Leitnants un pārējie karavīri turpināja rūpīgi pārmeklēt istabu.
II n o d a Ļ a SASTAPŠANAS ZEM ŪDENS
Cīņa tuvojās beigām.
Tintes zivs zaudēja spēkus. Pieķērusies ar diviem taustekļiem pie klintsraga, pārējos astoņus viņa pūlējās apvīt ap murenas glumo čūskas ķermeni. Tintes zivs parasti pelēkā nokrāsā, ar zaļām svītrām un amiem, kas tik labi viņu slēpa uz ūdensaugiem klātās klints fona, tagad cīņas karstumā aiz niknuma un bailēm nemitīgi mainījās, pār viņas ķermeni pārņirbēja visu nokrāsu atēnas. Elastīgās ādas gredzens starp taustekļiem izstiepās, un tajā parādījās tumšbrūns papagaiļa knābis — liels, ciets, ass, spējīgs līdz smadzenēm pārcirst pat prāvas zivs galvu. Divas lielas, apaļas acis zvēroja gan sārtām, gan zilām, gan sudrabaini zaļām ugunim. Kā vienmēr medījot, tintes zivs centās ar saviem neskaitāmiem piesūcekņiem klātajiem tvērējtaustekļiem pievilkt ienaidnieku sev pie žokļiem, lai pāršķeltu tam galvaskausu. Taču šis ienaidnieks — milzīgā, divus metrus garā murena — bija pārāk liels, veikls un stiprs. Zivs spilgti dzeltenā priekšdaļa, resna un apaļa, tā vien ņirbēja zibenīgi ātrās kustībās, murenas pīles knābim līdzīgā mute ar neskaitāmiem asiem zobiem plosīja galvkāja miesas gan no vienas, gan otras puses.
Vecā, piedzīvojusī tintes zivs, milzene starp viņai līdzīgām, līdz šim ar godu bija tikusi cauri daudzās cīņās un tagad pirmo reizi sastapās ar tik neatvairāmu uzbrukumu. Viņa jau bija izlietojusi gandrīz visu savu tintes krājumu, nokrāsodama ūdeni ap sevi turpat vai melnu. Zaudējusi labo spuru un divus taustekļus, ko bija nokoduši murenas asie zobi. Šai kritiskajā mirklī tintes zivs mēģināja laist darbā savu veco, pārbaudīto līdzekli cīņā ar garžokļu zivīm. Savicinādama kā pātagas reizē visus sešus taustekļus, ar četriem īsākajiem taustekļiem viņa apvija murenas ķermeni, bet ar diviem tvērējtaustekļiem centās sažņaugt pretinieka rīkli. Taču viens tausteklis patrāpījās starp murenas žokļiem un pēc mirkļa bezspēcīgi nokarājās lejup, locīdamies kā tārps. Ar otru taustekli tintes zivij tomēr izdevās stipri sažņaugt ienaidnieka briesmīgos žokļus. Murena šai cilpā neganti raustījās. Viņas garais, cilindriskais ķermenis gan saritinājās gredzenā, gan izstiepās taisns un melnā aste ar negantu spēku dauzīja pie klints pieplakušo pretinieci. Bija vajadzīgi tikai trīs tādi belzieni, lai apdullinātā tintes zivs palaistu vaļīgāk murenas sažņaugto rīkli. Vēl daži triecieni, un murenas žokļi atvērās, tad atkal aizcirtās; garais tintes zivs tausteklis atdalījās no galvas un saritinādamies un izstiepdamies nogāja dibenā.
Tintes zivs atlaidās vaļā no klints un, ietinusies tintes mākonī, mēģināja glābties bēgot. Tomēr tas viņai neizdevās. Laikam krājumā bija palicis pārāk maz tintes šķidruma, un mākonis tāpēc iznāca visai caurspīdīgs.
Pēc brītiņa, kad mākonis izklīda, varēja redzēt murenas steidzīgās un negantās dzīres.
Tālumā zaļganzilajā krēslā pazibēja tumšs, garš ķer
menis, lokans kā pātaga, ar smaiku līdakas galvu. Platā rīkle bija pilna līku zobu. Žokļu galā rēgojās divi milzīgi, ilkņiem līdzīgi zobi. Pazibēja sudrabots vēders.
Briesmas murena pamanija tikai pēdējā brīdi. Nebija viņa vēl lāgā paguvusi pacelt galvu ar atvērtajiem žokļiem, kad tās resnais, apa|ais kakls gandrīz pilnīgi nozuda ienaidnieka platajā rīklē. Barakuda, Antiļu salu ūdeņu briesmonis, bija kā zibens pārsteigusi murenu.
Savīdamās un atvldamās kā divas tērauda atsperes, milzīgās zivis griezās kamolā, gandrīz skardamas okeānā dibenu, uzvandot smilšu un dūņu mutu|us. Spēcīgo ūdens strūklu sviestas, uz visām pusēm lidoja gurķiem līdzīgās šokolādes krāsas holoturijas ar galīgiem taustek- līšiem; melnie jūras eži, apaļi kā bulciņas, ar garām, asām, uz visām pusēm vērstām adatām; dzeltenas, za|as, spilgti sarkanas jūras zvaigznes — piecstarainas, sešstarainas un daudzstarainas; ofiuras ar gariem starveida izaugumiem, plāniem kā pletnes, daudzkrāsaini, gļotām klāti sūk|i, «milzu mitrenes», divdesmit līdz trīsdesmit centimetru garas. Atpakaļ rāpdamies, aizvilkās vēži, augstu pacēluši resnās, varenās spiles; ar garajām kājām kā ķekatām sānis aizņirbināja krabji. Kā krāsainas lietus šaltis zivis bariem vien šāvās prom no šīs šausmu vietas.
