Un Presto izstāstīja Hedai visu, kas bija noticis pēc viņu sastapšanās, parādīja izgriezumus no avīzēm, kas ziņoja par doktora Sorokina «brīnumiem», beidzot pasniedza fotogrāfijas, kurās bija fiksēti visi ar Presto ķermeni notikušās «evolūcijas» posmi. Fotogrāfijas pārliecināja vairāk par visu pārējo. Un tomēr, kad Heda, pacēlusi acis no fotogrāfijām, paskatījās uz skaisto jaunekli un domās iztēlojās veco Tonio Presto, viņas saprāts atsacījās ticēt, ka tādas pārvērtības iespējamas.
Viņa iegrima domās. Iestājās klusums, kuru Presto nevēlējās pārtraukt. Viņš gaidīja Hedas atbildi kā tiesas spriedumu. Beidzot Luksa pacēla galvu un teica:
— Mister … Presto! — Sī uzruna Tonio nepatika.
Agrāk Heda nekad nebija viņu uzrunājusi tik oficiāli, vienmēr bija biedriski saukusi par Tonio. — Pieņemsim, ka viss ir tā, kā jūs sacījāt. «Neglītuma mūris» mūs vairs nešķir. Bet. ..
— Kāds te var būt «bet»? — Presto nepacietīgi pārtrauca.
— Es jūs uzklausīju, uzklausiet tagad mani. Papūlieties atcerēties mūsu sarunu, kad jūs vēl bijāt neglīts, Tonio. Es jums sacīju, ka stāvoklis uzliek pienākumus. Pūļa pielūgsme daudz sniedz, bet arī daudz ko prasa. Mani ir cēlis godā pūlis, kas apmeklē kino, un ar šo pūli es nedrīkstu sanaidoties. Es jums sacīju, ka pūlim būtu vispatīkamāk, ja es paliktu par «mūžīgu līgavu», jo tad katrs kantorists, katrs ielu slaucītājs, kurš glabā manu fotogrāfiju, domās iztēlotos sevi par manu «izredzēto». Pūlis vēl man piedotu, ja es apprecētu īstu varoni.
— Dievu vai pusdievu?
— Jā, kādu no tiem, kurus slavina pats pūlis.
— Bet vai tad Presto nav dievs? — Tonio lepni noprasīja.
— Jūs vairs neesat Presto. Tas jau ir pats galvenais. Jūs bijāt dievs briesmonis, bet neatdarināms savā neglītumā. Tagad jūs esat skaists kā Apolons, bet pūlis jūs tādu nepazīst. Jūs esat pārvērties par nezināmu skaistu jaunekli. Necildināts skaistums — tas ir vēl bēdīgāks nekā izdaudzinātais Presto neglītums. Es negribu, es nevaru pieļaut, lai par mani runātu, ka Luksa, vecumam tuvojoties, — jūs zināt, ka esmu divus gadus vecāka par jums, — ka Luksa, vecumam tuvojoties, nopirkusi par saviem miljoniem jaunu vīru — neapdāvinātu, nevienam nezināmu, bet glītu jaunekli. Un diezin vai jūs pats gribētu kļūt par «slavenības vīru». Vīrietim ar pašmīlu tā ir nepievilcīga loma. Turklāt jūs esat slavas un panākumu izlutināts.
— Kas jums sacīja, ka mani neviens nepazīst? Vai tad es neesmu Tonio Presto? Presto ir uzlicis jaunu masku, bet vai tāpēc viņš vairs nav Tonio? Vai tad' mans talants, mans ģēnijs ir zudis? Kādreiz es smīdināju cilvēkus, tagad es satricināšu viņu sirdis. Es biju komiķis, pajaco, tagad es būšu traģiķis. O, kā es tēlošu!
Ticiet man, skatītāji būs satricināti līdz sirds dziļumiem, kad ieraudzīs uz ekrāna Presto — traģiķi. Pūlim elpa aizrausies asarās. Bet es kāpšu vēl augstāk. Ja es biju
pusdievs, tad tagad kļūšu dievs!…
— «Būšu, kļūšu, tēlošu»… Tie ir tikai sapņi. Ceļš
līdz ekrānam ir ērkšķains un ļoti grūts, bieži vien nepieejams tiem, kas sapņo par slavu.
— Kāpēc jūs sakāt to man? Vai tad es nezinu, ka
kļūt par slavenību nav viegli? Bet es taču … pieņemsim, ka es esmu nevienam nezināms jauneklis. Taču man ir labs «mantojums», ko man atstājis Tonio Presto: visu atzīts talants, lieliska kinotehnikas pazīšana, beidzot sakari..«
— Bet jums nav paša galvenā: Tonio Presto neticami smieklīgā pīles deguna. Un pūlis jūs nepazīs.
— Es viņu piespiedīšu mani pazīt. Atcerieties, ka tā ir jūsu pēdējā atruna. Un ja es ieradīšos pie jums, slavas un pūļa dievināšanas vaiņagots?
— Es būšu jūsējā.
VIII
Piekļūt pie mistera Pitča atjaunotajam Tonio Presto bija daudz grūtāk nekā piekļūt pie Hedas Luksas. Mistera Pitča nesamaksājamo laiku apsargāja vesels bars cerberu, kuri bija mēmi un kurli pret visādiem argumentiem, lūgumiem un pārliecinājumiem. Redzēdams, ka vārda ierocis ir bezspēcīgs, Tonio nolēma izlauzties cauri blokādei ar spēku. Viņš atgrūda sulaini un ātri metās tālāk. Par laimi, Tonio labi zināja istabu izvietojumu un tāpēc bez sevišķām grūtībām sasniedza mistera Pitča kabinetu un paspēja aizcirst durvis.
Presto ieraudzīja pazīstamo kabinetu ar dziļiem ādas atzveltņiem, mīkstiem paklājiem un ar kinomākslinieku fotogrāfijām un portretiem greznotām sienām. Redzamā vietā, centrā, bija viņa paša portrets. Presto bija atveidots dabiskā lielumā un attēloja Otello ar Dezdemonas lakatiņu rokās. Cik reižu Presto bija apmeklējis šo kabinetu! Pitčs vienmēr bija izturējies visai laipni, piedāvājis labus cigārus, atsēdinājis atzveltnes krēslā, vispār uzņēmis viņu kā dārgu viesi.
Misters Pitčs sēdēja savā parastajā vietā, pie rakstāmgalda, uzlicis izstieptās kājas uz dokumentu skapīša, un sarunājās ar juriskonsultu misteru Olkotu.
— Kontraktā paredzēts pieci simti tūkstošu dolāru liels līgumsods, — misters Pitčs runāja, nelikdamies Presto redzam. — Ja misters Tonio Presto aizbēdzis sazin uz kurieni, nepabeidzis iesāktās filmas «Mīla un nāve» uzņemšanu, tad viņam, tas ir, Presto, jāsamaksā līgumsods un jāatlīdzina zaudējumi. Komercijas daļa dos jums izziņu, cik izmaksājusi nepabeigtās filmas uzņemšana līdz Presto pazušanas dienai. Sagatavojiet pieprasījumu!
— Bet kam mēs to iesniegsim? — jautāja juriskonsults. — Vai nebūtu prātīgāk pagaidīt, kamēr Presto atgriežas? Varbūt viņa vairs nav starp dzīvajiem. Klīst visādas baumas.
— Tieši tāpēc nedrīkstam neko atlikt! Mēs iecelsim viņam aizbildni, kas atbildēs tiesas priekšā, un apķīlāsim viņa īpašumu. Vai tad jūs nesaprotat manu nolūku?
So sarunu pārtrauca sulainis, kas, mirkli pamīņājies aiz durvīm, nolēma pārkāpt bargo reglamentu un ienākt kabinetā bez pieteikšanas, lai attaisnotu savu negribēto nevīžību.
— Piedodiet, mister, — sulainis sacīja, — bet šis misters (un viņš norādija ar acīm uz Presto) patvaļīgi iegāja jūsu kabinetā, par spīti visiem maniem…
Misters Pitčs paskatījās uz Presto. Misteram Pitčam bija savi principi. Viņš bija stingri jo stingri piekodinājis kalpotājiem nepielaist pie viņa «diedelējošus jaunekļus», taču, ja kāds no tiem šādā vai tādā kārtā bija ielavījies viņa kabinetā, misters Pitčs izturējās pret to
ļoti laipni un nelika manīt, ka šāda ielaušanās ir nepatīkama.
Misters Pitčs pameta ar galvu, lika sulainim iet ārā un visai laipni apvaicājās, ko svešais misters vēloties.
— Es varu sniegt jums dažas ziņas par Antonio Presto, — Tonio atteica.
— Ak tā? Tas ir ļoti interesanti. Runājiet ātrāk. Vai viņš ir dzīvs?
— ir jā, ir nē. Tāda Tonio Presto, — un Tonio norādīja uz savu ģīmetni zeltītā ietvarā, — tāda Presto
vairs nav. Tonio Presto ir dzīvs un stāv jusu priekša jaunā veidā. Es esmu Tonio Presto!
Pitčs jautājoši pavērās Olkotā.
— Jūs man neticat — tas ir pilnīgi saprotams! Pat miesīga māte mani nepazītu, bet es jums tūliņ pierādīšu, ka esmu Tonio Presto.
— Lūdzu, nepūlieties pierādīt, es jums pilnīgi ticu, — misters Pitčs steigšus atbildēja. — Ko tad jūs vēlaties, e… e… mister Presto?