— Jā, vārdabrālis! — Presto attrauca, steigšus devās uz liftu un noslēpās savā numurā.
«Kas notiks tālāk?» viņš noraizējies domāja. «Izrādās, ka pazaudēt savu seju ir vairāk kā nepatīkami…»
Presto juta izsalkumu. Labi vēl, ka hotelī varēja ēst brokastis un pusdienas, nemaksājot par katru reizi atsevišķi. Presto pazvanīja un pasūtīja brokastis. Viņš ievēroja, ka sulainis dīvaini noraugās uz viņu. Acīm redzot vēsts par nepazīstamo jaunekli, kurš bijis tik netaktisks un piesavinājies pasaulslavenu vārdu, jau bija aplidojusi visu hoteli.
Presto pabrokastoja un kļuva jautrāks. Galu galā viss. -noskaidrosies un viņš pats pasmiesies par savam likstām.
Nu viņš nolēma īstenot savu senseno sapni, ko bija lolojis visu laiku, kamēr atradās Sorokina dziedniecības iestādē. Presto bija iecerējis kā pirmo apmeklēt Hedu Luksu. Viņš atvainosies un … kā Heda uzņems viņu tagad?
Presto vēlreiz kritiski ielūkojās spogulī un nāca pie slēdziena, ka viņš ir īsts skaistulis. Nu gan viņš varēs tēlot lomas cildenās traģēdijas! Viņa sapnis piepildīsies. Viņš būs Romeo, Heda — Džuljeta… Presto nostājās pozā un izstiepa rokas iedomatajai Džuljetai pretī. «Lieliski! Neatvairāmi! Viņa neizturēs. Tagad viņa nenoraidīs mani!» viņš nodomaja un, pārģērbies jaunā uzvalkā, devās lejā.
Hedas Luksas villa atradās ārpus pilsētas, netālu no mistera Pitča kinopilsētiņas, pusjūdzi no paša Presto villas. Presto nebija naudas, lai varētu braukt ar mašīnu.
«Vajadzēs iet kājām,» viņš nolēma. Un tūliņ mierināja sevi, ka pastaiga ir ļoti veselīga. Tomēr viņš drīz vien pārliecinājās, ka ari pats derīgakais patīkams tikai tad, kad to bauda ar mēru.
Bija neizturami karsts. Baltā šoseja tā laistījās, ka acis sāpēja skatoties. Turklāt pa šoseju viena laidā šaudījās mašīnas, kuras sacēla tādus putekļus, ka Presto smaka vai nost. Viņš nekad nebija domājis, ka automobiļi saceļ tik daudz putekļu un sagādā tik daudz nepatikšanu cilvēkam, kurš spiests vilkties kājām. Braucēji šķita ņirgājamies par gājēju un, braukdami garām, tik izaicinoši taurēja un tā pieputināja acis, ka Presto sašutumā vīstīja dūres.
Nekad vēl ceļš līdz kinopilsētiņai nebija viņam licies tik garš.
Kad Presto beidzot nokļuva līdz Luksas villai, viņa āriene bija visai neizskatīga. Seja urrf 'pkaklīte melnas aiz netīrumiem un sviedriem, mati sai'ipuši, apģērbs un apavi pārklāti ar smalku putekļu kārtu. Viņš apskatīja sevi un sāka šaubīties, vai var rādīties Hedai tādā izskatā. Tomēr vēlēšanās drīzāk satikt Hedu piespieda
Tonio apņēmīgi piezvanīt pie durvīm. Durvis atvērās, un Tonio ieraudzīja to pašu istabeni, kuru kopā ar tās kundzi tikko nebija nosmīdinajis lidz nāvei. Par laimi, meitene nepazina Tonio. Viņa tikai uzmeta mazliet nicinošu skatienu svešinieka apģērbam, bet, ieskatījusies viņa sejā, laipni uzsmaidīja. Šis smaids uzmundrināja un spārnoja Presto.
— Es gribētu satikt mis Luksu.
Tūkstošiem jauniešu, kuri sapņo por kinomākslinieku slavu, vēlas satikt mis Luksu, cerēdami iegūt viņas protekciju. Desmitiem tūkstošu visāda vecuma abēju dzimumu pārstāvju uzskatītu par laimi skatīt vaigu vaigā «dievišķīgo» Hedu. Ja viņa sāktu pieņemt visus, kas klaudzina pie viņas nama durvīm, tad viņai neatliktu laika darbam.
— Mis Luksas nav mājās! — istabene atbildēja ar ierasto teikumu.
Taču Presto neļāvās pievilties.
— Ja es viņu apmeklēju, tad viņai jābūt mājās! — viņš nozīmīgi sacīja. — Es esmu mis Luksas vecs draugs, un viņa ļoti priecāsies, mani ieraugot. — Meitene pasmīnēja, dzirdot vārdu «vecais». — Jā, jā, nesmejieties, — Presto turpināja. — Es pazinu Hedu, kad viņa vēl bija maza meitenīte. Es ierados pilsētā uz dažām dienām darīšanās un nolēmu apmeklēt mis Luksu. Ceļā mana mašīna salūza un … — viņš izteiksmīgi norādīja uz savu uzvalku, — man vajadzēja nākt kājām.
— Kā pavēlēsiet jūs pieteikt? — istabene apvaicājās jau pavisam vēlīgi. Atkal šis liktenīgais jautājums!
— Redziet, — Presto sastostījās, — es gribu sagādāt mis Luksai pārsteigumu. Sakiet, ka viņu grib satikt vecs draugs.
Istabene atvēra durvis, ielaida Presto plašajā pieņemamajā istabā un aizgāja pieteikt Presto savai kundzei, piekodinājusi viņam gaidīt uz atbildi. Tā jau bija puse uzvaras.
«Sievietes ir" ziņkārīgas,» Presto domāja. «Heda droši vien gribēs redzēt vecu draugu, it sevišķi pēc tam, kad istabene būs aprakstījusi manu izskatu. To viņa noteikti izdarīs .. .»
— Mis lūdz jūs ieiet buduārā, — istabene sacīja, un
Presto uztraucies iegāja pazīstamajā telpā ar mīkstajiem paklājiem, uz kuriem bija izmētāti mīksti sēdeklīši, spilveni, lāču un lauvu ādas.
Luksa bija atlaidusies pusguļus uz kušetes un, Presto ienākot, uzslējās un neizpratnē paskatījās uz viņu. Atkal krāpšana?! Pie kādām blēdībām gan neķeras šie pielūdzēji un slavas mednieki!
— Ko jūs vēlaties? — viņa dzestri jautāja.
Presto palocījās.
— Mis, es neesmu jūs piekrāpis. Es patiešām esmu jums vecs draugs, kaut jūs arī nepazīstat mani. — Viņa patīkamais baritons un sirsnīgais tonis ietekmēja namamāti labvēlīgi.
— Lūdzu! — Luksa norādīja uz sēdekli. Presto apsēdās uz krēsla, Luksa atkal atlaidās uz kušetes. Kādu mirkli valdīja klusums. Tad Presto sāka runāt, mezdams uz Luksu zīmīgus skatienus.
— Lai pārliecinātu jūs, ka neesmu krāpnieks, es varu pastāstīt jums to, ko neviens nezina, izņemot jūs un… vēl vienu personu. Es atkārtošu to, ko jums sacīja Tonio Presto, kad pēdējo reizi tikās ar jums, un arī to, ko jūs atbildējāt viņam. Es to varu atkārtot pilnīgi burtiski.
— Vai viņš jums to pastāstīja?
Tonio pasmaidīja.
— Jā, viņš man to pateica. Viņš ļoti atvainojas, ka sagādājis jums .. . nepatikšanas, piespiezdams smieties tik ilgi.
— Es nebiju tālu no nāves…
Presto apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Es to zinu.
— Bet kāds tam sakars ar jums? Vai Tonio lūdza jūs atvainoties viņa vietā?
— Jā, viņš man to … novēlēja!
— Vai viņš miris? — Heda nobijusies iesaucās. Šķita, it kā viņa justos vainīga Presto nāvē. Tonio neatbildēja uz šo tiešo jautājumu.
— Atļaujiet atgādināt, ko jūs atbildējāt Presto uz viņa bildinājumu.
— Ak dievs, vai tad es varēju iedomāties, ka mans noraidījums dzīs viņu nāvē! Vai viņš bija jūsu draugs? Jūs laikam esat ieradies atriebt par viņu…
— Lūdzu, nepārsteidzieties ar secinājumiem un uzklausiet mani! Tātad jūs toreiz atbildējāt Presto, ka jūs šķir nepārvarams šķērslis un šis šķērslis ir viņa neglītums. Tā ir? Tātad, ja nebūtu šā šķēršļa, tad viņam būtu izredzes?
— Jā, — Heda atbildēja.
— Tad ziniet, — tagad šī šķēršļa vairs nav. Antonio Presto nav miris, tikai pārveidojis savu ārieni. Antonio Presto esmu es pats. Jūs taču neteiksiet, ka es esmu neglīts? — Un Presto piecēlās un paspēra dažus soļus kā manekens modernu tērpu namā. Luksa neviļus atrāvās atpakaļ. Viņas acīs pavīdēja šausmas, domas sasprindzināti darbojās. Kas ir šis ērmīgais cilvēks? Vājprātīgais? Noziedznieks?
— Ko jums vajag? — Heda jautāja, tikko valdīdamās.
— Es ierados pēc atbildes un saņēmu to. Jūs sacījāt «jā».
— Bet jūs taču neesat Presto!… Es jūs lūdzu, nemociet mani! Ko jums vajag?
— Nomierinieties, mis Luksa! Jums nedraud nekādas briesmas. Es neesmu ne vājprātīgais, ne bandits. Es zinu — jums grūti noticēt, ka šis nepazīstamais jaunais cilvēks, kas ar jums runā, ir patiešām tas pats Antonio Presto, kura bildinājumu jūs noraidījāt. Taču es papūlēšos pārliecināt jūs, ka tā ir patiesība.