— Jūsu dzīvība tagad dārgāka par manējo. — viņš čukstēja, iespiezdams Kroka rokā auklu ar cilpu. — Ar jūsu dzīvību saistīta visa pasākuma izdošanās, manas dzimtenes uzvara vai sakāve. Glābieties! Es viņus aizturēšu, cik ilgi vien spēšu, un sekošu jums. Leciet un tūliņ paraujiet cilpu!
Kroks atbīdīja smagos aizkarus un atvēra logu. Sejā iesitās dzestrums, sīkas lietus lāses aprasināja palodzi. Tālumā no nakts melnuma caur lietu un ūdens putekļiem izlauzās retas, oranža oreola ietvertas, Ļeņingradas nomales ielu ugunis.
Smagā skapja aizturētās durvis no spiediena jau brakšķēja.
Kroks stāvēja uz palodzes, mīņādamies no vienas kājas uz otru, ar vienu roku krampjaini ieķēries loga rāmī. Apakšā melnoja četrpadsmit stāvu dziļš bezdibenis.
-— Leciet taču, lai velns jūs parauj! — aiz niknuma vai smakdams, norēca Matvejs Petrovičs un, parāvis Kroku aiz rokas, no visa spēka iegrūda tumsā.
Ar apspiestu kliedzienu Kroks gāzās lējā, un tūlīt kaut kas nopaukšķēja kā korķis, izsprāgdams no šampanieša pudeles.
Matvejs Petrovičs no loga palūkojās lejā, paklausījās, apmierināts pamāja ar galvu un pagriezās pret durvīm. Dziestošā papīru ugunskura vājajā gaismā viņš ievēroja, kā skapis, no ārpuses spiests, draudoši salīgojās. Garām skriedams, paurķējis bļodā papīru čupiņu, Matvejs Petrovičs metās pie barikades.
Tai pašā mirklī stiprs zvēliens iztrieca durvis no eņģēm un apgāza augsto, smago skapi. Dārdoņa, brīkšķis, sadauzītu stiklu šķindoņa piepildīja istabu. Pāri izgāztajām durvīm un nokritušajam skapim ieskrēja cilvēki. Spuldzes iedegdamās apgaismoja uz grīdas izsvaidītās grāmatas un stikla drumslas, kuru vidū, pa pusei skapja piespiests, nekustīgi gulēja Matvejs Petrovičs. Asinis no pārsistās galvas plūda pār viņa seju, rokas bija atmestas sānis.
— Jerofejev un Petrov, atbrīvojiet ievainoto! — atskanēja komanda. — Maksimov, izsaukt ātrās palīdzības mašīnu! Kovaļenko, pie manis! Palīdziet nodzēst uguni! Noraujiet portjeru!
Jauns komandieris ar valsts drošības leitnanta zīmotnēm pieskrēja pie bļodas. Izrāvis Kovaļenko no rokām aizkaru, viņš uzmeta to degošajiem papīriem. ' — Pieturiet portjeru, kamēr uguns pilnīgi nodziest, — viņš uzsauca savam palīgam. — Papīrus nespiediet, lai nesabojātu plēnes …
Leitnants pavērsās pret ievainoto, kas gulēja uz plata ādas dīvana. Jerofejevs ar Petrovu mazgāja no viņa galvas asinis. Pēc mirkļa atskanēja klusi vaidi. Matvejs Petrovičs atvēra acis, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija jaunais komandieris, kas noliecies vērīgi lūkojās viņam sejā.
— Sveiki, kaptein Maeda … Kā jūtaties?
Matvejs Petrovičs pacēla galvu, pārlaida žiglu skatienu istabai un, acis aizvēris, atkrita spilvenā.
— Es protestēju … pret šo mežonīgo uzbrukumu … Prasu nekavējoties nogādāt mani konsulātā, — viņš izdvesa vārgā balsī.
— Padomju pavalstnieka inženiera Ivašova dzīvoklis, cik man zināms, nebauda eksteritorialitates tiesības, — smaidīdams atbildēja leitnants. — Jums vajadzēja atvērt durvis, kaptein, un nosaukt savu vārdu. Varbūt tad mūsu iepazīšanās ceremonija nebūtu tik sāpīga.
Matvejs Petrovičs neko neatbildēja un joprojām nekustīgi gulēja ar aizvērtām acīm.
— Šķiet, zaudējis samaņu, — Jerofejevs noteica.
Istabā ienāca Maksimovs.
— Atrās palīdzības mašīna ieradīsies pēc desmit minūtēm, biedri leitnant, — viņš ziņoja.
— Labi. Viņi to dabūs pie samaņas, bet pagaidām pār- sieniet. Pēc tam pārmeklējiet šo istabu. Jerofejev, Petrov un Kova|enko, — pārējās istabas. Sergejevs paliks pie manis. Visus atrastos papīrus nesiet šurp, uz galda. Darīt visu |oti uzmanīgi un ātri.
