— Un viņš patiešām atcerējās mani? — interesējās Smits.
— Kā tad, viņš sacīja, ka no jums iznākšot lietas koks. Un ja Presto tā saka… O! Lielisks dzēriens! Vēl? Neatteikšos, pateicos jums!
— Bet kur viņš ir? Kas ar viņu noticis?
— Viņš ārstējas. Es apmeklēju savu māsu un nejauši ieraudzīju Presto doktora Sorokina dziedniecības iestādē.
— Vai Presto slims? Ceru, ka nebūs nekas nopietns? Es gan lasīju, ka viņš aizbraucis ārstēties. Ar ko viņš slimo?
— Presto nolēmis pārmainīt ampluā. No komiķiem pāriet traģiķos. Kļūt par īstu traģiķi. Tāpēc viņš nolēmis pārmainīt ārieni. Sorokins dara brīnumus. Viņš pārvērtis Presto par jaunekli… nu, pilnīgi līdzīgu man!
Smits pat muti ieplēta aiz izbrīna.
— Ārprātīgais! — viņš beidzot pārliecināts noteica un nogrozīja galvu.
— Neprātis! — pievienojās viņa biedrs.
— Bet kāpēc? — Presto jautāja.
— Tāpēc, ka tagad viņam tāda pati vērtiba kā … mums visiem!
Remdinājis slāpes, Presto devās kājām uz pilsētu, garām savai mājai un Hedas Luksas baltajai villai.
«Cik ātri un cik zemu es krītu!» viņš domāja, soļodams pa putekļaino šoseju. «Es sāku dzīvot uz bijušās slavas rēķina, diedelēju traktieros kā pēdīgais klaidonis, cenzdamies modināt ļaudīs simpātijas ar to, ka pazīstu pats sevi! Nē, tā nevar turpināties! Bet ko lai dara? Kā man gribas ēst!. .. Cilvēks, kas pazaudējis savu seju!»
Sanfrancisko priekšpilsētā Presto sakārtoja noputējušo uzvalku, cik labi varēja, lai nemodinātu aizdomas viesnīcas kalpotājos.
Viņš nemanīts iezagās savā istabā, nomazgājās un pārģērbās. Par laimi, viņa čemodānā bija vēl viens uzvalks un tīra veļa.
Viņš pasūtīja pusdienas kā senos laikos — bagātīgas, izmeklētas, dārgas. Labi paēdis, viņš likās gulēt, piekodinājis, lai viņu netraucē, un pamodās tikai vienpadsmitos vakarā.
Kaut kur zemapziņas dzīlēs jau bija izstrādāts turpmākās rīcības plāns, un nu šis izstrādātais plāns gatavā veidā stājās viņa apziņas priekšā. Apziņa apstiprināja un atzinīgi novērtēja zemapziņas «es» darbības rezultātu.
— Cita ceļa nav! — Presto noteica. Viņš apģērbās, nodeva atslēgu gaiteņa pārzinim un izgāja no viesnīcas.
IX
Pilsētas ugunis palika aiz muguras. Presto vajadzēja trešo reizi mērīt kājām atstatumu no Sanfrancisko līdz kinopilsētiņai, kuras tuvumā atradās viņa villa. Taču tagad iet bija vieglāk. Nakts dzestrums uzmundrināja. No klajumiem plūda smaržīgu, rūgtenu zāļu aromāts. Mašīnas gadījās sastapt retāk, un arī putekļu bija mazāk. Presto moži soļoja uz priekšu. Laiku pa laikam ceļā patrāpījās gājēji — slikti ģērbušies cilvēki, klaidoņu un bezpajumtnieku Amerika. «Vai patiešām drīz es arī kļūšu tāds?» Presto domāja.
Atstatu no šosejas, uzkalniņā, eikaliptu ēnā atradās skaista villa. Cik reižu šai pašā ceļa līkumā automobilis bija strauji nogriezies pa labi un pēc dažiem mirkļiem pievedis Presto pie viņa mājas! Simt metru atstatumā šoferis ar sirēnu bija brīdinājis par ierašanos, un uzticamais kalpotājs, vecais Sebastjans, kā vienmēr bija sagaidījis savu saimnieku Presto plaši atvērtajās durvīs. Un tagad .. . Presto nopūtās un lēni devās kalnup, tuvodamies mājai.
Bija jau pusnakts. Gala logā spīdēja uguntiņa. Sebastjans vēl neguļ. Vēl agrs!… Tonio piesardzīgi aizlavījās gar dārza žogu līdz nelielu priedīšu pudurim un atgulās siltajās smiltīs. Zvaigznes spoži laistījās viņam virs galvas. Smaržoja pēc sveķiem. Laiku pa laikam uz šosejas pazibēja auto ugunis un skanēja sirēnas.
Uguntiņa gala logā spīdēja vēl joprojām. Vai patiešām Sebastjans augu nakti atrodas savā sargpostenī? No viņa to var gaidīt!
