Gandrīz neviens uz «Pioniera» šai pēdējā brauciena naktī nespēja iemigt. Dzimtene priecīgi traucās cilvēkiem pretim, iznira viņu priekšā no okeana ūdeņiem, paceldamās no tiem aizvien augstāk un augstāk visā savā kolosālajā augumā…
Šķirti no dzimtenes ar pēdējiem simtiem kilometru, cilvēki neparasti skaudri izjuta ilgas pēc dzimtās zemes, cietas un drošas kā granits, ziedošas un līksmas kā pavasarīgs, ziediem rotāts dārzs.
Dzimtene! Dzimtene!
Laimes un prieka zeme, zeme, kur cilvēks augstu pacēlis galvu. Kā netraukties uz tevi no visiem zemeslodes jaukumiem, kā netiekties uz tevi ar visiem dvēseles spēkiem — uz tevi, uz tavām bagātām kolchozu druvām, uz tavām varenām fabrikām un rūpnīcām, skaistām, krāšņām pilsētām, jautriem, līksmiem ciemiem! Tālumā no ter vis — arī zem okeana ūdens slāņiem — visur jūtams ienaidnieks, kas zem dzelzs papēža nospiedis miljoniem brāļu, kuriem laupīta brīva, radoša darba laime, kuri spiesti ar pašu rokām celt sev cietumus un kalt važas!
Kā tevi lai nemil, Dzimtene!
Tevi, kas savus bērnus izrāvusi no nabadzības un tumsas! Tevi, kas klājusi pār viņiem komunisma sārto karogu, kas ar viņu pašu darbīgajām rokām uzcēlusi jaunu, gaviļu pilnu Pasauli darbā atjaunotajam Cilvēkam!
Dzimtene! Dzimtene! Vienīgā, mirdzošā! Laimes un
prieka zeme! Pavasara ziedošais dārzs!
* *
*
Komanda bija neizsakāmi priecīga par pēdējiem nepabeigtajiem darbiem uz zemūdenes. Tikpat neviens šai naktī nespēja gulēt. Darbs deva iespēju būt starp cilvēkiem, parunāties par ģimenēm, par draugiem, par biedriem, par dzimtajiem laukiem un mežiem, ko drīz ieraudzīs, par savām rūpnīcām un fabrikām, kur atkal varēs izjust priecīga darba vēsmas, darba, kurā auguši un veidojušies daudzi komandas locekļi.
Sevišķi daudz runu bija izejkamerā.
Se strādājošo vidū netrūka arī Skvorešņas. Desmito un divdesmito reizi viņam vajadzēja stāstīt par to, kā viņš iepeldējis kamerā ar pēdējo vadu un sīku darba rīku klēpi, kā noliecies pār dziļu, teltij līdzīgu iedobumu, kas izveidojies no sienai pieslietiem gariem dēļiem un caurulēm, lai tur dziļāk iebāztu pāris vērtīgu instrumentu, un kā viņu tur pēkšņi apņēmusi it kā migla un viņš vairs neko neesot atcerējies. Kad pamodies aiz elpas trūkuma, sākumā neko nesapratis, tad apķēries, ka atrodas skafandrā, ka izbeidzies skābeklis un ātrāk jāceļas un jānoņem skafandrs. No «telts» viņš izspraucies pusmiegā, piecēlies, ar adatu atvēris skafandra krūtis: tīrs, svaigs gaiss ieplūdis plaušās un, šķiet, viņu apreibinājis — atkal viņu pārņēmis miegs. Otrreiz viņš pamodies aiz mocošas izsalkuma sajūtas un atjēdzies pie kameras sienas. Viņš žigli atbrīvojies no skafandra, pamēģinājis atvērt durvis, bet poga nedarbojusies: mechanisms laikam bijis atvienots un aizslēgts ar slēdzeni kā vienmēr, kad kamera nestrādā. Tad viņš nospiedis trauksmes signālā pogu. Taču durvis nez kādēļ ilgi nevēruši vaļā, bet izsalkums kā asām knaiblēm plosījis zarnas. Neizturējis Skvorešņa dažas reizes iebelzis ar dūri pa durvīm, un tikai tad tās atvēruši, un biedri viņu sagaidījuši ar izbiedētām sejām … «Ermi tādi!» Skvorešņa izsaucās. «Izbijās no pāris dūres sitieniem! …»
Pulksten divos un desmit minūtēs divdesmit trešajā augustā «Pionieris» klusi pārslīdēja gandrīz pār pašu Laperuza jūras šauruma dibenu un iebrauca Japaņu jūras ūdeņos. Ātrumu tūdaļ palielināja līdz desmit desmitdaļām.
