— Nē, nē, Matvej Petrovič! — Kroks satraukts iebilda. — Iznāk tā, ka man jūs jāinformē sistemātiski. Tas ir kas cits. Tas ir pārāk …
— Kāda tur starpība, mīļais Krok? — Matvejs Petrovičs nevērīgi iesmējās. — Vienreiz vai divi trīs reizes. Pēc būtības tas taču ir viens un tas pats. Starp citu, ja tas jūs neapmierina, man vēl ir laiks paziņot galvenajam štabam jūsu atteikšanos. Anna Nikolajevna droši vien, neko nesaprazdama, sarūgtināta atgriezīsies tikko atstātajos, neērtajos apstākļos …
Nervozi berzēdams skūto zodu, Kroks lieliem soļiem vairākas reizes pagājās pa istabu. Beidzot viņš apstājās pie galda un aizsmakušā balsī sacīja:
— Matvej Petrovič, es neiebilstu. Bet es gribu būt pilnīgi drošs. Jums jādod muižnieka goda vārds… samu- raja goda vārds, ka no šā brīža Anna Nikolajevna tiek pilnīgi izslēgta no spēles un ka mani jebkādos apstākļos no kuģa noņems, pirms tas ieradīsies gala punktā.
— Krok! Varat nešaubīties, ka jūsu vēlēšanās tiks precizi izpildītas. Dodu jums goda vārdu! Pie reizes, Krok, — kad beigsies jūsu brauciens? Jūs saprotat, cik nepieciešami to zināt sakarā ar jūsu otro prasību?
Galvu nodūris, Kroks klusēja. Gaismas svītra krita uz viņa augstās pieres, uz kuras spīdēja sīkas sviedru lāses. Joprojām klusēdams un smagi elpodams, Kroks izvilka mutautiņu un noslaucīja sviedrus.
— Nu? — atbildi nesagaidījis, Matvejs Petrovičs uzstāja. — Ko jūs kautrējaties? Kā lai mēs sagatavojam jūsu pāreju uz mūsu kuģa, nezinot, cik laika ir mūsu rīcībā?
— Es nezinu, — galvu nepaceldams, dobji atbildēja Kroks un atlaidās krēslā galda otrā pusē.
— Tas nevar būt! — skarbi iebilda Matvejs Petrovičs, uzsizdams ar plaukstu pa karti. — Jūs prasāt no manis solījumus, nedodot iespēju tos izpildīt. Tas nav loģiski. Un beidzot, — kāda starpība starp informāciju par koordinātēm un informāciju par ierašanās laiku? Kāpēc jūs pirmo varat dot, bet no otras atsakāties? Tā ir tipiska slavu cilvēku plašās dvēseles pretrunība.
Matvejs Petrovičs dusmīgi atgāzās pret krēsla atzveltni un sāka ar pirkstiem bungāt pa galdu.
— Beidziet, Krok, klīrēties un tiepties, — pēc brīža viņš apņēmīgi turpināja. — Man jāzina laiks. Ja jūs to nesacīsiet, tad mūsu vienošanās tiek anulēta. Un ne tikai vienošanās vien. Jūsu labklājība mūs vairs neinteresēs. Neaizmirstiet, ka visas jūsu kvītis vecais Abrosimovs nodevis mūsu rīcībā. Un zīmīte, ko jūs man rakstījāt, arī atrodas pilnīgā drošībā. Nu! — īgni un nepacietīgi nobeidza Matvejs Petrovičs. — Laiku! Laiku! Vai vērts draugiem tāda nieka dēļ ķildoties!
Kroks strauji piecēlās, pāris reizes ātri pagājās pa istabu, tad pēkšņi apstājās pie galda un stomīdamies sacīja:
— Labi . . . Bet es neesmu pārliecināts . . . Dzirdēju, ka laiks noteikts uz divdesmit trešo augustu . . .
Matvejs Petrovičs kā elektriskās strāvas ķerts pietrūkās kājās un tūliņ lēnām atlaidās krēslā. Viņa brūngan- dzeltenā seja sastinga, acis noslēpās zem nolaistajiem iešķībajiem plakstiem.
:— Re, kā! — viņš murmināja, acīm redzot ar pūlēm apspiezdams uztraukumu. — Divdesmit trešajā augustā? Tas ir . . . tas ir gaužām interesanti . . .
Brīdi klusējis, viņš jau mierīgāk turpināja:
— Tagad viss skaidrs, mīļais Krok. Protams, līdz divdesmit trešajam augustam mēs pagūsim jūs noņemt no kuģa. «Lediia Makbete» vai kāds cits mūsu kuģis jums par to savlaicīgi paziņos … — Un, it kā piemirsis Kroka klātbūtni, viņš, vērdamies tālumā, lēni un domīgi atkārtoja: — Divdesmit trešajā augustā . . . Kas tas ir? Sagadīšanās? . . . Jeb vai viņiem kļuvis zināms? . . .
