Visi nervozēja, ik mirkli pavērdamies pulkstenī. Sevišķi uztraucās gāzes vadu kamerā. Mechaniķiem kaut kas neveicās. Vairākas savās vietās iemontētās caurules pēc jaunas pārbaudes Kozirevam likās aizdomīgas, un viņš tās izbrāķēja. Vajadzēja uzkāpt noliktavā, izraudzīties un iemontēt citas. Laiks skrēja, pulkstenis rādīja jau divdesmit divi, taču kamerā darbu vēl bija daudz. Bet elektriķi pa to laiku nepacietīgi gaidīja, kad atbrīvos kameru, lai varētu uzstādīt sagatavoto aparaturu. Ari viņiem vajadzēja šim darbam ne mazāk par stundu un piecpadsmit minūtēm.
Beidzot pulksten divdesmit trijos ļaudis atlieca muguras un varēja noslaucīt sviedrus no pieres. Kozirevs pēdējo reizi pārbaudīja caurules un to nostiprinājumus, un visi izgāja no kameras. Tur iesteidzās elektriķi. Pulksten divdesmit četros zoologs, Cojs un radisti kuģa pakaļgalā pabeidza tīrīt un slīpēt dīzes un dīzu gredzenu. Vēl pēc piecpadsmit minūtēm no alas atgriezās vecākais leitnants ar savu grupu: zemūdenes korpuss pēc pārbaudes bija ideālā stāvoklī.
Kapteinis pavēlēja vecākajam leitnantam ņemt visus brīvos ļaudis, lai savāktu un iekrautu materialus un piederumus, kas sakrājušies alā ārpus zemūdenes. Pie šā darba aizgāja ūdenslīdēji, radisti, Selavins, zoologs, Cojs un daudzi citi. Visvairāk laika un pūļu prasīja paaugstinājuma un sastatņu novākšana ap dīzu gredzenu, «Pioniera» trošu cilpu atmudžināšana, elektriskās vinčas, prožektoru un apgaismošanas tīkla noņemšana.
Ar grūti aprakstāmu niknumu ļaudis metās šai pēdējā uzbrukumā. Vienīgi apziņa, ka tas tiešām ir pēdējais sasprindzinājums, pēdējā piepūle, ko no viņiem prasa, palīdzēja mobilizēt gribas, enerģijas un spēka paliekas. Bez piecpadsmit minūtēm vienos viss, kas atradās alā, bija savākts pie izejplatformas. Sāka steidzīgi iekraut. Divatā vai pa vienam, piepūšot gaisa maisus, bet reizēm laižot darbā skrūves, cilvēki pacēla dēļus, caurules, vinču, trošu rituļus, prožektorus, vadu kamolus, darba rīkus un visu to sakrāva izejkameras kaktā, lai tad vēlāk, brauciena laikā un vaļas brīdī, izšķirotu un noliktu vietā. Nekārtīgā kaudze kaktā strauji pieauga un drīz aizņēma veselu sienu.
Skvorešņa strādāja gan pie izejplatformas, pasniedzot biedriem vissmagākos priekšmetus, gan pats ienesdams tos kamerā. Un, kad viņš uzkāpa uz platformas vai gadījās brīvi mirkļi, pasniedzot vienu un pēc tam otru lietu, galva aizvien biežāk un smagāk tinās miglā, acis aizvērās un aizvien grūtāk bija atdarīt plakstus un atjēgties. Reiz viņš brītiņu tā arī nostāvēja, cauruli satvēris, it kā iegrimis nemaņā, un Matvejevam vajadzēja viņu pāris reizes sapurināt aiz pleca, lai liktu atjēgties. Bija ļoti neveikli, un Skvorešņa nezināja aiz kauna kur dēties.
— Kas tad ar jums notika, Andrej Vasiļjevič? — jautāja Matvejevs, liekdams muguru zem jaunas nastas.
— Nu tā, zini… sāku domāt… atcerējos Gorelovu … — stostīdamies nomurmināja Skvorešņa pirmo, kas iešāvās prātā.
— Ā-a … — saprotoši novilka Matvejevs. — Jā … ir jau par ko padomāt.
Iekraušanu beidza, «Pionierim» šūpojoties un pavirzoties gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan uz sāniem: elektriķi un mechaniķi jau izmēģināja dzinēj- un stūres dīzes. Ala šai laikā jau bija gandrīz pilnīgi iztīrīta. Pēdējos sīkumus pievāca Skvorešņa.
— Viss? — no kameras vaicāja vecākais leitnants.
— Viss! — lejā atskanēja Skvorešņas balss.
— Iekāpiet! Sāku komandas pārbaudi!
— Tieši tā, iekāpt! — atbildēja Skvorešņa, parādīdamies uz platformas ar milzīgu klēpi darba rīku.
