— Es neviļus dzirdēju jūsu vārdus, ka jūs gribat mani iesūdzēt par to, ka esmu aizbraucis, pirms vēl pabeigta filma «Mīla un nāve». Varat negriezties tiesā. Es samaksāšu līgumsodu. Taču šī filma jāuzņem no jauna. Es atkal tēlošu meistardziedoni, tikai jaunā filma nebūs vairs komēdija, bet traģēdija.
— Jā-a, traģēdija, — novilka Pitčs. — Jūs esat labi informēts par mūsu lietām. Bet… šis triks neizdosies, jaunais cilvēk!
— Tātad jūs neticat, ka esmu Tonio Presto?
— Ticu, ticu, bet… jūs esat Tonio Presto no pavisam cita materiāla. Jūs neesat mums vajadzīgs, lai jūs būtu kas būdams. Ar tādiem šabloniskiem Apoloniem, kāds esat jūs, pilna visa pasaule, bet Tonio Presto bija neatdarināms, neatkārtojams savā neglītumā. Viņš bija ūnikums! Un, ja jūs patiešām esat jaunā veidā iemiesojies Tonio Presto, kam es … ticu, tad ar kādām tiesībām jūs to darījāt? Jūs noslēdzāt ar mums ģenerālkon- traktu uz desmit gadiem, turklāt vēl vairākus atsevišķus līgumus par piedalīšanos dažādās filmās. Neviena civil- liste nevienai valstij nav izmaksājusi tik daudz, cik jūs izmaksājāt, mums. Par ko mēs maksājām jums tādu traku naudu? Par jūsu neatdarināmo degunu! Mēs maksājām par to tā, it kā tas būtu no zelta! Kur tagad ir šis dārgums? Ko jūs esat ar to izdarījis? Briljants Tonio Presto pīles snīpja lielumā ir nevērtīgs krāms, salīdzinot ar mistera Presto degunu. Jums nebija ne morālu, ne juridisku tiesību laupīt mums savu degunu. Tas bija mūsu deguns, nevis jūsējais! Jā, jā! Tonio Presto deguns piederēja visiem kā brīnumaina dabas velte. Kā jūs drīkstējāt nolaupīt sabiedrībai šo velti? Jūs redzat, es runāju ar jums kā ar Tonio Presto. Ko jūs varat sacīt sev par attaisnojumu?
— Mani attaisnos nevis vārdi, bet darbi. Ļaujiet man uzstāties objektīva priekšā, un jūs redzēsiet, ka jaunais Presto ir dārgāks par veco!
Pitčs salēcās atzveltnes krēslā.
— Jūs neesat Presto! Tagad es redzu, ka jūs neesat Presto! Jūs esat jauneklis, kurš ilgojas kļūt par- kinozvaigzni. Jūs noklausījāties mūsu sarunu par Presto un sākāt riskantu spēli. Tonio Presto nebūtu sacījis to, ko sacijāt jūs. Tonio Presto zina, ka talants ir otrās šķiras prece. Galvenais ir reklāma. Talantīgi cilvēki iet bojā sētmalā, neviena nepazīti, nenovērtēti un neatzīti, kamēr reklāma var pacelt neapdāvinātu radījumu slavas augstumos. Presto bija nesalīdzināms, lielisks, apburošs, bet, lai velni sadedzina mani kā vecu kinofilmu, ja tādi paši Tonio dučiem nemētājas pa gada tirgus balagāniem …
— Jūs nupat sacījāt, ka Presto un viņa deguns ir ūnikums.
— Jā, tā es teicu un teikšu vienmēr! Teikšu tāpēc, ka par šā deguna reklamēšanu esmu izdevis vairāk par miljonu dolāru, iekams vēl šis deguns parādījās uz ekrāna. Katra kinomākslinieka slava ir tieši proporcionāla tām summām, kas izšķiestas par reklāmu. Tonio Presto to labi zināja, kaut viņš sevi augstu vērtēja. Netaisiet traģiskus žestus! Pieņemsim, ka jūs esat īstais Tonio Presto, tas ir, ka esat bijis. Pieņemsim, ka jums ir tā pati Presto «dvēsele» un «talants». Bet vai es ar savu kinoaparātu uzņemu dvēseli? Lai cik ģeniāls jūs būtu, kaut vai trejkāršs ģēnijs — publika jūs nepazīst, un tā ir jūsu nelaime. Un izveidot no jums jaunu Presto, Presto — traģiķi, tas prasītu pārāk daudz darba un izdevumu, tas būtu garlaicīgi. Pietiek! Es uz laiku pārtraucu kinozvaigžņu un ģēniju ražošanu. Pārāk dārgs prieks! Jūs neesat mums vajadzīgs, jaunais cilvēk! Pasveiciniet mūsu veco Tonio Presto, ja jūs viņu pazīstat un satiksiet, un pasakiet, ka mēs ar nepacietību gaidām viņu un tēvišķīgi skūpstām viņa visusvētāko snābli!
— Es tomēr palieku pie savas prasības…
— Veltīgi! Es pieņemu, ka jūs esat ģēnijs, taču publika noticēs jūsu ģenialitātei tikai tad, kad vaiņagošu jūsu galvu ar naudas zīmju oreolu. Novēlu jums panākumus kādā citā nozarē! Varbūt jums izdosies iestāties darbā pie advokāta vai kļūt par bankas ierēdni. Ienākumi jums būs mazi, bet kas tur vainīgs? Jūs pats esat izdzinis sevi no paradīzes, ja jūs patiešām esat Tonio Presto.
Pitčs piezvanīja un lika sulainim izvadīt ārā jauno cilvēku.
Spēle bija zaudēta.
— Kas bija šis jauneklis? — jautāja juriskonsults, kad durvis aizvērās. — Jūs runājāt ar viņu tā, it kā jūs daļēji ticētu, ka viņš patiešām bijis Tonio Presto.
— Ne daļēji, bet gandrīz par visiem simt procentiem. Heda Luksa piezvanīja man un apgalvoja, ka redzējusi fotogrāfijas un visādus dokumentus, kas neapstrīdami apliecina, ka Tonio Presto pārmainījis savu ārieni ar kādu medikamentu palīdzību. Tikai tad, kad Tonio ierunājās, lai pārbaudot viņu kā kinoaktieri, man uznāca mazliet šaubas, vai viņš ir īstais Presto. Ēzelis! Viņš pats sevi pazudinājis. Tagad viņam svītra pāri. Nauda un panākumi viņu pārāk izlutinājuši, tāpēc viņš nespēs samierināties ar mazāku vietiņu dzīvē. Viņš pieradis plaši dzīvot un drīz vien izputinās visu savu kustamo un nekustamo mantu. Tāpēc es steidzos nodrošināt savu pieprasījumu un apķīlāt viņa īpašumu.
— Jūs esat tālredzīgs kā vienmēr! — Olkots paglaimoja savam patronam.
Misters Pitčs aizsmēķēja jaunu cigāru, izpūta dūmu mutuli un, kad tas izklīda, dziļdomīgi noteica:
— Slava ir dūmi. Kad nav vairs naudas cigāriem, tad izgaist arī slavas dūmi.
Olkots godbijīgi uzklausīja šo neizdevušos aforismu kā nezin kādu augstu gudrību.
Neveiksme bija Tonio sarūgtinājusi, turklāt viņu mo-' cīja slāpes. Iznācis no Pitča kabineta, viņš juta, ka gurst kājas, bet viņu vēl gaidīja garš un nogurdinošs ceļš atpakaļ uz pilsētu. Tonio soļoja pa teicami asfaltēto, plato kinopilsētiņas ielu garām virszemes celtnēm, kurās atradās laboratorijas, darbnīcas un kalpotāju dzīvokļi.
Labajā pusē ceļam, blakus smagnējai celtnei — dekorāciju noliktavai, — atradās neliels restorāns, ko uzņemšanas dienās labprāt apmeklēja statisti, pavadīdami šeit ilgās gaidīšanas stundas. Tonio mehāniski iebāza roku kabatā, cerēdams sataustīt sīknaudu, taču tur bija vienīgi saburzīts kabatas lakatiņš. Presto nopūtās un gribēja jau paiet garām restorānam, taču kārdinājums bija tik liels, ka viņš pārdomās palēnināja soļus un beidzot iegāja iekšā.
Pie marmora galdiņa sēdēja divi iesācēji kinoaktieri, gaišmatis un tumšmatis. Tumšmatis nesen bija izvirzījies burtiskā un pārnestā nozīmē: viņš gan vēl skaitījās pūlī, taču režisors pastāvīgi izvirzīja viņu priekšplānā, lai skatītāji varētu viņu ievērot. Vēl kāds laiciņš, un viņam piešķirs nelielu, epizodisku lomu. Tad viņš būs īsts kinoaktieris. JJn režisors, kas izvirzīja šo jaunekli, bija pats Tonio. Šis jauneklis … kā taču viņu sauca? Smits! … Viens no miljoniem Smitu … Presto dēļ viņš būtu gatavs atdot savu dzīvību. Bet, ak vai! Presto taču nelīdzinājās pats sev. Skaidrs, ka Smits nenoticēs Presto. Jaunekļi dzēra oranžādi. Tas nav izturams! Presto it kā nevilšus apstājās pie viņu galdiņa.
— Liekas, misters Smits? — Presto uzrunāja tumšmati un pacēla cepuri. — Vai nepazīstat mani? Džon- sons. Es biju statists filmā «Mīla un nāve».
Smits dzestri palocījās. Vai viņš var pazīt visus tos, kas sastāda bezvārda pūli!
— Es jums atvedu sveicienu no Tonio Presto, vakar es viņu sastapu! — Tonio turpināja. Sai ziņai bija neparasts iespaids. Jaunekļi sarosījās, Smits laipni piedāvāja krēslu un pasauca viesmīli.
— Vai patiesi? Kur jums izdevās viņu sastapt? Ko gribat dzert? Kokteili?
— Oranžādi, divas, trīs oranžādes! Šausmīgi karsts, — Presto attrauca. — Jā, es sastapu viņu vakar.