Nepabeigtie darbi jau bija gandrīz galā. Vajadzēja vienīgi savest kārtībā apgaismošanas un signalizacijas tīklu dzīvojamās telpās, nokrāsot dažas mašīnas un starpsienas, izšķirot materialus un darba rīkus, kas iekraušanas laikā bija samesti izejkamerā. Vecākais leitnants atlika šos mazāk nozīmīgos darbus uz beigām, lai ar tiem nodarbotos pēc kopējās sapulces, kurai bija jānotiek šovakar.
Dzīve uz «Pioniera» iegāja savās parastajās sliedēs. Taču komanda tagad ilgojās pēc darba. Darbs atļāva kaut mazliet, kaut īsu brīdi laiku laikiem aizmirst nedzīstošo brūci, smago zaudējumu, ko piedzīvojusi draudzīgā saime, kas tagad traucās pretī viesmīlīgajiem, vēlīgajiem Dzimtenes krastiem. Skumjas par bojā aizgājušo biedru aptum- šoja atgriešanās prieku.
Pulksten divdesmitos divdesmit otrajā augustā, gandrīz pie pašiem dzimtenes ūdeņiem, komisārs Sjomins nolika kopēju sapulci visiem komandas locekļiem, kas nav aizņemti sardzē un dežūrās, lai rezumētu zinātniskos, iechniskos un militāros rezultātus, kuri gūti šai vēsluriskajā padomju zemūdenes braucienā pāri diviem okeāniem — braucienā, kas vēlāk k|ūs slavens visā pasaulē.
Noliktajā laikā sarkanajā stūrītī sāka ierasties ļaudis. Pulcējās klusu, bez parastās rosības. Sanāca nelielos pulciņos, sarunajās pusbalsī, pieklusa, uz brītiņu iegrimuši citās domās, un atkal mēģināja uzsākt sarunu.
Garš, šaurs galds, pārklāts ar sarkanu vadmalu, stāvēja telpas vidū, taču neviens pie tā nepiesēdās. Arī pie bufetes, uz kuras bija salikti šķīvji ar viegliem uzkožamiem, kūkām, saldumiem un minerālūdeņiem, nebija parastā trokšņa, jautrās kņadas, joku un smieklu.
Ieradās referenti: profesors Lordkipanidze, profesors Šelavins un Kozirevs. Viņi, izņemot zoologu, nosēdās pie galda un sāka sakārtot savus konspektus un piezīmes. Zoologs, domās iegrimis, pastaigājās gar brīvo sienu galda viņā pusē.
Beidzot ieradās kapteinis un komisārs. Komisārs, kas šādās sapulcēs parasti izpildīja priekšsēdētāja pienākumus, pazvanīja, un visi ieņēma vietas. Īsos vārdos komisārs raksturoja šīsdienas sapulces uzdevumu un deva vārdu okeanografam profesoram Selavinam. Šoreiz okeanogrāfā ziņojums rosību neizraisīja. Tas bija īss, sauss un lietišķs. Šelavins ziņoja par daudzajiem ievērojamiem atklājumiem, kas izdarīti ar neparastās zemūdenes palīdzību, par jaunām zemūdens kalnu grēdām, par līdz šim nepazītām dziļūdeņu straumēm, par jauniem atklājumiem sāļu, gāzu un temperaturu sadalē dažādos okeana rajonos un dziļumos, par magnētisko un graviometrisko mērojumu rezultātiem, par ledus izveidošanās procesiem un likumiem Antarktikā, par zinātnes vēsturē pirmo reizi cilvēka acīm novēroto zemūdens vulkānā izvirdumu. Visi šie atklājumi un novērojumi, pēc Šelavina vārdiem, paver okeanografijas vēsturē jaunu, spilgtu lappusi un paceļ padomju zinātnes autoritati un nozīmi neaizsniedzamā augstumā.
Uzstādamies pēc Šelavina, zoologs nespēja uzreiz savu ziņojumu iesākt. Viņš ar pūlēm koncentrēja domas, novirzījās no temata, atkārtojās un tikai ziņojuma vidū nomierinājās, pamazām aizrāvās un ar parasto dedzību sāka runāt par viņa iemīļotās zinātnes jomā gūtajiem panākumiem šai neparastajā braucienā. Viņš runāja par neskaitāmām jaunatklātām okeānu dzīvnieku valsts sugām, ģintīm, dzimtām un pat klasēm, par dziļūdeņu un jūras dibena faunas dzīvi, strukturu, barību, par to, cik ārkārtīgi nozīmīgs ir atklājums, ka vēl līdz šim okeana dzīlēs dzīvo pleziozauri — tālo ģeoloģisko laikmetu dzīvnieku valsts paliekas, runāja par ievērojamo atradumu — jaunas klases zeltražiem moluskiem, kuri, pateicoties Coja pūlēm, kļūs neizsīkstošs zelta avots Padomju zemes vajadzībām, pieminēja arī līdz šim zinātnei nepazīstamos milzīgos krabjus. Beidzot zoologs tā aizrāvās, ka priekšsēdētājam vajadzēja vairākas reizes viņam atgādināt, ka viņa laiks jau sen izbeidzies.
Pēc zoologa runāja Kozirevs, kas sapulcei pastāstīja par zemūdenes lielo izturību manevrēšanas un kaujas spējām un sevišķi par tās mechanismu un aparatu vienkāršību, kas atļauj ar savstarpēji aizvietojamu daļu un veselu agregatu palīdzību ātri un viegli izdarīt remontu un pat pilnīgi atjaunot zemūdenes iekārtu un apbruņojumu visīsākajā laikā. Tieši tāpēc izdevies ļoti ātri pašu spēkiem likvidēt tik nopietnu avariju, kāda notika ar zemūdeni pie Rapanui salas.
Pēdējais vārdu ņēma kapteinis. Viņš rezumēja visu, ko pirms viņa pa specialitātēm bija ziņojuši referenti, tomēr vairāk pievēršoties cilvēkiem, kuru pašaizliedzīgais darbs, entuziasms un pašuzupurēšanās devusi iespēju padomju zinātnei sasniegt visas šīs uzvaras. Ar sirsnīgu siltumu viņš atsaucās par profesoru Lordkipanidzi, atgādinādams, par kādu cenu un ar kādām dzīvības briesmām viņš ieguvis materialus par pleziozauriem — krīta perioda reliktiem; par profesoru Šelavinu, kas tikko nebija aizgājis bojā, pētījot Atlantijā kalnu labirintu un atklājot tur kristālisko zeltu; par Coju, kas ar nesalaužamu nelokāmību un neatlaidību strādāja pie savas idejas — radīt veselas fabrikas ar moluskiem, kuri iegūtu jūras zeltu. Ar neslēptu satraukumu kapteinis pēc tam sāka raksturot zemūdenes ekipāžā brīnišķīgo, pašaizliedzīgo darbu un rīcību visā šai vēsturiskajā braucienā. Viskritiskākajos brīžos — magneta torpēdu uzbrukumā Atlantijā, milzīgo ledus kalnu gūstā un beidzot pēdējās katastrofas laikā pie Dienvidu saulgriežu loka — nevienu mirkli panika nav atradusi vielu padomju ļaužu sirdis uz zemūdenes. Par ekipāžā nesatricināmo izturību, mieru, priekšzīmīgo disciplinu un morālo spēku var būt lepna un priecīga mūsu lielā Dzimtene, kura pratusi izaudzināt tik uzticīgus dēlus, kvēlus cīnītājus par komunisma uzvaru tiklab tās robežās, kā arī tālu aiz tām … Pat viena zemūdenes komandas locekļa neģēlīgā nodevība nav varējusi salauzt ekipāžā garu. Zemūdenes remonts un atjaunošana pēc sprādziena — tā ir varonīga cīņa, kuru var stādīt augstāk par daudzām kaujām un sadursmēm. Pietiek atminēties-Pav- ļiku, kuru komanda uzņēma pie sevis un ar vīrišķību, nelokāmību un disciplinu īsā laikā tā pāraudzināja, iesak- ņoja viņā tās pašas īpašības, ka šis vienkāršais zēns tagad var būt par drošsirdības, vīrišķības un apķērības paraugu daudziem jo daudziem mūsu Dzimtenes zēniem viņa vecumā un pat vecākiem.
Kapteinis uz mirkli apklusa. Pār viņa seju pārskrēja ēna, acis pa pusei pievērās. Lēni, it kā milzīga smaguma nospiests, ar redzamu piepūli viņš runāja tālāk:
— Biedri! Tagad gribu pieminēt smagos zaudējumus, ko cietusi mūsu draudzīgā, cieši vienotā saime …
Atstumto krēslu troksnis uz mirkli pārtrauca viņa runu. Visi piecēlās un mēmā klusumā, ar noliektām galvām klausījās kapteinī.
— Mēs esam zaudējuši jauno biedru, leitnantu Jtiriju Pavloviču Kravcovu. Neraugoties uz aizrautīgo raksturu, pietiekamas izturības trūkumu, kas izskaidrojams ar viņa jaunību, viss liecināja, ka no viņa būtu izveidojies drošs, godīgs, Dzimtenei uzticīgs komandieris. Pietiek atcerēties viņa rīcību avarijas laikā ledus tunelī. Ievainots, zaudēdams samaņu, viņš tomēr neatstāja savu posteni, prasot maiņu. Viņš krita varoņa nāvē. Nerēķinoties ar savu vājumu pēc pēdējā ievainojuma, ne mirkli nedomājot, viņš metās uz nodevēju Gorelovu, lai to aizturētu. Viņš gāja bojā… Taču ar šo soli viņš sagādāja iespēju saviem biedriem izpildīt svarīgo uzdevumu.
Brīdi klusējis, joprojām valdot tam pašam mēmajam un skumjajam klusumam, kapteinis turpināja: