Atskanēja spalgs, šausmu pilns Pavļika kliedziens:
— Adata! . . .
Tā bija pirmā cilvēciskās balss skaņa, kas izlauzas šīs briesmīgās, pusminuti ilgās cīņas laikā …
Pavļika kāja izrāvās no Gorelova paduses un ar negaidītu spēku iespēra pa roku, un roka atspraga sānis, pirms adata bija paguvusi pieskarties vīlei. Taču atpakaļ kāja vairs neatgriežas: ar vienu pleca kustību Gorelovs nokratīja no sevis līdzsvaru zaudējušo zēnu, un tas kūleniski, savas skrūves aizrauts, ienira dziļumā, kur sagrūdās ar vēl neatžilbušo Maratu. Tuvu, gluži tuvu viņiem līdzās, saviļņoto ūdeņu lēni šūpots, līgojās skafandrā iekaltais leitnanta ķermenis.
— Uz dzivību un nāvi, odze! — neaprakstāmā niknumā ierēcās Skvorešņa.
Gorelova roka nepaguva vēl atgriezties pirmītējā stāvoklī, kad Skvorešņas dūrē paspīdēja tāda pati adata.
Tikai uz mirkli divi briesmīgi ienaidnieki sastinga viens otra priekšā, viens pret vienu, aci pret aci, it kā meklēdami ienaidnieka vājo vietu.
Gorelova acis dega ārprātā, seja bija bāla kā vasks, plānās lūpas kļuvušas zilas un saviebtas dīvaina vipsnā, atklājot lielos zobus. Viņš šai mirklī atgādināja vecu, vajātu vilku, kas nolēmis, žēlastību negaidot, dārgi pārdot savu dzīvību.
Lielā, apaļā, allaž tik labsirdīgā Skvorešņas seja pēkšņi it kā sakritās, novājēja. Viņa sejas panti šķita pārak- meņojušies bargā vīrišķībā, mazās, pelēkās acis vērtās vēl mazākas un droši, mierīgi urbās pretiniekā. Likās, ka Skvorešņas pēdējā kliedzienā izlauzušās viņa trakās dusmas un devušas vietu nesalaužamai gribai un aukstam aprēķinam: cīņā uz dzīvību un nāvi ar tādu pretinieku var izlietot visus līdzekļus.
Gorelova kreisā roka palika bezcerīgi paralizēta Skvorešņas labajā rokā, toties viņš varēja manevrēt ar brīvo labo roku pret pretinieka kreiso, un to viņš uzskatīja par acīm redzamu priekšrocību.
Pagāja tikai viens mirklis, un pēkšņi kā seno bruņinieku vairogi viens pret otru triecās brīvo roku metala elkoņi, atvairot adatas nāvīgo uzbrukumu. Gorelova labā roka atsitās pret nepārvaramu šķērsli, un tai pašā mirkli Skvorešņas kreisā roka izstiepās kā stopa aukla, un adata atdūrās pret Gorelova neaizsargātajām krūtim Tās aizsargāt jau bija par vēlu, un Gorelovs tikai viegli pagriezās sānis — adata noslīdēja gar viņa krūtīm, garām liktenīgajai vīlei.
Vēlreiz šķindēdami sadūrās elkoņi, un atkal Gorelova labā roka kā skaida atlidoja sānis no Skvorešņas kreisās rokas. Šķita, Gorelovs nobāla vēl vairāk: priekšrocība, uz ko tas acīm redzot tā cerēja, izkūpēja kā dūmi pretī Skvorešņas briesmīgajam spēkam. It kā paredzot nenovēršamo, Gorelova sirdi sažņaudza bailes …
Mazās, pelēkās acis auksti un droši urbās melnajās, kvēlojošajās pretinieka acīs un nepalaida garām trisošo izbaiļu ēnu, kas tajās pavīdēja.
Trešo reizi sadūrās elkoņi, un Gorelova roka atsprāga nost, kā jau iepriekš būtu tam sagatavojusies, bet viņa acīs pazibēja kas netverams, it kā cerība. Mazās, saltās acis, kas šķita jau pārvērtušās spraudziņās, pamanīja arī to. Un Skvorešņas roka vairs neatgriezās vis agrākajā stāvoklī, bet negaidot sāka zvetēt sāņus pasisto Gorelova roku. Tas atspieda to aizvien vairāk un vairāk atpakaj. It kā piekalts ar važu pie Skvorešņas labās rokas, Gorelovs locījās, viņa brīvā roka vairs nevarēja izvērsties. Pēkšņi Skvorešņas roka mainīja virzienu un, pirms Gorelovs to saprata, pacēlās pār viņa galvu un ar satriecošu pērkonīgu belzienu, atkārtodama viņa paša manevru, nokrita uz Gorelova ķiveres, pretī viņa sejai. Galva ķiverē kūļājās kā spēļu klaunam un tai pašā mirklī Skvorešņas dūre iebelza pa ienaidnieka adatas stingri savilkto auklu un to pārrāva.