Skrūvei vēl darbojoties, viņš iespraucās kamerā, un vecākais leitnants tikko paguva piedurt viņam ar pirkstu, nosakot:
— Viens …
Nedevis rīkojumu platformu pacelt, vecākais leitnants turpināja skaitīt pārējos, kas pildīja kameru:
— Divi… trīs … pieci… astoņi…
Ļaužu bija daudz — astoņpadsmit vīru. Kamēr turpinājās pārbaude, platforma vēl nebija pacelta, un neviens tam nepievērsa uzmanību.
Beidzot vecākais leitnants noteica:
— Visi ir. Pacelt platformu! Aizbīdīt durvis! Atvērt ventilāciju!
Odens strauji noplaka, drīz arī gaisa spiediens kamerā bija noregulēts līdz normālām.
Uztraukdamies visi ātri un nepacietīgi noņēma skafandrus, steigdamies jo drīzāk nokļūt posteņos pie me- chanismiem un aparatiem, lai aizbraukšanas brīdī būtu savās vietās. Pēdējais no kameras izskrēja vecākais leitnants un, steigdamies uz centrālo posteni, pa ceļam uzsauca dežurējošajam ūdenslīdējam Krutickim pie izejka- meras:
— Visi ir! Noslēgt durvis!
— Tieši tā, noslēgt durvis!
Tomēr Krutickis pabāza pa kameras durvīm galvu. Tikai pārliecinājies, ka kamerā neviena nav, viņš noslēdzi ūdeni necaurlaidošās kameras durvis, nostiprināja durvju figzdu, nospiežot piedziņas pogu, un devās palīgā tīrīt telpas.
Atskanēja skaļš trauksmes signāls:
— Visi vietās!
Komanda sastinga savās vietās pie daudzajiem aparatiem un mechanismiem.
Centralajā postenī kapteinis nospieda uz zemūdenes vadības klaviatūras galējo kreiso kauliņu.
•Zemūdene nodrebēja, pār korpusu un klājiem pārskrēja sīkas, taču pilnīgi manāmas trīsas.
«Pionieris» devās ceļā.
Sākās pēdējais, milzigais ceļa posms — uz tālajiem Padomju zemes dzimtajiem krastiem …
Trisas kļuva aizvien sīkākas, pierima un beidzot izzuda pavisam.
«Pionieris» bija atstājis savu slēptuvi un traucās pa okeana neaptveramajiem plašumiem, kas pavērās tā priekšā uz centrālā posteņa ekrana. Ultraskaņas prožektoru stari uzmanīgi iztaustīja ūdens slāņus divdesmit kilometru apkārtnē, divi infrasarkanie izlūki piecdesmit kilometru uz priekšu šaudījās augšup, lejup un uz visām pusēm, vēstot centralajā postenī par visu pamanīto.
Viss bija klajš, mierīgs, priekšā drošs ceļš.
«Pionieris» nolaidās piecsimt metru dziļumā, ietina sevi tvaika plīvurā, uzņēma kursu un, attīstīdams aizvien lielāku ātrumu, traucās uz priekšu.
Mechanismi un aparati strādāja bez traucējumiem, precizi un ritmiski, dīzu klusie sprādzieni saplūda nepārtrauktā, spēcīgā aukā, desmiti un simti kilometru strauji palika iepakaļ.
Tieši šajās līksmajās, satraukuma pilnajās stundās vecākais radists Pļetņevs nodeva kapteinim uztverto un atšifrēto kreisera «Jamato» radiogramu.
Radiograma papildus iepriekšējiem ziņojumiem jūras ģeneralštabam vēstīja, ka, neraugoties uz visiem glābšanas soļiem, eskadras mīnu kuģis «Sazanami II» ceļā no Rapanui uz bazi nogrimis no kaujā dabūtajiem bojājumiem. Turklāt, radiograma ziņoja, pirms divi stundām kreisera «Jamato» komandieris kapteinis Maeda, nespēdams pārdzīvot sakāves kaunu, izdarījis harikiri, pie kam viņam ar sirsnīgu draudzību un mīlestību palīdzējis leitnants Todzio. Kreisera vadību uzņēmies vecākais leitnants Jasuguro Nakano.
Pa visām «Pioniera» telpām atkal noskanēja trauksmes atsaukuma signāls. Tas izskanēja kā maiga, salda melodija to ausīs, kam nesa mieru un atpūtu . . .
Nedusēja vienīgi «Pionieris». Bez noguruma un atpūtas tas neatturami un strauji šķēla zemūdens dzīles, nesdams sevī nepacietīgu gaidu laimi un prieku par ilgotā mērķa tuvošanos. Aizvien jauni un jauni simti un tūkstoši
kilometru palika aiz muguras, izzuda miglainajā tālē.