— Arī tas nav bīstami, bičo. Tu tikai nebaidies! Stāvi uz vietas un nekur neej! Es aizskriešu pie Skvorešņas, palīdzēšu viņam un tad pie tevis. Pēc piecpadsmit vai divdesmit minūtēm būšu atpakaļ.
— Labi, Arsen Davidovič …
— Stāvi nekustīgi, neviens tevi neaiztiks. Drošības pēc uzmauc cimdus!
No šiem vārdiem Pavļikam sažņaudzās sirds.
— Labi, Arsen Davidovič … uz … uzmaukšu …
— Atceries, kā ar tiem jārīkojas. Ieslēdz strāvu! Vislabāk apķer ienaidnieku cieši, ar abām rokām, abām plaukstām, cieši … Es jau skrēju pie Skvorešņas, runāju ar tevi ejot un runāšu, lai tev vienam nebūtu bail. Ja redzēsi ko aizdomīgu, saki man.
Kamēr zoologs runādams centās izklaidēt Pavļiku, zēns noņēma no jostas vistokli un aiz bailēm sastingušiem pirkstiem ar pūlēm attina to vaļā. Viņam rokās atradās divi balti ne gluži parasta izskata gumijas cimdi: tiem bija trīs pirksti — īkšķim, rādītājam un viens kopējs pārējiem trim pirkstiem. Cimda piepūstajā delnā bija redzama metala plāksnīte, bet platajiem, garajiem atlokiem vajadzēja sniegties tālu pāri plaukstu locītavām. Pavļiks uzvilka cimdus rokās un ar īpašām spiedpogām piestiprināja atlokus pie skafandra piedurknēm.
«Apķer ienaidnieku ar abām rokām,» viņš atkārtoja pie sevis.
Viņš aplaida skatienu visapkārt. Kādi ienaidnieki? Kas tie tādi? Tam jābūt kam briesmīgam … Barakuda … Haizivs .. . Kas vēl šeit sastopams? Barakuda … Haizivs . . . Apķert haizivi . . .
Zoologā gandrīz neklausīdamies, viņš ar stingstošu sirdi uzinanija katru ēnu, kas parādījās tālumā zaļganajā krēslā.
Gan pa vienai, gan veseliem bariem garām aizpeldēja daudzkrāsainās, maigi pulsējošās medūzas. Spilgtās krāsās mirgodamas, pazibēja zivis. Milzīgiem bariem aiz- trauea mazie, spārnkājainie moluski ar platām spurām un gandrīz pilnīgi caurspīdīgām, plānām un smalkām kā skrimšļi gliemežnīcām. Garneles — glītie un graciozie jūras vēzīši — strauji dzinās tiem pakaļ, un visi kopā nozuda. Tālumā pazibēja zilgana dzirksts, pašāvās augšup, nokrita lejā, sastapās ar sarkanu,.zilu, zaļu dzirksti… Nu jau to ir simti, tūkstoši, šo augšup un lejup un uz visām pusēm lēkājošo dzirksteļu, daudzkrāsainu kā dārgakmeņi. Lūk, jau visa apkārtne krustu šķērsu sasvīt- rota ar miljoniem un miljardiem vizošu un degošu pavedienu un punktu. It kā biezs purpura, safira, smaragda un zelta dzirkstelīšu lietus virmo visapkārt. Tā bija sa- firinu, airkāju grupas vēzīšu deja.
Sajūsmā pavēris muti, aizmirsis kā bailes, tā vientulību, Pavļiks raudzījās apkārt, brīnišķā skata apžilbināts, dažreiz tikai mechaniski atbildēdams uz zoologa jautājumiem.
Piepeši no smiltīm Pavļikam pie pašām kājām izlocījās milzīga, četrstūraina būtne, samtaini melna, plakana kā dzelzs plāksne. Vienā būtnes stūrī bija liela, atvērta rīkle, virs tās uz izciļņa divas spīdošas acis Divi citi stūri locījās viļņveidīgi un ātri kā spārni. No pēdējā stūra nokarājās tieva aste kā pletne ar augšup saslietu asu dzeloni. Tā bija raja. Viņa uz ātru roku pievāca zivi, kas bija pārāk tuvu peldējusi garām viņas paslēptuvei, norija to un nolaidās dibenā. Tur raja ātri, dažos paņēmienos uzvandīja smilšu mutuli, un, kad tas noplaka, raja jau bija nozudusi zem tā.
Pavļiks vairs raju neredzēja. Divu metru garā briesmoņa parādīšanās bija tik negaidīta, ka, pacēlis rokas, nāves bailēs viņš metās sānis pie atmirušas korāļu kolonas, augstas kā klints.
Tikko viņš bija paguvis atlēkt sānis, kad kaut kas milzīgs, garš, ar smailu priekšdaļu izšāvās no liela krūma turpat blakām un ar lielgabala šāviņa ātrumu drāzās viņam virsū. Pavļiks sajuta krūtīs šausmīgu triecienu, zem viņa izstieptās rokas pazibēja briesmīga rīkle, pilna ar zobiem, un milzīgas, saltas acis. Galvā iešāvās doma: «Apķert…»
Rokas sakļāvās ap kādu glumu, resnu baļķi. Pavļiks sajuta vēl stiprāku, satricinošu triecienu, tad viss izzuda un iegrima tumsā …
III nodala PĒC KAUJAS
— Žiglāk, žiglāk, biedri Lord! Es viņu turu aiz astes, lai, jupis viņu parauj! Mani spēki zūd, lai viņa nolādēta!
— Skvorešņa! Kas tur ir?
Zoologs izskrēja no ūdensaugu biezokņa. Viņš ieraudzīja neparastu ainu. Klajā laukumā spilgti zaļganā gaismā pie vairākām mašīnām, kas strādāja zem caurspīdīgiem, it kā no stikla izgatavotiem jumoliem, stāvēja milzīgs, cilvēks metala skafandrā ar lielu ķiveri. Izliecies kā varens loks, viņš ar vienu roku turēja resnu, lokanu kabeļa cilpu, kas savienoja divus strādājošo mašīnu jumolus. Cilpā ar zobiem bija ieķērusies divus metrus gara haizivs, kuru aiz ķermeņa resnās daļas pie pašas astes cieši turēja cilvēks. Haizivs žoklis sniedzās tālu pāri platajai rīklei, viņas tumšpelēkā, raupjā āda atgādināja vīli; lielās, apaļās acis, trulas, bezprātīgas, satracinātas, deg balgansārtām ugunīm. Zoologs tūdaļ pazina siļķu haizivi, kuras pasakainā rijība jau senatnē pārsteigusi novērotājus. šo haizivju parastā barība ir siļķes, kad to bari kā mākonis paceļas no okeana dzīlēm un dodas uz krasta ūdeņiem nārstot. Haizivs vajā visas zivis, kādas vien var pieveikt. No savas pazīstamās radinieces, daudzinātās jūru un okeānu laupītājas — parastās haizivs jeb jūras hijenas — siļķu haizivs atpaliek vienīgi auguma un spēka ziņā.
Haizivs, ko milzis ar neticamu sasprindzinājumu turēja aiz astes, staipījās un locījās līkumu līkumos, tomēr sakampto kabeli no rīkles laukā nelaida.
Skvorešņas kājas līdz potītēm bija iegrimušas smiltīs. Aiz pārpūles sasarkušo seju klāja sviedri. Satracinātā haizivs purināja kabeli uz visām pusēm, taču nespēja to izraut no milža rokām.
Izvilcis no maksts dunci, zoologs metās pie haizivs.
— Cimdus, cimdus, Lord! — ieaurojās Skvorešņa svaidīdamies līdzi satrakotās haizivs kustībām. — Ar dunci neko neizdarīsiet!
Zoologs apstājās. Vienā mirklī cimdi bija uzmaukti un podziņas aizpogātas, nākošajā mirklī divas plaukstas viegli saspieda haizivi no abām pusēm. Haizivs nodrebēja kā no elektriskas strāvas sitiena, krampjaini saritinājās gandrīz gredzenā, ar neticamu spēku izstiepās taisna, kā kaķēnus katru uz savu pusi aizmēzdama Skvorešņu un zoologu. Tad viņa paplēta rīkli un, krampjaini drebēdama, nolaidās dibenā.
Zoologs mirklī pietrūkās kājās, bet Skvorešņa piecēlās lēnām, ar pūlēm.
— Kā tas notika, Skvorešņa?
— Fū-u-u … Ļaujiet atvilkt elpu … Ja jūs būtu aizkavējies par pāris minūtēm, slikti būtu klājies… mašīnām. Sī trakā izbadojusies zivs noturēja kabeli par kaut ko ēdamu un ieķērās tajā. Vai saprotat, Arsen Davidovič, kas notiktu ar agregatiem, ja viņa būtu izrāvusi kabeli no jumoliem?! Ieplūdušā ūdens spiediens vārīgās mašīnas būtu iznīcinājis. No kabeļa tai vietā, kur haizivs to bija satvērusi, es iztaisīju cilpu un, ieķēries tajā, saņēmu pa roku visus zivs triecienus Sākumā šim trakajam lopam situ pa purnu un acīm, taču haizivs tikai purināja galvu, tomēr kabeli vaļā nelaida un briesmīgi to raustīja, ārdīdamās ar asti. Tad ar otru roku es satvēru viņas asti. Ir gan spēks!
— Kāpēc tad jūs nelaidāt darbā savus cimdus?
— Tāpēc, ka baidījos izlaist no rokām kabeli. Piķis viņu sazina, ko haizivs būtu tobrīd izdarījusi. Bet kur tad Pavļiks? Es dzirdēju jūsu sarunu. Viņš palicis kaut kur iepakaļ?
Zoologs sāka uztraukties.
— Ak tu tētiņ! — viņš iekliedzās. — Pavisam piemirsu. Pavļik! Pavļik! Kāpēc tu klusē? Pavļik! …