daudzkrāsainās zivju uguntiņas, mirguļojošu punktiņu virtenes un vītnes.
— Nu tā, Pavļik, — sacīja Marats, uzmetis acis termometram, — esam nonākuši, kur vajag: temperatūra tieši divarpus grādi virs nulles. Var iedarbināt trosbate- riju un — uz majam!
— Taisni pašā laikā, — Pavļiks atbildēja. — Patiesību sakot, esmu krietni piekusis.
— Pagaidi, Pavļik. Likt uztvērēju tieši uz zemes biezā dūņu kārtā nav labi. Paiesim mazliet tālāk un sameklēsim starp klintīm piemērotu bluķi. Uz tā tad arī uzliksim tros- baterijās uztvērēju.
Piemērots klintsbluķis — zems un plakans — drīz atradās lielas klints pakājē, un uz tā viņi uzmanīgi nolaida no pleciem trosbaterijas uztvērēju.
— Uh! — atviegloti noelsās Pavļiks. — Lai gan smagi nebija, tomēr mugura sūrst un sāp.
— Pasēdēsim mazliet, atpūtīsimies un uzkodīsim, — Marats ierosināja, — esmu jau izsalcis.
Draugi atsēdās uz akmens bluķa līdzās trosbaterijai un, atspiezdami muguru pret klinti, ar laternu apgaismodami apkārtējo mežonīgo ainavu, klusēdami sūca no termosa karsto kakao. Hidrodpolipu biezokņi, tumšās un mirguļojošās ēnas, kas rāpoja pa jūras dibenu uz drūmajām klintīm vai arī pazibēja melnajā tukšumā virs viņiem, — viss liecināja, ka šeit dzīve daudz intensivāka un rosīgāka nekā ūdens slāņos tieši virs viņiem.
— Nu, pietiks, Pavļik! Laiks griezties atpakaļ, — sacīja Marats, lēni pieceldamies un acīm redzot ne visai labprāt šķirdamies no ērtās vietiņas.
Viņš tomēr nepaguva izslieties un atliekt muguru, kad klints, pie kuras viņi atpūtās un kuras līdzsvaru acīm redzot bija satricinājuši, negaidot nogāzās pāri viņiem. Pavļiks ar Maratu tikko paguva atlēkt sāņus, bet trosbaterijas uztvērējs palika zem klints. Marata izmisums bija bezgalīgs. Viņš nevarēja sev šo nolaidību piedot. Iedarbinājis skrūvi ar desmit desmitdaļu ātrumu, viņš kopā ar Pavļiku divas stundas pūlējās izkustināt milzīgo klinti, taču viss bija veltīgi. Vairāk laika nevarēja zaudēt, un kapteinis aizsūtīja viņiem palīgā Skvorešņu. Vienīgi pēc viņa ierašanās avarijas vietā klinti izdevās nogrūst un iedarbināt trosbaterijas uztvērēju.
XI nodala IZŠĶIROŠĀ KAUJA
Ar piepūstiem muguras maisiem visi trīs lēni pacēlās tieši vertikāli uz augšu.
— Mums, puiši, šķiet, būtu laiks pagriezties horizontāli un doties tieši uz austrumiem, uz zemūdeni, — sacīja Skvorešņa, pavēries dziļummērītājā. — Dziļums — simt piecdesmit metru, tieši zemūdenes doka līmenī. Bet nu — pa labi griezties! … Stāt! — viņš pēkšņi iesaucās, pārtraukdams manevru un norādīdams ar roku pret rietumiem uz augšu un pa labi no sevis. — Kas tad tas?
Kādus desmit metrus virs viņiem un piecdesmit metrus pa labi, uz ziemeļrietumiem, zili zaļajā ūdeņu krēslā slīdēja milzīga, melna ēna. Tai uz muguras varēja redzēt kaut kādus lielus cilindrveida paugurus ar īsiem, vertikāliem stobriem. Ena virzījās it kā bez piepūles — taisna, asa, noapaļota pakaļgalā un smaila priekšpusē kā kuģa priekšgals.
— Bet, rau, uz dienvidiem vēl viena! Re, re, ari piecdesmit metru atstatumā! — izbrīnījies iesaucās Pavļiks, rādīdams pa kreisi no pirmās ēnas. — Kas gan tas varētu būt!
— Jā, jā, redzu, — apstiprināja Marats.
— Zemūdenes! … — pēkšņi uztraukts iesaucās Skvorešņa. — Lai esmu nolādēts, ja tās nav zemūdenes!
— Par ko jūs runājat, biedri Skvorešņa? — atskanēja vecākā leitnanta balss. — Kādas zemūdenes?
— Neko nesaprotu, biedri vecākais leitnant! — Skvorešņa atbildēja. — Divas zemūdenes alas traversā … Dodas ar vismazāko ātrumu uz salu … Ietur simt metru lielu intervālu. Peldam uz dienvidiem, lai aplūkotu labāk…
— Ziņojiet, ko redzēsiet! — pavēlēja vecākais leitnants. — Dodu trauksmes signālu! … Ieslēdzu visus gatavos ultraskaņas prožektorus!
Pa to laiku Skvorešņa iedarbināja skrūvi un ar trīs desmitdaļu ātrumu devās pa kreisi, uz priekšu un gar nezināmo zemūdeņu fronti. Marats un Pavļiks viņam sekoja.
Aizpeldējis kādus simt metrus no otrās zemūdenes, Skvorešņa ziņoja: