Tobrīd pie aktinijas pierāpās vēzis un paslējies ņēmās .. aptaustīt viņas plakanās, apaļās pamatnes malu, ar ko aktinija bija piestiprinājusies pie gliemežnīcas. Tad viņš veikli un ļoti prasmīgi ar savām asajām kājiņām sāka lupināt aktinijas pamatni nost no gliemežnīcas. Viņš dabūja krietni vien nopūlēties, lai saņemtu abās spīlēs un paceltu gaisā aktiniju, kas pret sava līdziedzīvotāja rīcību itin nemaz neprotestēja. Vēzis lēni rāpoja uz jauno mitni, sau- 'dzīgi nesdams savu skaistuli. Pienācis pie gliemežnīcas, viņš nolika uz tās aktiniju, stipri piespieda tās pamatni pie gliemežnīcas izliektās virsmas un labu brīdi ar spīlēm paturēja to šādā stāvoklī Pavļiks, aizturējis elpu un baidīdamies pakustēties, vēroja šo pārcelšanos uz jauno dzīvokli. Pēc kādām desmit minūtēm, kad vēzis spīles atņēma nost, krāšņā aktinija droši stāvēja jaunajā vietā visā
savā skaistumā, izstiepusi lokanos, maigos taustekļus.
* *
*
Kļuva aizvien gaišāks. Saules stāvie stari viegli iespiedās Sargasu jūras ūdeņos, visdzidrākajos pasaules okeānā. Ceļš bija diezgan kraujš, taču labi noregulētie gaisa maisi skafandru un cilvēku svaru darīja gandrīz nejūta- mu. Maisos gaisa bija palicis tieši tikdaudz, lai varētu pietiekami spēcīgi atsperties, ejot pa jūras dibenu, kā ari pārvarēt ūdens pretestību. Kustēties varēja viegli, bez piepūles.
— Ko tas nozīmē, Arsen Davidovič? — Pavļiks jautāja zoologam, kad, pametuši vēzi vientuļnieku ar aktiniju iesvētīt jauno dzīves vietu, viņi devās augšup pa zemūdens kalna nogāzi. — Kādēļ šim vēzim vajadzīga aktinija? Vai tiešām viņam tik ļoti patīk puķes?
Zoologs paņēma Pavļiku pie rokas un gāja viņam līdzās.
— Runa nav par puķēm, Pavļik. Tā ir simbioze. Sim- bi-oze. Tādu dzīvnieku vai augu kopdzīve, kuri dažkārt pieder pie pilnīgi atšķirīgām ķiasēm. Simbiozes mērķis bieži vien ir aizsargāšanās, palīdzība barības iegūšanā un dažādi citi pakalpojumi — tātad sadarbība cīņā par eksistenci. Ikviens no tiem palīdz otram ar savām spējām, kādu kaimiņam trūkst.
— Bet ar ko aktinijai palīdz vēzis? Viņa taču ari patj prot itin veikli medīt.
— Tas tiesa. Tomēr aktinija gandrīz nemaz nevar patstāvīgi pārvietoties. Taču, lai labāk pārtiktu, jākustas un jāmeklē barība. Nav izdevīgi allaž palikt uz vietas un. gaidīt, kad laupījums pats pienāks klāt. Bet uz muguras vēzim, kas pastāvīgi kustas, aktinija dodas laupījumam pretī, meklē to aktivi.
— Tātad apseglojusi vēzi un jādelē? Gudri izdomājusi!
" — Ne tik gudri, kā tas tev liekas, bičo. Tu taču redzēji: nevis aktinija ķērās pie vēža, bet tas pats gandrīz ar varu pārvilka viņu uz savu jauno namiņu. Aktivā puse
še ir vēzis. Viņš meklē sev aktiniju, dažreiz pat divas trīs. Viņš iet cīņā ar citiem vēžiem, lai iegūtu sev draudzeni.
— Bet kādu tad labumu viņa atnes savam zirgam?
— Vispirms viņa paslēpj vēzi no ienaidniekiem. Vēzim to nav mazums. Un, ja virs vēža ir nevis viena, bet divas vai trīs līdziedzīvotājas, tad viņš zem tām gandru nemaz nav saredzams un var justies pietiekami droši. Turklāt, ja arī kāda neliela, vēžu kāra zivs viņu zem akti- ļ nijām pamanītu un piedzīvojumu trūkuma dēļ mēģinātu
iegūt, tad tā nekavējoties iepazītos ar dzeldošajām viciņām, ko aktinija izlaiž no sava ķermeņa un taustekļiem. Un šī zivs saņemtu diezgan jūtamu dzēlienu, kas var apdullināt un paralizēt mazāku dzīvnieku un radit sāpes pat lielam dzīvniekam. Otrkārt, aktinijai, kas vizinās uz vēža, medības lielākoties ir tik izdevīgas, ka vēzim gandrīz ikreizes kas atkrīt no viņa draudzenes galda. Bet, kad vēzis uzduras kādam laupījumam — zivs vai kāda cita dzīvnieka maitai, tad bieži vien arī viņš pacienā savu jātnieci.
— Vai nav tiesa, Arsen Davidovič, cik lieliski viņiem tas iznāk! īsti biedri! Visiem dzīvniekiem ir tikai cīņa,un karš, vienīgi vēzim ar aktiniju — draudzība.
— Kur nu, Pavļik! Dzīvnieku un augu pasaulē simbioze nemaz nav tik reti sastopama. Es varētu tev minēt daudzus piemērus, reizumis gluži negaidītus un apbrīnojamus … !