Barakuda neizlaida murenu no žokļiem, kas šķita kā pārakmeņojušies. Viņa aizvien dziļāk iecirta briesmīgos zobus sava upura miesā Beidzot, no visa spēka murenu sapurinājusi, viņa izrāva tai no resnā kakla milzīgu gaļas gabalu un acumirklī norija. Ar dziļu brūci, atstādama aiz sevis platu asins svītru, murena metās bēgt. Taču barakuda ar neticamu ātrumu viņu panāca un sāka savu upuri neganti plosīt un raut gabalos.
Pavļiks gāja zoologam pa pēdām, kāpdams zemūdens kalna stāvajā nogāzē. Vēl arvien viņam acu priekšā zibēja barakudas garie, asie zobi, platā rīkle, nekustīgās, apaļās acis, šķiet, salta niknuma pilnas. Viņš bailigi vērās apkārt.
Pavļika mīkstie, parasti gludi pieglaustie mati ar taisnu šķirtni sānos tagad bija mazliet sajukuši un sali
puši no sviedriem. Lielās, pelēkās acis izpletušās apaļas. Smalkā seja ar aso zodu bija bāla. Visapkārt zibošās ēnas viņu biedēja. Biezā, zaļganā krēsla klinšu plaisās, alās un iegruvumos, ūdensaugu kustigās vītnes, jūras liliju smalce — no visām pusēm draudēja kas negaidits, briesmīgs, nežēlīgs. Pavļiks ar pūlēm cilāja kājas. Viņam soļojot, no okeana dibena pacēlās viegli, sudraboti balto korāļu smilšu mākonīši. Viņš samina holoturijas, kas mierīgi rija dūņas, lēni rāpojošās jūras zvaigznes, marmor- baltās, maisveidīgās ascidijas, kas pārsprāga zem viņa smagajām zolēm, samina kaļķu caurulītēm līdzigus tārpus, kas bija pacēluši augšup sarkanās žaunas ar ārkārtīgi smalku asinsvadiņu tīklu …
— Nu redzi, — ierunājās zoologs, kas gāja pa priekšu, — murenas karjera beidzās vienā rāvienā. No ba- rakudas zobiem reti kādam izdodas izsprukt sveikā.
— Bet vai mums viņa … neko nebūtu varējusi padarīt, Arsen Davidovič… ja mēs nebūtu noslēpušies plaisā? — viegli stostīdamies, vaicāja Pavļiks.
Zoologs iesmējās un pa paradumam pacēla roku, lai noglaudītu savu vareno asiriešu bārdu, taču roka noslīdēja tikai pār skafandra gludo metala krūti.
— Mūsu skafandriem neko nespēj padarīt ne vien ba- rakudas, bet ari zemūdens dziļumu valdnieka kašalota zobi, — viņš atbildēja. — Un plaisā es tevi ievilku nevis tādēļ, ka baidījos: man vienkārši negribējās traucēt aktierus uz skatuves. Tomēr arī pašam Skvorešņam es neieteiktu, peldoties tikai biksītēs, sastapties ar barakudu. Tā laikam ir pati briesmīgākā zivs, vispārdrošākā plēsoņa Antiļu salu ūdeņos.
Zoologs piepeši apstājās, nometās ceļos un, jūras dibenā kaut ko vērīgi aplūkodams, pasauca:
— Pavļik! Lielisks skats! Nāc ātrāk šurp, bičo
' zēns (gruzinu va! ).
Viņa balss Pavļika ķiverē ieslēgtajā mazajā radiouztvērējā skanēja jautri un satraukti. Cauri savai caurspīdīgajai ķiverei Pavļiks redzēja zoologa lielo, skūto galvu tādā pašā ķiverē, prāvo degunu, kuplās, melnās uzacis un zilganmelno, spīdīgo bārdu, kas nozuda aiz skafandra apkakles. Katrai ķiverei priekšā sudrabainā reflektorā vizminājās neliela, apaļa, izliekta laterniņa, spoža kā maza saule. Metala skafandrs oksidēta tērauda krāsā uz muguras un krūtīm bija it kā piepūties, padarīdams mazo zoologu līdzīgu fantastiskam kuprainam rūķītim. Sājos kupros viņam un Pavļikam atradās mazi, taču spēcīgi elektriskie akumulatori, kustības mechanismi, skābekļa krājumi. Pie elastīgās metala jostas karājās duncis, vēl viena maza rokas laterniņa, garkāta cirvītis, apaļš tīstoklītis un kaut kas līdzīgs garai, plakanai patronsomai. Labajos sānos pie jostas karājās plakana četrstūraina kastīte ar rokturi un īsu stobru kā brauniņam. No muguras kupra uz' kastītes rokturi stiepās elastīga gumijas aukla. Uz kreisās rokas skafandra metala aprocē zem caurspīdīgiem aplīšiem bija iemontēti trīs zemūdens ceļojumiem visnepieciešamākie instrumenti — pulkstenis, kompass un dziļum- mērs.