Tobrīd iekšējā sienā pavērās durvis un kamerā iedrāzās jauns, kalsns, melnīgsnējs matrozis baltā formas blūzē un melnās biksēs. Viņa darvas melnie mati bija gludi piesukāti ar taisnu, baltu šķirtni sānos, bet pakausī izaicinoši slējās stāvus nepaklausīga, cieta matu šķipsna.
~ Kas noticis ar Pavļiku? — viņš sauca, steigdamies pie Skvorešņas.
— Nekas, Marat Moisejevič, nekas! — priecīgi atbildēja Pavļiks, izraudamies no Skvorešņas rokām un mezdamies pie jaunā sarkanflotieša.
— Nu, nu, nekas gan … — iebilda zoologs. — Izģērb viņu labi ātri, Marat, un nes uz slimnīcas kajiti, es tūdaļ viņu izmeklēšu.
Kamerā žigli ienāca jauns cilvēks baltā virsvalkā — plecīgs melnmatis ar tumši dzeltenu mongoļu tipa seju. Viņa šaurās, iešķībās acis satraukti vērās ūdenslīdējos.
— Coj! Coj! — Pavļiks viņu priecīgi sagaidīja, neļaudams sacīt neviena vārda. — Es atnesu tev interesantu molusku. Esmu vesels, un nekā sevišķa nav! Arsens Da- vidovičs teica, ka tas esot jauns molusks. Tikai viņš tāds kā slims. Arsens Davidovičs grib, lai tu viņu izmeklētu.
— Ak tu tētiņ! — Cojs iesmējās, parādīdams divas
rindas lielisku, baltu zobu. — Uzreiz piestāstīji pilnu galvu! Tātad vesels!.Nu, vispirms iesim remontā, varoni!
Visi pieci atstāja kameru un nokļuva mirdzoša metala un neparastu, bez trokšņa strādājošu mašīnu un mecha- nismu pasaulē, kur valdīja klusums un neredzēja neviena cilvēka.
IV nodala «DIOGENA» BOJA EJA
Par spīti briesmīgai viesuļvētrai, kas brāzās no Ba- fina jūras aukstajiem apgabaliem un Grenlandes, palīgā «Diogenam», pirmšķirīgam kuģim, kas uzturēja ātrsa- tiksmi starp Šerburgu un Ņujorku, pēc pirmā nelaimes signālā pāris stundu laikā piesteidzās desmitiem tvaikoņu Milzīgi viļņi, kas sasniedza trīspadsmit metru augstumu, tika nolīdzināti ar naftas strūklām un sašķelti ar zemūdens viļņu lauzējiem. Tvaika, dizeļu un elektriskie kuteri un gliseri šaudījās turpu un atpakaļ, pārvezdami ļaudis no bojā ejošā kuģa. Pirmie upuri tika nogādāti uz «Mariju Antuaneti», kas ātrāk par visiem bija ieradusies un uzsākusi glābšanas darbus. Cietušo vidū atradās arī padomju pilsonis Ivans Fjodorovičs Buņaks, ko bija smagi ievainojis no aisberga atlūzis ledus gabals. Buņaks pēc sešu gadu darba padomju konsula postenī Kvebekā atgriezās no Kanadas dzimtenē. Brīdī, kad «Diogens» sadūrās ar aisbergu, viņš bija stāvējis ar savu četrpadsmit gadus veco dēlu pie augšējā, piecpadsmitā klāja borta un, kolosalajam tvaikonim ritmiski šūpojoties, no divdesmit piecu metru augstuma mierīgi noskatījies bezspēcīgajā stichijas trakošanā. Aisbergs no pirmsausmas miglas bija izniris pilnīgi negaidot. Tik zemos platuma grādos ledus kalni nekad nebija maniti, un vienīgi ar septiņu dienu ilgo viesuļvētru varēja izskaidrot aisberga parādīšanos «Diogena» ceļā.
Tieši tonakt bija sabojājies infrasarkanais fotoaparats kuģa kreisajos sānos un tas nevarēja savlaicīgi brīdināt, ka tuvojas ledus kalns. Viesuļvētra bija tik stipra un aisbergs tik liels, ka trieciens «Diogena» sānos iznāca neganti spēcīgs. Viss kreisais «Diogena» borts bija sakropļots, saspiests, ūdens necaurlaidīgās starpsienas sadragātas, bet augšējos klājus apbēruši un ielauzuši milzīgi ledus bluķi.
Nesamaņā guļošo Buņaku komanda nogādāja uz «Marijas Antuanetes» kutera, un neviens nepamanīja, ka trūkst viņa dēla. Aisbergs, nodarījis tik lielu nelaimi, majestātiski aizpeldēja, viegli līgodamies visapkārt trakojošajos, milzīgajos viļņos, un nevienam neienāca prātā palūkoties, kas notiek tā daudzajos iedobumos, iegruvēs, alās un grotās .. .
Kad pasažieru un komandas glābšanas darbi bija beigušies, ievainotos un tos, kas bija bez samaņas, identificēja. Pārbaude, ko pa radio sarīkoja visiem izglābtajiem, noskaidroja, ka trūkst trīs cilvēku, tai skaitā ari padomju pilsoņa Ivana Buņaka četrpadsmit gadus vecā dēla Pāvela Buņaka. Domāja, ka visi trīs sadursmes brīdī iekrituši jūrā un noslīkuši. Tomēr vairāki kuteri kādas piecpadsmit minūtes pārmeklēja tuvāko apkārtni ap dzelmēs grimstošo «Diogenu», bet atgriezās tukšā.
Savu daudzo biedru atvadu sirēnām sērīgi kaucot, «Diogens» ar izdzisušiem katliem lēnām grima okeana tumšajās dzīlēs. Kuģi izšķīrās, aizvezdami izglābtos uz
dažādām Eiropas piekrastes ostām.
* *
*
Okeāns pierima. Gari, lēzeni viļņi cēlās un lēni aizvēlās tālē. Dzīvība, kas niknajai viesuļvētrai plosoties, bija noslēpusies dziļumos, no jauna parādījās ūdens virsū. Aizvien biežāk un biežāk no ultrazilajiem viļņiem izspurdza lidojošo zivju bari. Izpletušas spuras, garas un asas kā bezdelīgu spārni, viņas ar sausu švīkoņu aiz- trauca pār viļņiem un atkal nozuda okeana ūdeņu dzidrajā zilgmē.
Viņām nopakaļ kā lielgabala šāviņi gaisā uzlidoja zaļgansarkanās bonitas, krāšņās zelta makreles, gan zilganas, gan purpursārtas, bet visas ar zeltaini dzeltenām astēm.
Milzīgie, divus vai trīs metrus garie tunči medibu kar-
stumā laiku pa laikam pašāva virs ūdens kārīgi atplestas, apaļas mutes vai varenas, melni zilas muguras. Medības iedegās pilnā sparā. Lidojošo zivju bari nemitigi uzšāvās gaisā un krita lejup. Un nedz medniekus, nedz medījumu nemulsināja šur un tur viļņos peldoši, šīm vietām gaužām neparasti un savādi priekšmeti: koka soli, viegli pītie krēsli, skadriņu kastes ar kāpostiem vai apelsīniem, dēļu gali, lakota japaņu etažere, baltas, līdz pusei stiklotas durvis, ar jūras zālēm pildīti matrači, glābšanas riņķis, salmu kušķi — satraucošas avarijas zīmes, skumjie, pamestie cilvēka pavadoņi.
Kāda vairāk nekā metru gara dorada pēc neveiksmīga lēciena pāri būrim ar beigtām vistām, skaļi noplunkšķot, iekrita atpakaļ ūdeni, taču zibens ātrumā atkal metās pakaļ savam upurim. Viņa ieskrējās aizvien ātrāk un ātrāk, līdzīgi gliserim slīdēdama pa ūdens virsmu, un, kad lido- ļošā zivs, zaudēdama spēkus, pēc nolidotā simt metru loka sāka laisties lejup, dorada ar vienu astes triecienu pēkšņi atrāvās no viļņa, uzšāvās dažus metrus augšup lidojošajai zivij šķērsām priekšā, un vienā mirklī izraudzītais upuris nozuda milzīgajā, apaļajā rīklē.
Saule jau meta pēdējos starus uz viļņu apaļajām korēm, kad doradām, bonitām un tunčiem pievienojās smail- purņu delfinu bars. Dzīvības un nāves nežēlīgā rotaļa atkal iedegās ar jaunu spēku.
Sī kustību un krāsu pārpilnā aina tomēr itin nemaz nevaldzināja trīs cilvēkus, kas vērīgi pārlūkoja visu apkārtni līdz tālajam apvārsnim. Viņi stāvēja uz līdzenas, ovalas, vieglām margām iežogotas platformas neliela, zilganzaļā krāsā nokrāsota gofrēta metala paugura virsotnē. Platformas priekšgalā gandrīz pie pašām margām paugurs strauji nosliecās lejup ūdenī. Platformas aizmugurē, divdesmit vai trīsdesmit metrus tālāk, paugurs lēzeni nolaidās ūdenī kā milzīgas valzivs mugura un tūliņ nozuda tā skaidrajā, dzidrajā zilgmē. Uz šās muguras kā pakausī atstumta cepure atradās no tā paša gofrētā metala veidots, augšpusē noapaļots kupris. Aizplūstošais vilnis brīžiem vēl par dažiem metriem atklāja paugura lēzeno muguru, parādot, ka tā stiepjas arī tālāk zem ūdens.
Paugurs šūpojās norimstošajos, ritmiskajos ņirbu vilnīšos, brīžiem paceldamies uz viļņu korēm, brīžiem nozuzdams iegravēs starp tiem. Cilvēki stāvēja uz platformas, it kā šūpošanos nemaz nejuzdami.