Līdz pulksten četriem darbi uz zemūdenes noritēja neparasti gausi. Krāsotāju otas uzmanīgi izlaizīja katru spraudziņu, divas caurules nez kāpēc pēkšņi kļuva pārmērīgi smagas, un cilvēks ar pūlēm spēja tās aizstiept uz noliktavu. Vadu izlabošana dzīvojamās telpās nezin kādēļ prasīja sevišķu uzmanību un izrādījās ļoti smalks un sarežģīts darbs… Drīz taču zemūdenei bija jānonāk bazē, un tur nevarēja neparādīties visā spožumā, ideālā tīrībā un kārtībā. Vecākajam leitnantam vajadzēja turēt visu komandu trauksmes stāvoklī, neatlaižot gulēt, kas acim redzot ietilpa komandas plānos un to pilnīgi apmierināja.
Pulksten četros, kad līdz Krievu salai, kas stāvēja kā sargkareivis Usurijas līča ieejas priekšā, bija palikuši vairs tikai trīssimt kilometru, vecākais leitnants, pārbaudīdams darbu gaitu, apstājās izejkameras durvīs. Brītiņu viņš nopriecājās par steigu, ar kādu strādāja ļaudis, pašūpoja galvu, pavīpsnāja un, pavēries pulkstenī, pavēlēja:
— Lai pēc četrdesmit minūtēm še viss būtu galā! Biedri Skvorešņa,'kā grupas priekšnieks kamerā jūs atbildat par šās pavēles izpildi. Kad darbi kamerā nobeigti, gatavoties trauksmei, iebraucot ostā. Apģērbties, noskūties, uzposties!
To pašu pavēli viņš nodeva arī citās zemūdenes nodaļās un telpās.
Notika kaut kas brīnišķīgs un negaidīts. Vecākā leitnanta «stingrā» pavēle, likās, iedeva jaunu enerģiju katram komandas loceklim. Neparasti ātri sāka plakt materiālu kaudze kamerā, ļaudis lidoja uz noliktavām, it kā nejuzdami smagumu plecos. Krāsotāju otas pēkšņi ieguva neparastu straujumu un vieglumu. Elektriķi acīm redzot beidzot bija apguvuši sarežģītos un smalkos darbus dzīvojamās telpās: veserīši, atslēgas, skrūvgrieži viņu rokās sāka strādāt neparasti raiti, un viena kajite pēc otras bija gatava un tika nodota saimniecības daļas priekšniekam.
Likties gulēt nakts stundās, kā to prasīja «Kuģa dienesta noteikumi», nu jau vairs neiznāks!
Pulksten piecos un desmit minūtēs simt kilometru attālumā no bāzes «Pionieris» paziņoja pa radio savas pazīšanas zīmes un uzniršanas vietu.
Atbilde skanēja: «Gaidām! Sveicam ar laimīgu ierašanos pie dzimtajiem krastiem! Kvēli apsveicu slavenā «Pioniera» komandu, zinātniskos darbiniekus un komandējošo sastāvu.» Radiogramu bija parakstījis PSRS Tālo Austrumu Sarkankarogotās flotes pavēlnieks.
Pulksten piecos un četrdesmit piecās minūtēs kapteinis, kas visu laiku atradās centralajā postenī, pavēlēja samazināt zemūdenes ātrumu līdz četrām desmitdaļām.
Tieši pulksten sešos uz zemūdenes atskanēja trauksmes signāls un ilgi gaidītā komanda: «Sagatavoties iebraukšanai ostā!»
Kapteinis pavēlēja sardzes priekšniekam vecākajam leitnantam Bogrovam apturēt dīzes un izpūst balasta cisternas.
«Pionieris» sāka strauji nirt augšup.
Ultraskaņas ekrānu no visām pusēm biezi klāja neskaitāmu visdažādāko tipu un lieluma kuģu silueti. Bet ekrana jumols bija skaidrs un brīvs.
Dziļummēra rādītājs nemitīgi slīdēja pār ciparnīcu, tuvodamies ilgotajai nullei.
No sardzes un dežūras brīvie komandas locekļi spodros formas tērpos, ar priecīgi satrauktām sejām bija nostājušies divās rindās augšējā gaitenī, ar zemūdenes komandējošo sastāvu labajā flangā. Tālāk stāvēja zinātniskās ekspedicijas locekļi ar profesoru Lordkipanidzi priekšgalā, viņu vidū arī Pavļiks — satraukts, bāls.
Kapteinis stāvēja pie kāpnēm, kas veda uz centrālā posteņa izejlūku. Dziļummēra rādītājs nodrebēja pēdējo reizi un sastinga uz nulles.
— Atbīdīt korpusa vāku! — kapteinis deva komandu, dodamies augšā pa kāpnēm. — Atvērt lūku!
Spilgta rīta gaisma no skaidrajām, zilajām debesīm ieplūda centralajā postenī.
Sniegbaltā svārkā ar formas cepuri galvā, kortiku pie sāniem un ordeņiem pie krūtīm, kapteinis pirmais izgāja uz platformas. Viņam sekoja vecākais leitnants, tad galvenais akustiķis Cižovs, galvenais elektriķis Korņejevs un strauji cits pēc cita kuģa ekipāžā ar Skvorešņas milzeņa stāvu priekšā un zinātniskās ekspedicijas locekļi ar profesoru Lordkipanidzi priekšgalā.