Aizvien retāk pa šoseju šaudījās spuldžu apgaismotie automobiļi kā spīdošās vaboles. Presto sāka zust pacietība. Viņš piecēlās un sāka lēni un uzmanīgi rāpties pāri augstajam dzelzs žogam. Viņš zināja, ka vārti nakti ir slēgti. Labi, ka pagalmā nebija suņu. Presto necieta suņus, jo tie nevarēja izturēt viņa svaidīgās kustības un pastāvīgi rēja uz viņu. Par spīti visām Se- bastjana pierunam, Presto bija aizliedzis turēt sētā suņus. Tagad viņš par to ļoti priecājās: nu varēs bez bailēm tuvoties mājai. Presto pievilka logs, kurā vēl aizvien spīdēja uguns. Viņš piezagās pie tā. Aizkars bija nolaists. Vai Sebastjans guļ vai neguļ? Varbūt apgaismotais logs ir tikai viņa kara viltība, kurai jāat- biedē ļaundari? Tonio nogaidīja vēl pusstundu.
Beidzot ap diviem naktī viņš nolēma, ka laiks sākt rīkoties.
Presto nogāja līdz pretējam mājas stūrim un piebāza galvu pie loga. Tas bija aizvērts. Būs jāizspiež rūts. Kā to izdarīt bez trokšņa? Presto mēģināja uzmanīgi pārspiest rūti, taču tas neizdevās. Vai izdauzīt? Sebastjans var izdzirdēt, ja viņš neguļ. Presto vieglītēm paspieda rūti ar plecu. Pēkšņi stikls nobrikšķēja un saplīsa.
«Viss pagalam!» Presto nodomāja un metās bēgt. Viņš pārrāpās pār žogu, nogulās zemē un gaidīja, ka nu Sebastjans izskries no mājas vai atvērs logu. Taču maja joprojām bija klusuma pilna. Pagāja vairākas minūtes. Nekādas dzīvības zīmes nebija manāmas. Presto atvieglots nopūtās. Sebastjans guļ saldā miegā! Logs ir izsists — galvenais darbs padarīts!
Presto atkal pārrāpās par žogu un piegāja pie izsistā loga. Viņš sāka uzmanīgi ņemt lauka stikla gabalus. Kad palika vairs tikai pāris šķembu, Presto aiz pārliekas steigas pārgrieza labās rokas rādītāja pirkstu. Ap- tinis to ar kabatas lakatu, viņš iekāpa pa logu un drošā gaitā devās cauri istabām.
Dīvainas jūtas viņu pārņēma. Viņš bija pats savā mājā, kur ikviena lietiņa bija pazīstama, un viņam tomēr vajadzēja rikoties ka zaglim! Jā, viņš bija «zaglis», viņš bija ieradies, lai izzagtu naudu pats no sava ugunsdrošā skapja. Viņam vajadzēja pagriezt numuru 3-6-27-13-9 un tad 32-24-7-8-12. Pēc tam varēja rīkoties, ar atslēgu. Sarežģīta sistēma. LieliskiL Labi, ka jaunais Presto saņēmis mantojumā vecā Presto atmiņu un tā viņu nedomā pievilt. Vai tas nav pierādījums, ka viņš
ir tas pats Presto vai vismaz Presto kapitālu un visa īpašuma likumīgais mantinieks?
Presto bāza pilnas kabatas ar naudas zīmēm. Pēkšņi viņam šķita, ka blakusistabā dzirdami zaglīgi soļi. Presto sastinga un aizturēja elpu… Nē, viss klusu. Tas tikai tā licies. Presto ķērās no jauna pie darba.
Pēkšņi uzliesmoja elektriskā lukturīša gaisma, apžilbināja Presto un paralizēja viņa kustības.
— Rokas augšā!
Durvīs stāvēja četri polismeni ar revolveriem. Presto apjucis vērās viņos. Viņš bija neapbruņots, kabinetam bija tikai viena izeja. Izlēkt pa logu? Taču Presto, būdams bez pieredzes, nebija parūpējies atvērt to. Kamēr viņš vērs logu, polismeni paspēs viņu saķert vai nošaut. Pretošanās nav iespējama . . . Presto padevīgi pacēla rokas. Tobrīd no blakusistabas, aiz polis- menu muguras, atskanēja ļaunprātīgi, skaļi veča smiekli.
— Vai es jums neteicu, — Presto pazina Sebastjana balsi, — ka tas zellis ieradīsies pēc naudas!
Pēc dažiem mirkļiem Presto ar važās iekaltām rokām jau sēdēja policijas mašīnā.
Policijā viņu nopratināja, un visi izsmējās no sirds, kad uzzināja, ka viņš dēvē sevi par Antonio Presto. Tonio bija tā sašutis par rupjo izturēšanos, ka necentās pierādīt savas rīcibas pareizību, bet pieprasīja, lai viņu rīt pat ved pie prokurora.
— Nesteidzieties! Pēc satikšanās ar prokuroru seko satikšanās ar bendi. Un uz jūsu birkas droši vien būs tādi nedarbi, par kuriem nāksies pasēdēt minūtes piecas uz elektriskā krēsla, — sacīja seržants, kas pratināja Presto.