Leitnants pievērsās kaktam. Ar portjeru pārsegtā bļoda vairs nemaz nekūpēja. Viņš nejauši pameta acis uz otra loga portjerām, kas plivinājās vējā. Leitnants žigli metās turp.
— Sergejev, vai jūs atvērāt logu?
— Nē, biedri leitnant. Tas droši vien bija atvērts jau agrāk.
Pieskrējis pie loga, leitnants strauji pašķīra aizkarus un paskatījās laukā. Lejā biezajā tumsā zemi neredzēja.
Leitnants aizcirta logu.
— Sergejev, lampu šurp!
Galda lampas spilgtajā gaismā caur stipru palielināmo stiklu viņš centimetru pēc centimetra uzmanīgi pētīja palodzi.
— Še kāds stāvējis … pavisam nesen … Lietus pat nav paguvis noskalot pēdas, — leitnants klusu noteica.
Ar kabatas nazīti viņš uzmanīgi noņēma no palodzes
sīku plēksnīti, melnu un plānu, ne lielāku par desmit kapeiku gabalu, un nolika to uz plaukstas.
— Tabaka . . . pelni .. . zeme . .. — Paodis un mirkli padomājis, viņš piebilda: — No papirosa gala, kas pielipis pie papēža vai pazoles.
— Skaidrs, biedri leitnant, — Sergejevs sacīja, rādīdams uguni, — te noteikti kāds stāvējis.
— Jā, bet kas īsti? — domīgi vaicāja leitnants.
Viņš sāka atkal apskatīt palodzi caur palielināmo stiklu.
— Se stāvējis cilvēks… — vērīgi aplūkodams palodzi, klusu sacīja leitnants, un viņa balsī ieskanējās aizvien lielāka pārliecība, — še stāvējis ļoti garš cilvēks, ar lielām kājām . .. Bet kas gan tas varēja būt? Un kur viņš palicis? Vai tiešām nolaidies pa virvi no četrpadsmitā stāva? Tas ir neiedomājami!
Leitnants atkal atvēra logu un ar palielināmo stiklu nopētīja ārējo dzegu. Nekādu pēdu, skrāpējumu, bojājumu uz tās nebija.
— Sergejev, nokāpiet ar Maksimovu lejā un apskatiet pagalmu zem šī loga.
Leitnants izņēma piezīmju grāmatiņu, izplēsa lapiņu, ievīstīja tajā plāno, saspiesto zemes un tabakas plēksnīti un ielika grāmatiņā. To beidzis, leitnants ķērās pie bļodas. Noņēmis portjeru, viņš ieraudzīja zem tās pusap- -degušu papīru, zīmīšu, piezīmju grāmatiņu un fotouzņēmumu čupiņu. Leitnants uzmanīgi ņēma laukā visas pāri palikušās apdegušās lapiņas un, vērīgi tās aplūkojis, lika uz galda, uz ģeografijas kartes.
Viņa uzmanību saistīja ar zīmuli apvilkts aplītis Sar- gasu jūrā austrumos no Bahamu salām Brītiņu padomājis, viņš paņēma vienu no pusapdegušajām lapiņām. Uz tās bija redzamas atzīmju paliekas — ģeografisko^pla- tumu un garumu grādi, minūtes, sekundes. Leitnants iegrima lapiņas pētīšanā.
Piepeši viņš lapiņu nometa uz galda, strauji pagriezās un pielēca kājās. Nākošajā mirklī divi ķermeņi, savijušies kamolā, novēlās uz grīdas. Viņiem blakus iešķindēdamies nokrita somu duncis.
Vēl pēc mirkļa kapteinis Maeda gulēja zemē uz muguras sasietām rokām.
Leitnants pasauca Jerofejevu. Divatā viņi pārnesa kapteini uz dīvana.
Iespējams, ka šoreiz japanis tiešām bija zaudējis samaņu.
Atgriezās Sergejevs ar Maksimovu. Viņi atnesa lielu, melnu apmetni, kas bija sapogāts ar neskaitāmām pogām. Daudzas tievas, elastīgas un garas stieples, kas sniedzās lidz apakšai, izveidoja it kā milzīga lietussarga iekšējo karkasu. Pie šo stiepļu apakšējiem galiem bija piestiprinātas izturīgas zīda auklas, kas iekšpusē savienojās no platas zīda jostas izgatavotā gredzenā.
— Kur jūs to atradāt? — leitnants vaicāja, neizpratnē aplūkodams savādo atradumu.
— Tieši zem šī loga, biedri leitnant, — atbildēja Sergejevs. — Tas karājās kokā. Sapinies zaros.
— Tagad viss skaidrs, — leitnants teica. — Tas ir portativs izpletnis. Ar tā palīdzību no šīs istabas nozudis otrs, varbūt visbīstamākais noziedznieks.
Uz ielas atskanēja skaļš sirēnas kauciens: bija atbraukusi ātrās palīdzības mašīna. Jerofejeva un Kovaļenko pavadībā kapteini Maedu aizveda uz cietuma slimnīcu.