Ienaidnieks bija atbruņots. Viņa abas rokas, sagrābtas kā tērauda knaiblēs, atradās Skvorešņas rokās. Griezdamās ar desmit desmitdaļu ātrumu, Skvorešņas skrūve, pārspēdama četras desmitdaļas Gorelova ātruma, aizrāva abus dziļumā.
Cīņa ilga pavisam vienu vai divas minūtes. Tā jau bija galā, kad parādījās ķiveres ar Pavļika un Marata bālajām, apjukušajām sejām. Turēdami aiz metala rokām leitnanta nedzīvo ķermeni, viņi klusēdami pārlaida skatienu Skvorešņas tumšsarkanajai sejai un Gorelovam, kas ar putām uz zilajām lūpām vēl joprojām raustījās un cīnījās.
— Pavļik, — Skvorešņa izdvesa, — leitnantu turi viens … Marat, sasiet nodevēju ar manu virvi …
Marats aši atšķetināja Skvorešņam pār kreiso, plecu pārmesto virves rituli, un pēc mirkļa pirmā cilpa aptinās ap vienu Gorelova kāju, kas izmisīgi spārdījās. Pēc dažiem mirkļiem šai kājai tika pievilkta klāt arī otra .. .
Marats jau beidza sasaistīt Gorelova rokas, kad no tumsas viena pēc otras negaidot iznira divas ēnas ar spilgti degošām laternām. Tie bija Krutickis un Matvejevs, kurus kapteinis bija izsūtījis Skvorešņam palīgā. Pēc Skvorešņas mājiena viņi paņēma Gorelovu aiz virves gala, kas karājās pie viņa pleca.
— Pavļik, — smagi elsodams, izdvesa Skvorešņa, — nodod leitnantu Matvejevam …
Kopš tā brīža, kad kopā ar Maratu Pavļiks satvēra leitnanta ķermeni, viņu nemitīgi kratīja sīkas, drudžainas baiļu trīsas. Pavļiks nespēja vēlreiz pavērties mierīgajā, bālajā, it kā aizmigušajā leitnanta sejā. Ar nepaklausīgām kājām, gandrīz neapzināti, viņš pārlika stūres, pievilka padevīgo leitnanta ķermeni pie Matvejeva un atdeva tam nogalinātā roku. Tikpat neapzināti, bez asins lāsītes sejā, ar nepārejošu šausmu pilnām acīm, viņš piepeldēja pie milzīgā, spēcīgā Skvorešņas stāva un cieši tam piekļāvās.
Skvorešņa dziļi noelsās, pavērās apkārtējos, tad aizsmakušā balsī ziņoja:
— Biedri komandier! Ienaidnieks sagūstīts. Nosūtu viņu uz zemūdeni.
Pēc kādas minūtes atskanēja uzsvērti mierīgā kapteiņa balss:
— Mēs visu redzējām. Jūs, biedri Skvorešņa, savu pienākumu esat izpildījis drosmīgi. Pateicos jums! Tēvijas nodevējs, diversants, kas uzspridzināja mūsu zemūdeni, nodevējs, kas aizbēga pie mūsu sociālistiskās Dzimtenes nāvīgajiem ienaidniekiem, saņems pelnīto sodu! Lai Matvejevs ar Kruticki trīssimt metru dziļumā ved viņu un kritušo leitnantu uz zemūdeni. Jūs, Marat un
Pavļik, pārpeldiet pāri aizdomīgajām zemūdenēm astoņdesmit astotajā sektorā, bet pēc tam atgriezieties uz «Pionieri». Mums laikam drīz vajadzēs uzsākt kauju.
* *
*
Trīs draugi ar aizdedzinātām laternām klusēdami peldēja uz austrumiem ar sešu desmitdaļu ātrumu, dzenoties pakaļ zemūdeņu frontei, kas bija nozudusi šai virzienā.
Pēc dažām minūtēm viņi ieraudzīja ienaidnieka kuģus, kas lēni, it kā zagdamies tuvojās salai. Līdz salai bija palikuši ne vairāk kā astoņi kilometri.
Pirmais klusumu pārtrauca Skvorešņa.
— Esmu pārliecināts, ka Gorelovs ne vienreiz vien bija nolaidies ūdenī salas tuvumā. Neviens nebūtu varējis tik noteikti izlūkot «Pioniera» atrašanās vietu un tā slēptuvi. To varēja izdarīt vienīgi viņš un vienīgi tādā skafandrā kā mūsējais… Redziet, cik droši, ieturot ierindu, brauc zemūdenes — taisni uz alu, tieši tās līmenī.
Viņi jau peldēja virs zemūdeņu ierindas. Cīņas laikā zemūdenes bija tuvinājušās un intervāli starp centralas - jiem kuģiem samazinājušies līdz piecdesmit metriem.
— Palēniniet ātrumu līdz vienai simtdaļai! — izrīkoja Skvorešņa.
Visi trīs uzreiz gandrīz apstājās uz vietas un palika virs zemūdenēm. Skvorešņa turpināja: