— Klausieties, puiši! Ja nu mēs sarīkotu šīm ienaidnieka zemūdenēm mazu pretdiversiju? Jūs redzat, kā tās sakļauj ierindu lokā? Pajautāšu kapteinim! … Biedri komandieri
— Klausos, biedri Skvorešņa.
— Vai jūs mums neatļautu, pirms ienaidnieks mums uzbrūk, pamēģināt izsist no ierindas trīs viņa zemūdenes?
— Kādā veidā?
— Man līdz ir trīs granatas un manilas troses pārpalikums. Zemūdenes peld ar vismazāko ātrumu, skrūvēm gandrīz nemaz negriežoties. Mēs piesietu pie skrūvēm pa granatai … Skrūves uztīs troses, bet pēc tam ar savām lāpstiņām uzsitis pa granatām.
— Asprātīga ideja, biedri Skvorešņa! — pēc mirkļa atbildēja kapteinis. — Bet es negribu pirmais sākt naidīgo uzbrukumu. Lai to dara viņi. Griezieties atpakaļ!
— Tieši tā, griezties atpakaļ! Ar divu desmitdaļu ātrumu uz priekšu! — Skvorešņa deva komandu Maratam ar Pavļiku.
Viņi lēnām, it kā negribot devās uz priekšu, nolaizdamies pie zemūdenēm, lai vēlreiz tās uzinanigi aplūkotu, un pēc tam sāka peldēt uz salu.
Aizpeldot kādus pāris kilometrus no ienaidnieka kuģiem, Pavļiks pagrieza galvu pret Skvorešņu, gribēdams viņam kaut ko sacīt. Pa acu galam viņš pēkšņi ieraudzīja garas, melnas līkloču ēnas, kas strauji dzinās viņiem pakaļ.
— Mums seko haizivis! — iesaucās Pavļiks un pavērsa laternas staru pret tām.
To pašu ātri izdarīj-a Skvorešņa un Marats. Dīvainie ķermeņi nāca viņiem aizvien tuvāk. Taču tie nelīdzinājās ne haizivīm, ne kādiem citiem ūdens iemītniekiem. Uz to apaļajām, metāliski spīguļojošām galvām bez mutēm zilgani zalgoja četras lielas, plakanas acis. Slaidie, noapaļotie ķermeņi sašaurinājās mugurpusē, kur ar acīm netveramu ātrumu griezās kaut kādas neparastas astes .. . Savādo ķermeņu skaits aizvien pieauga, aizvien jaunas un jaunas ēnas izšāvās no aizmugures tumsas.
— Lejup! — nokomandēja Skvorešņa.
Visi trīs acumirklī izpildīja pavēli un, pārkārtojuši stūres, saliekušies lokā, strauji ienira dziļumā.
Daži dīvainie ķermeņi atšķīrās no pieaugošā bara un, noliekuši galvas, sekoja cilvēkiem; pārējie, paņirbēdami laternu gaismā, aizšāvās taisnā līnijā tālāk.
— Uz augšu! — steigšus atskanēja jauna Skvorešņas komanda.
Gandrīz nekavējoties kursu pārmainīja ari vajātāji, aizvien vairāk tuvodamies draugiem …
— Magneta torpēdas! — pārsteigtais Skvorešņa iesaucās un nokomandēja: — Ar trīs desmitdaļu ātrumu uz priekšu! Taisnā līnijā!
Torpēdas tagad šāvās viņiem pakaļ, neatpaliekot, bet arī netuvojoties, turoties kādus trīsdesmit metrus iepakaļ.
— Biedri komandier, magneta torpēdu bars šaujas tieši uz salu! Sešas vajā mūs!
— Redzam uz ekrana!
— Atļaujiet pagriezties atpakaļ, lai neaizvilktu sev līdz torpēdu asti!
— Atļauju!
— Vai kaujas operācijās var uzskatīt par uzsāktām?
— Jā … Tās uzsācis ienaidnieks!
— Paldies, biedri komandier! Nu, puikiņi, pagrieziens pa horizontāli simt astoņdesmit grādu leņķī!
Apgriezdamies plašā lokā, visi devās atpakaļ kā iepriekš ar trīs desmitdaļu ātrumu. Torpēdas automatiski, bet, pēc smīnošā Skvorešņas domām, pat padevīgi, atkārtoja manevru.
— Izšķirties! — joprojām komandēja Skvorešņa. — Pa labi un pa kreisi no manis! Ieturēt piecdesmit metru intervālu!
Torpēdu pulciņš tāpat izšķīrās. Skvorešņam sekoja trīs jorpedas, Maratam — divas, Pavļikam — viena.
Ūdeņu tumšajā krēslā priekšā parādījās zemūdeņu rinda. Torpēdas pēkšņi paātrināja gaitu, tuvojoties Skvorešņam, Maratam un Pavļikam. Milzīgās zemūdeņu ēnas ātri izauga priekšā, kļuva aizvien skaidrākas, draudot ar sadursmi.
—Vai jūtat! — gavilējoši iekliedzās Skvorešņa. —- Katrs uz zemūdeni sev pretī! Ar desmit desmitdaļu ātrumu uz priekšu! Zem ķīļa!
Cilvēki kā bultas šāvās pretī kuģiem. Jau panirdams zem tiem, Skvorešņa atskatījās un paguva ievērot, kā visas viņam sekojošās torpēdas, aizvien vairāk palielinot ātrumu, pēkšņi paceļ uz augšu savas nāvi nesošās galvas un drāžas virsū zemūdenēm … Kuģu milzīgo metālisko masu pievilkšanas spēks pārspēja skafandru pievilkšanas spēku!
Tikko Skvorešņa un viņa biedri" bija paguvuši atrauties kādus simt metrus no zemūdenēm, kad seši neparasti stipri sprādzieni cits pēc cita satricināja apkārtējos ūdeņus. Tūlīt pēc sprādzieniem uzliesmoja trīs milzīgi uguns- stabi, neredzamas, spēcīgas strāvas tālu aizsvieda cilvēkus, un viss uzreiz noklusa …
— Biedri komandier! Trīs ienaidnieka zemūdenes iznīcinājušas viņu pašu torpēdas! — «Pioniera» centralajā postenī atskanēja Skvorešņas ziņojums.
— Redzēju. Apsveicu ar panakumiem!
— Vai atļauts operāciju atkārtot?
Atbilde sekoja pēc kāda brīža.
— Ienaidnieks apjucis, — beidzot bija dzirdama kapteiņa balss. — Tas gatavojas atkāpties. Zemūdenes priekšgala lielgabals uzsācis kauju. Atgriezieties ala, ieturot trīssimt metru dziļumu!
— Tieši tā — atgriezties alā, ieturot trīssimt metru dziļumu!
* * *
No «Pioniera» izejkameras Skvorešņa, Marats un Pavļiks nekavējoties devās uz zemūdenes centrālo vadības posteni. Telpās, caur kurām viņi gāja, komanda klusējot, nenolaižot acis no saviem aparatiem un mechanis- miem, apsveica viņus, paceļot uz augšu rokas. Visa komanda jau zināja par viņu piedzīvojumiem.
Ejot pa augšējo gaiteni, viņi vēl iztālēm ieraudzīja ūdenslīdēju Kruticki, kas nekustīgi stāvēja pie leitnanta Kravcova kajites durvīm. Krutickis bija pilnā kaujas formā: ar šauteni pie kājas, ar kortiku pie kreisajiem un ultraskaņas pistoli pie labajiem sāniem. Viņa seja bija cieta kā akmens, viņš salti, it kā nepazīstot skatījās uz nācējiem — Skvorešņu, Maratu un Pavļiku. Ar sevišķu, negaidīti pavēlošu izteiksmi, kas raksturīga vienīgi karavīriem, kuri stāv kaujas sargpostenī, viņš uzsauca:
— Turēties pie pretējās sienas!
Un trīs draugi, spiezdamies pie sienas, uzmanīgi un klusēdami pagāja garām durvīm, nenovēršot no tām skarbus skatienus, it kā redzētu tām cauri nožēlojamā un nicināmā nodevēja un slepkavas stāvu.
Centralajā postenī kapteinis noklausījās Skvorešņas īso raportu.
Tad kapteinis, redzami saviļņots, cieši paspieda Skvorešņam roku:
— Apsveicu jūs! Dzimtene neaizmirsīs jūsu slavenos kaujas nopelnus!
Kapteinis paspieda roku arī Maratam:
— Paldies, biedri Bronštein, par strāvu! Tā deva mums iespēju sagaidīt ienaidnieku pilnā apbruņojumā un viņu iznīcināt!
Un, uzrunādams Pavļiku, kas, aiz uztraukuma gan bālēdams, gan sarkdams, stāvēja taisni izslējies kā īsts padomju jūrnieks, kapteinis ar smaidu, no kura Pav|ikam pēkšņi iegribējās uz rokām paieties pa centrālo posteni, sacīja:
— Paldies par visu, biedri Buņak! Jūs izturējāties varonīgi! Visa padomju flote un visa mūsu Dzimtene drīz par to dzirdēs! … Brīvi, biedri! — jautri nokomandēja kapteinis. Klusi smiedamies, viņš apņēma zēnu ap pleciem, pievilka viņu sev klāt, apskāva un noskūpstīja: — Pavļik! Manu mīļo zēn! Tu būsi mūsu Dzimtenes cienīgs dēls un slavens jūrnieks, ja vien gribēsi!
— Gribu! Gribu, biedri komandier! — aiz uztraukuma skanīgā balsī izsaucās Pavļiks. — Es būšu padomju jūrnieks! Gribu būt zemūdens darbinieks. Kalpošu Dzimtenei kopā ar jums un mācīšos no jums, biedri komandier!
Šīs zēna dedzības saviļņoti, visi kādu mirkli klusēja. Beidzot kapteinis, uzlicis roku Pavļikam uz pleca, sacīja: