PAZAUDĒTĀ SEJA
ALEKSANDRS BEĻAJEVS
I
Lielā dārzā, eikaliptu birztaliņas vidū, atradās ķīniešu lapene. Pie šās lapenes tieši pulksten deviņos no rīta pienāca jauns cilvēks baltā flaneļa uzvalkā, platmali galvā. Viņa āriene neviļus piesaistīja uzmanību. Ļoti īsas rokas un kājas, nesamērīgi liela galva, prāvas, atkārušās ausis un deguns. Tieši deguns pārsteidza vis- vairak: virsdegune bija iekritusi, deguna gals plats un pat mazliet uzliekts. Visas jaunā vīrieša kustības bija straujas, stūrainas, negaidītas. Par skaistuli viņu nekādi nevarēja nosaukt, tomēr nekā atbaidoša viņa ārienē nebija. Gluži otrādi: jaunais cilvēks modināja simpātijas ar neparasti komiskajiem žestiem un mīmiku, bet ar savu ķēmīgumu varēja radīt vienīgi līdzjūtību.
Jaunais vīrietis ar pīles degunu iegāja lapenē un atradās lifta kabīnē. Lifts dārza vidū varētu pārsteigt jebkuru neiesvaidīto, taču jaunajam vīrietim šķitās šī dīvainā ierīce labi pazīstama. Pamājis ar galvu par atbildi lifta zēna sveicienam, viņš strupi pavēlēja: — Lejā! — un tik izteiksmīgi pameta ar roku, it kā gribētu izdurt zemi cauri līdz pašai peklei. Zēns nenoturējās un īsi iesmējās. Jaunais cilvēks uzmeta viņam bargu skatienu. Tas bija tik smieklīgi, ka zēns iesmējās vēl skaļāk.
— Piedodiet, mister, bet es nevaru, nudien nevaru, — zēns taisnojās.
Misters smagi nopūtās, pacēlis acis augšup, tā izpauzdams padevību liktenim, un atteica:
— Netaisnojies, Džon. Tu esi tikpat daudz vainīgs kā es. Man lemts izraisīt smieklus, tev — smieties par mani … Vai Hofmanis atbrauca?
— Pirms divdesmit minūtēm.
— Un mis Heda Luksa?
— Vēl nav.
— Nu, protams, — jaunais vīrietis īgni atsaucās. Viņa deguns negaidot sāka kustēties uz augšu un leju kā snuķis. Zēns iespiedzās aiz smiekliem. Tobrīd lifts apstājās.
— Nabaga Džons! Vēl piecas minūtes, un es būtu vainīgs pie nevainīga bērna nāves. Nu tavas mokas beigušās. — Un jaunais vīrietis aši izsteidzās no kabīnes.
Viņš izgāja caur platu gaiteni un nonāca lielā, apaļā istabā, ko apgaismoja spēcīgas spuldzes. Ārā, par spīti agrajai stundai, saule jau svilināja, bet šeit bija dzestrs un jaunais vīrietis atvieglots uzelpoja. Viņš aši izsteidzās cauri apaļajai istabai un atvēra durvis uz blakus- telpu. Likās, ka «laika mašīna» būtu viņu mirklī pārsviedusi, no divdesmitā gadsimta uz viduslaiku Vāciju.
Viņa priekšā bija milzu zāle, kuras griesti noslēdzās ar šaurām velvēm. Augsti un šauri logi, augstas un šauras durvis, augsti un šauri krēsli. Caur logu iespiedās saules gaisma, veidojot uz platajām akmens plāksnēm skaidru gotiskā logu ietvara zīmējumu.
Jaunais vīrietis iegāja gaismas strēlē un apstājās. Starp šīm augstajām un šaurajām mēbelēm viņa augums izskatījās sevišķi mazs, lācīgs un nejēdzigs. Lielāku nesaskaņu bija grūti iedomāties. Tā nebija nejaušība: šais pretstatos slēpās stingri apsvērts režisora aprēķins.
Vecā vācu gotiskā pils bija veidota no saplākšņiem, līmes, audekla un krāsām pēc izcila arhitekta zīmējumiem, etīdēm un maketiem. Šis arhitekts būtu varējis godam celt īstas pilis, taču misters Pitčs — «Pitčs un Ko», kinopilsētiņas īpašnieks — maksāja arhitektam daudz vairāk, nekā to spētu titulētas personas par īstas
pils uzcelšanu. Tāpēc arhitekts deva priekšroku pilīm no audekla un saplākšņa, saņemot par to lielas summas.
Viduslaiku pilī — pareizāk sakot, zāles kaktā un aiz sienas — ritēja rosīgs darbs. Strādnieki, krāsotāji, mākslinieki un namdari paša arhitekta vadībā beidza uzstādīt dekorācijas. Nepieciešamās mēbeles — īstas, nevis butaforija — jau atradās pilī. Inženieris elektriķis un viņa palīgs rosījās ap jupiteriem — milzīgām spuldzēm, kuru jauda bija vairāki tūkstoši sveču gaismas. Kinofilma dzimst no gaismas, tāpēc nav brīnums, ka inscenētāji galvenokārt gādā par apgaismojumu. Misters Pitčs un Ko varēja atļauties tādu izšķērdību — uzbūvēt milzīgu paviljonu apakš zemes, lai nebūtu atkarīgi no dienas gaismas untumiem.
Gar dekorācijām raudzījās ārā statisti, jau ietērpti viduslaiku apģērbos un nogrimēti. Visi ar ziņkāri, godbijību un reizē ar nevilšu smaidu vēroja jauno cilvēku, kurš stāvēja zāles vidū, «saules» stara apspīdēts.
— Pats ieradies …
— Antonio Presto .. .
— Ak dievs, cik smieklīgs! Viņš pat dzīvē nevar ne mirkli nostāvēt mierīgi!
Jā, tas bija pats Antonio Presto, neatdarināmais komiķis, kura slava bija pārspējusi kādreizējo ekrāna korifeju — Caplina, Keitona, Prensa slavu.
Antonio jeb Tonio Presto, itālieti pēc dzimšanas, vācieti pēc audzināšanas un tagad amerikāni pēc līguma, bija «nopircis» Hofmanis amerikāņu kinematogrāfijai par slavu. Par Tonio Presto ienākumiem klīda fantastiskas baumas, un šie ienākumi patiešām bija pasakaini. Viņa mākslinieka pseidonīms[1] ārkārtīgi precīzi noteica viņa straujo raksturu. Presto ne mirkli nevarēja nostāvēt mierā. Kustējās viņa rokas, viņa kājas, viņa augums, viņa galva un neatdarināmais deguns.
Tonio bija savā ziņā dabas brīnums, īsts Leidenes trauks, neizsīkstošs smieklu akumulators. Bija grūti izskaidrot, kāpēc ikviens viņa žests izraisa tādus nevaldāmus smieklus, taču pretoties tieksmei smieties neviens
nevarēja. Pat pazīstamā skaistule lēdija Traina nebija varējusi apvaldīt smieklus, kaut gan, kā apgalvoja visi viņas paziņas, lēdija savu mūžu nebija smējusies, slēpdama savus nelīdzenos zobus. Pēc amerikāņu kritikas domām, lēdijas Trainas smiekli bija ģeniālā amerikāņu komiķa lielākā uzvara.
Savu dabas doto talantu Presto desmitkāršoja ar ļoti savdabīgu tēlošanas veidu. Presto tēloja tikai traģiskās lomas. Viņam speciāli rakstīja scenārijus pēc Šeķspīra, Šillera, pat Sofokla traģēdiju motīviem. Tonio — Otello, Manfrēds, Edips … Tā būtu profanācija, ja Presto netēlotu savas traģiskās lomas ar visu īstena itālieša sirdsdedzi un kaismi.
Bastera Keitona komisms slēpās viņa sejas nekustīgās, «traģiskās» maskas pretruna ar situāciju komismu. Tonio Presto komisms bija pretrunā gan ar situācijām, gan apstākļiem, gan viņa paša iekšējiem pārdzīvojumiem, gan ar viņa neiedomājamo, nejēdzīgo, neiespējamo augumu, ar viņa pajaco žestiem. Varbūt vēl nekad komiskais nebija pacēlies līdz tādiem augstumiem.
Tikai viens cilvēks, liels Eiropas rakstnieks un oriģināls domātājs, uz amerikāņu žurnālista jautājumu, kā viņam patikot Antonio Presto tēlošana, atbildēja: «Presto ir drausmīgs savā bezcerīgajā dumpī» Taču to nebija sacījis amerikānis, turklāt šo teikumu bija pat grūti saprast. Par kādu dumpi rakstnieks runāja, pret ko dumpojās Presto? So teikumu drīz vien aizmirsa, vienīgi pats Antonio Presto rūpīgi glabāja atmiņā šo ārzemnieka atsauksmi. Antonio Presto likās, ka šim vienīgajam cilvēkam bija izdevies ielūkoties viņa dvēselē.
— Hofman, Hofman! Vai tev šķiet, ka šis ir labs apgaismojums?
Operators Hofmanis, flegmātisks vācietis rūtainā uzvalkā, vērīgi ielūkojās aparāta vizierī. Gaisma tā apspīdēja Presto seju, ka ēna nepietiekami spilgti iezīmēja Presto iekritušo degunu.
— Jā,- gaisma krīt pārāk stāvus. Nolaidiet sofītu un pagrieziet mazliet uz kreiso pusi.
— Tūlīt! — strādnieks atsaucās.
Melna ēna krita uz Antonio virsdeguni, un seja kļuva vēl smieklīgāka. Sai apgaismojumā pie loga vajadzēja noritēt traģiskai scēnai — neveiksmīgs mīlētājs, nabaga meistardziedonis, ko tēloja Presto, atklāj mīlestību karaļa zeltmatainajai meitai. Princesi tēloja Amerikas ekrānu zvaigzne Heda Luksa.