Piepeši zoologs apstājās, palaida vaļā Pavļika roku un, paskrējis sāņus, kaut ko pacēla. Pavļiks ieraudzīja, ka zinātnieks aplūko lielu, melnu, dīvaini savītu gliemežnīcu, iebāzis metala pirkstu starp tās vākiem.
— Cik smaga … — zoologs murmināja. — Gluži kā dzelzs gabals … Cik savādi…
— Kas tas ir, Arsen Davidovič?
— Pavļik! — zoologs pēkšņi iesaucās, ar pūlēm atvērdams vākus un cieši aplūkodams starp tiem ieslēgto re- ceklīgo miesu. — Pavļik, tā ir jauna gliemeņu klase. Zinātnei pilnīgi nezināma. Nē, Pavļik! — aiz sajūsmas viņš aizelsās. — Tā nav jauna suga, nē, nē! Pavļik dārgais! Tā ir jauna klase! Jā, jā! Jauna klase! Šai gliemenei ir galva! Tu saproti? Tā vairs nav Lammelibranchiata. Tā
tagad būs jauna klase: Lammelibranchiata cephala Lord- kipanidze.
Zoologs jau bija paguvis še, Sargasu jūras dibenā, izdarit ne mazums šādu atklājumu, kas varētu saviļņot ari mazāk jūtīgu zinātnieku, taču vēl līdz šim viņš nevarēja pierast pie pārsteigumiem, ar ko tik devīgi viņu apveltīja okeāns. Tomēr, dodams savu vārdu jaunai molusku klasei, viņš tūliņ pilns izbrīna sāka aplūkot jūras dibenu.
— Ko tas nozīmē? Tiešām savādi… — viņš murmināja. — Ļoti savādi… Kur gan tie palikuši?
Neko nesaprazdams, Pavļiks mechaniski klaiņoja kopā ar zook>gu starp daudzajām gliemežnīcām, adataiņiem, ascidijām, kas klāja apkārtni, gan pārlaizdams skatienu jūras dibenam, gan neizpratnē palūkodamies uz savu mācīto draugu. Beidzot viņš vaicāja:
— Ko jūs meklējat, Arsen Davidovič? Tā mēs drīz sašķaidīsim visus jūras dibena iemītniekus.
— Kā! — zoologs saslējās visā nelielajā augumā. — Vai tiešām tu neesi ievērojis? Es taču še nevaru atrast vairs neviena šā apbrīnojamā moluska eksemplārā! Ko es iesākšu ar vienīgo eksemplāru, ko turu rokās? Kas man ticēs, ka tas ir jaunās klases likumīgais pārstāvis? Turklāt tas vēl ir ļengans, kā pussprādzis. Un es paredzu, ka visi pret to izturēsies kā pret gadījuma izdzimteni. Ko lai tagad daru? Turpināt še meklējumus nevar — mēs nokavēsimies …
Zoologs apsēdās uz nelielas klints un samulsis lūkojās uz savu dārgo, unikālo gliemežnīcu. Arī Pavļiks jutās gaužām sarūgtināts — ne tikdaudz aiz zinātniski metodiskām grūtībām, cik satriektā zinātnieka dēļ, kuram viņš bija paguvis stipri pieķerties.
— Vai zināt ko, Arsen Davidovič? — viņš pēkšņi iesaucās. — Ņemsim šo vietu un atzīmēsim, bet vēlāk, kad būsim brīvi, atgriezīsimies šurp ar Skvorešņu, Ma- ratu, Coju un meklēsim organizēti. Patiesi!
— Lieliski! — zoologs atguva enerģiju. — Tev1 pilnīga taisnība. Mēs vēl pameklēsim! Un tam, kas atradīs šī moluska otro eksemplāru, es uzdāvināšu visu, ko viņš vēlēsies. Bet nu pie darba! Uzcelsim šai vietai pieminekli. Bet šo molusku noglabā somā — manējā jau pārāk pilna.
Kad atgriezīsimies mājās, dosim to Cojam, lai apraksta un analizē.
Sametuši lielu akmeņu kaudzi un ielāgojuši apkārtējās klintis, viņi devās tālāk.
Zoologs domīgi runāja:
— Cik daudz jauna un neparasta! Cik daudz negaidīta man nākas sastapt šajos cilvēkiem nepieejamos dziļumos! Tev, Pav|ik, jāpateicas liktenim, kas tev devis iespēju piedalīties šajā vēsturē pirmajā zinātniskajā dziļūdeņu ekspedicijā. Ar šo brīnišķīgo skafandru palīdzību arī tu kopā ar mums iepazīsies ar visiem noslēpumiem, kas glabājas nezināmajās okeana dzīlēs. Es atceros, kad padomju lidotāji un polarpētnieki pirmo reizi nolaidās uz. Ziemeļpola, mūsu puiši rūgti žēlojās, ka viņiem uz zemeslodes kartes, sak, neesot palicis vairs nekādu «balto laukumu», ka viss kļuvis zināms un viņiem, padomju ļau: dīm, nebūšot ko atklāt. Bet tāds milzīgs, var sacīt, visnotaļ «balts laukums» kā Pasaules okeana dzīles tika aizmirsts! Okeāns, kas aizņem divas trešdaļas zemes virsmas! Tā noslēpumainās, brīnumu pilnās dzīles bija aizmirstas! Taču ne uz ilgu laiku … Nē, ne uz ilgu laiku! Mēs šeit esam pirmās bezdelīgas. Pēc mums šurp atnāks simti un tūkstoši pētnieku, un atkal pirmie starp tiem būs mūsu, padomju pētnieki, jo vienīgi mūsu, padomju, skafandros var še nolaisties un strādāt …