Beidzot Matvejs Petrovičs noskurinājās, paņēma zīmuli un, pagrozījis to pirkstos, mainīja sarunas tematu
— Ko jūs, Krok, domājat darīt, kad atbrauksiet pie. mums? Jūs taču būsiet bagāts vīrs … — Un, atturīgi pasmaidījis, piebilda: — Jums būs skaista sieva … un ne mazāk cienījams sievastēvs.
— Vēl nezinu, Matvej Petrovič, — dobji un negribīgi atbildēja Kroks. — Varbūt došos uz Ameriku. Esmu turp daudzkārt aicināts darbā.
— Ak Krok! — aizvainots attrauca Matvejs Petrovičs. — Ja esat nolēmis arī turpmāk strādāt, vai tad tiešām domājat, ka jūs, talantīgu inženieri, reaktivo dzinēju speciālistu, nepietiekami novērtēs manā dzimtenē? Es ceru, ka, padzīvojis pie mums, jūs savus uzskatus un nodomus grozīsiet. .. Bet tagad atgriezīsimies pie mūsu jautājuma. — Matvejs Petrovičs noliecās pār karti un turpināja: — Nākošajā visizdevīgākajā vietā — Gibraltarā — jūs gaidīs . . .
Piepeši, teikumu nebeidzis, viņš pacēla galvu un sāka klausīties. Kroks uztraukts pavērsa seju pret durvīm un sastinga. Dziļajā klusumā atskanēja tāls, tikko saklausāms soļu troksnis.
Matvejs Petrovičs viegli un nedzirdami kā kaķis pietrūkās no krēsla.
— Uzmanīgi! — viņš čukstēja. — Visus dokumentus un papīrus — galdā!
Viņš izrāva no redingtona sānu kabatas vairākus plānus papīriņus ar skaitļu rindām, rasējumiem, zīmējumiem un nosvieda to visu uz galda. Tad, aizsteidzies istabas kaktā, žigli, bet klusām izvilka no augsta skapīša šķirstiņu, sarausa saujā visu tā saturu un arī nometa uz galda.
Kroks pa to laiku drebošām rokām grābstījās pa kabatām, vilkdams laukā papīrus. Viņa kustības nepavisam nelīdzinājās ātrajām, noteiktajām, drošajām Matveja Pet- roviča kustībām. Kroks apjukumā sita sev pie kabatām, ķēra no galda gan vienu, gan otru papīru, pārlaida tiem acis, bāza atpakaļ kabatā un pēc mirkļa vēlreiz rāva laukā, lai atkal noliktu uz galda.
— Jūs esat pārliecināts, ka tas… ka tas.. . pie mums? — viņš dobjā balsī saraustīti čukstēja.
— Jā! — strupi attrauca Matvejs Petrovičs un pieliecies izvilka no pagultes lielu, emaljētu bļodu.
Priekšnamā atskanēja īss zvans. Kroks sagrīļojās un atspiedās ar roku pret galdu. Pat istabas puskrēslā varēja manīt, kā nobāla viņa seja. '
— Metiet visus šos papīrus bļodā! — Matvejs Petrovičs pavēlēja.
Kroks juta, ka rokas uzreiz kļūst ļenganas un nevarīgas. Viņš paķēra no galda papīrus un skrēja pie bļodas. Daži papīriņi plīvodami nolidinājās uz grīdas.
— Jūs esat traks! — papīrus paceldams, nošņāca Matvejs Petrovičs. — Jūs mūs pazudināsiet!
Atskanēja otrs garš un spalgs zvans.
— Aizdedziniet papīrus un ātrāk uzvelciet apmetni!
Matvejs Petrovičs ar negaidītu spēku sāka bīdīt durvīm priekšā smago grāmatu skapi. No priekšnama atskanēja dobjš sitiens, vēl otrs, un tad kaut kas nokrakšķēja. Sērkociņi lūza, uzliesmoja un nodzisa Kroka drebošajās rokās.
— Sasodīts! — Matvejs Petrovičs izlamājās. — Vai jūs vienmēr būsiet tāds jēradvēsele? Dodiet šurp sērkociņus! Uzvelciet apmetni un pa logu laukā! Žigli!
Skapis jau bija pie durvīm, kad priekšnamā kļuva dzirdams apslāpēts troksnis un soļu dipoņa. Atskanēja pavēloša balss:
— Ivašov, atveriet! Mēs zinām, ka jūs esat šeit!
Istabas kaktā uzšāvās spilgta liesma un uz mirkli apgaismoja melnā platā, līdz papēžiem garā apmetnī ietīto Kroka sagumušo stāvu un plecīgo, drukno Matveja Petroviča augumu.
Ar vienu lēcienu Matvejs Petrovičs bija pie galda, nodzēsa lampu un grūda Kroku uz logu.